Purva vaivariņš (latīņu: Ledum palustre) — mūžzaļš 30—120 cm augsts ēriku dzimtas pundurkrūms. Bieži izplatīts sūnu purvos un purvainos priežu mežos. Zarumiza tumši pelēka, sākumā klāta ar sarkanbrūnu tūbas kārtu un sīkiem dziedzerīšiem. Lapas pamīšus, vienkāršas, lineāras, 1—6 cm garas, 0,2—1,5 cm platas, stipri smaržojošas, ādainas, uz apakšpusi ieritinātām malām, virspusē tumši zaļas, spīdīgas, gludas vai jaunām lapām pareti klātas ar dzelteniem dziedzerīšiem, apakšpusē ar sarkanbrūnu tūbas kārtu un sīkiem dziedzerīšiem. Zied no maija līdz jūlijam. Ziedi sakopoti čemurveida ziedkopās, kas atrodas zaru galos. Kauslapas 5. Vainaglapas 5, baltas, 0,4—0,8 cm garas, parasti brīvas, nobirstošas, gandrīz olveidīgas. Putekšņlapas 10, to kātiņi balti, nedaudz garāki par vainagu. Auglenīca pie pamata ar disku, kam 8—10 zobiņi. Irbulis pavedienveida, mazliet īsāks par putekšņlapām. Auglis — nokarena pieccirkņu pogaļa ar paliekošu irbuli. Augs ir indīgs. Tā veģetatīvās daļas satur alkaloīdus, organiskās skābes, minerālvielas u.c. savienojumus. Auga daļas, sevišķi pirms ziedēšanas, satur arī ēterisku eļļu, kurai ir reibinoša smarža un dedzinoša garša; tā iedarbojas uz organismu narkotiski, jo tās sastāvā ietilpst ledolkampars jeb ledols — stipra inde, kas iedarbojas uz nervu sistēmu. Lakstus izmanto ārstniecībā, bet tikai ar ārsta ziņu. Izžāvētus un smalki saberztus vaivariņus lieto kožu un blakšu apkarošanai.[1]
Izžāvētus un smalki saberztus vaivariņus lieto kožu un blakšu apkarošanai. Indīgās iedarbības dēļ tos ārstniecībā vairs nelieto. Auga daļas, sevišķi pirms ziedēšanas, satur ēterisko vaivariņu eļļu, kurai ir reibinoša smarža un dedzinoša garša, tā iedarbojas uz organismu narkotiski.[1]
Purva vaivariņš Vikikrātuvē
