Rīgas Herdera institūts

Rīgas Herdera institūts (vācu: Herder-Institut Riga; latīņu: Institutum Herderianum Rigense) bija privāta augstskola Rīgā (1921—1939), kas gatavoja vācbaltiešu teologus, skolotājus un sabiedriskos darbiniekus.

Dibināšana

Pēc Latvijas brīvības cīņu noslēguma un Latvijas Republikas nodibināšanas vācbaltiešu minoritāte zaudēja agrāko politisko ietekmi. Vācbaltiešu kulturālās identitātes saglabāšanai 1921. gada 7. septembrī tika reģistrēta "Herdera biedrība", kas Johana Gotfrīda Herdera Rīgas darbības piemiņai nodibināja Herdera institūtu. Līdz 1923. gada beigām tas pastāvēja kā slēgta sabiedriskas organizācijas iestāde.

1924. gada 2. janvārī Latvijas Republikas Ministru kabinets atzina Herdera institūtu par privātu augstskolu. 1927. gadā tika pieņemts likums par Herdera institūtu Rīgā, kur bija minēts, ka tā uzdevums ir veicināt un izplatīt zinātni Latvijas vācu tautības piederīgo starpā, gatavojot šīs tautības kulturālai darbībai vajadzīgos darbiniekus, it sevišķi teologus vācu baznīcu draudzēm un skolotājus. 1925. gadā Herdera biedrība institūta vajadzībām iegādājās namīpašumu, ko pārbūvēja par augstskolu un atklāja 1930. gada 15. septembrī. Ēka ir saglabājusies, atrodas Elizabetes ielā 29, Rīgā, un šobrīd ēkā izvietojusies Čehijas Republikas vēstniecība.

Institūta struktūra un finansējums

Par studentiem Herdera institūtā varēja uzņemt personas, kas bija ieguvušas gatavības apliecību Latvijas vidusskolā vai ģimnāzijā ar vācu mācību valodu vai arī tos absolventus no citām skolām, kas pietiekoši pārvaldīja vācu valodu. Institūtā ietilpa trīs nodaļas:

Teoloģijas nodaļa,
Tiesību un valsts zinātņu nodaļa,
Filozofijas nodaļa ar Humanitāro nodaļu un Matemātikas un dabas zinātņu nodaļu.

1930.-1931. mācību gadā Herdera institūtā strādāja 39 docētāji, studēja 233 studenti (teoloģiju — 23, tiesības — 86, humanitārās zinātnes — 68, matemātiku un dabas zinātnes — 54) un 161 brīvklausītājs.

Institūtu finansiāli atbalstīja "Vācbaltiešu tautas sabiedrība" (Deutsch-Baltische Volksgemeinschaft) un 1928. gada 18. janvārī dibinātā biedrība “Gesellschaft der Freunde und Förderer des Herder Institut in Riga” ar nodaļām Latvijā un Vācijā, kas K.Ulmaņa valdības veicinātās latviskošanas kampaņas iespaidā 1938. gada 6. oktobrī tika pārveidota par "Herdera institūta draugu un veicinātāju biedrību".

Slēgšana

1939. gada 11. jūlijā "Herdera biedrība" tika pārveidota par "Rīgas Herdera sabiedrību". Herdera institūta rektors profesors Vilhelms Klumbergs 9. oktobrī paziņoja Latvijas Izglītības ministram Jūlijam Auškāpam par institūta vēlēšanos turpināt darbu kā pētniecības institūtam (Forschungsinstitut) Vācijas un Latvijas sakaru veicināšanai.

Izglītības ministrs uzskatīja Herdera institūta darbības turpināšanu par nelietderīgu un pauda uzskatu, ka tikai pēc kara beigām var sākt organizēt kultūras sakarus ar gluži jaunu pieeju un uz gluži jauniem pamatiem. Vācijas sūtnis Latvijā U. fon Kotce (U. von Kotze) tikās ar ministru J. Auškāpu apstākļu noskaidrošanai un apstiprināja, ka arī Vācijas valdība sevišķi nespiežot uz šāda institūta pastāvēšanu Rīgā, tomēr pauda neizpratni par to, ka Rīgā turpināja pastāvēt Franču licejs un Angļu institūts.^[1]

1939. gada 30. oktobrī Vācija ar Latviju parakstīja līgumu par vācu minoritātes izceļošanu. Vācbaltiešiem, kas vēlējās izceļot, līdz 1939. gada 15. decembrim bija labprātīgi jāizsaka griba "uz visiem laikiem izstāties no Latvijas pavalstniecības". 28. novembrī Ministru Kabinets atcēla Herdera institūta statūtus un pieņēma likumu par Herdera institūta Rīgā likvidēšanu līdz 15. decembrim.

1939. gada 12. decembrī Vācijas Ārlietu ministrijas VI nodaļas vadītājs F. fon Tvardovskis (von Twardowskie) Latvijas sūtnim Berlīnē Edgaram Krieviņam ierosināja pārvērst Herdera institūtu par Vācu kultūras institūtu, kas radītu priekšnoteikumus abu tautu zinātnieku sadarbībai gara mantu un kultūras sasniegumu savstarpējai apmaiņai.^[2] 1939. gada 16. decembrī tika likvidēta "Herdera institūta draugu un veicinātāju biedrība", bet "Rīgas Herdera sabiedrība" turpināja darboties arī pēc vācbaltiešu piespiedu izceļošanas un tika slēgta tikai 1941. gada 22. martā, neilgi pirms Vācijas uzbrukuma PSRS. Uz Vāciju tika izvesti Herdera institūta arhīvi un mācību līdzekļi, kas lielā vairumā bija Vācijas valsts vai privātu vācbaltiešu firmu īpašums.

Pētniecības institūts ar nosaukumu "Herdera institūts Marburgā" (Herder-Institut Marburg) Vācijas Federatīvajā Republikā Marburgā tika atjaunots 1950. gadā ar mērķi pētīt Austrumviduseiropas (Ostmitteleuropa) kultūru no viduslaikiem līdz mūsdienām. Tajā apkopota daļa no Baltijas valstīm izvestajiem arhīviem un dokumentu kolekcijām.

Atsauces

Ārējās saites

[1] Latvijas izglītības ministra Jūlija Auškāpa vēstule ārlietu ministram Vilhelmam Munteram par Herdera institūta darbību 1939.gada 20.decembrī

[2] Latvijas sūtņa Vācijā Edgara Krieviņa ziņojums ārlietu ministram Vilhelmam Munteram par Latvijas un Vācijas kultūras sakariem.

[1]

[2]