Reinholds Rādemāhers
| ||||||||||||||||||
Reinholds Rādemāhers (zviedru: Reinhold Rademacher; dzimis 1609. gadā, miris 1668. gadā) bija rūpnieks no Rīgas toreizējā Zviedru Vidzemē un Zviedrijā, taču holandiešu vai vācu izcelsmes.[1]
Rādemāhers, reizēm saukts par Rādemāheru no Citernas (vācu: Rademacher van Zittern), Rīgā bija pazīstams kā tirgotājs. 1650. gados viņam izdevās saņemt no Zviedrijas karaļa Kārļa X Gustava privilēģiju vēstules, kas ļāva viņam atvērt smēdes un metāldarbnīcas Zviedru Vidzemē (Kirkholmā jeb Salaspilī), Zviedrijas Gotlandes salā un Tūnā jeb Eskilstūnā.[1]
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rīgas periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Reinholds Rādemāhers bija Rīgas pilsonis un tirgotājs. Ap 1651. gadu viņš lūdza atļauju ar kroņa atbalstu būvēt dzelzs manufaktūras. 1652. gada februārī karalis un Zviedrijas Tirdzniecības palāta to novērtēja pozitīvi, taču viņa ienaidnieki Rīgā iebilda pret viņa projektu būvēt manufaktūru Zviedru Vidzemē. Netikdams galā ar saviem Rīgas pretiniekiem, viņš 1653. gada novembrī lūdza dot atbalstu manufaktūru nodibināšanai Gotlandē. Viņš cerēja arī uz nelielas ražotnes celtniecību Volmārā jeb Valmierā, bet karaļa atļauja tam kavējās un Rādemāhers apsvēra iespēju pārcelties uz Poliju,[1] kuras pakļautībā tas bija dzimis un audzis līdz 12 gadu vecumam. Atšķirībā no Zviedru Vidzemes, poļiem pakļautajā hercoga Jēkaba vadītajā Kurzemē tolaik manufaktūras bija plaukstošas.
1654. gada 21. jūlijā pienāca Kārļa X Gustava atļauja būvēt manufaktūru tolaik nelielajā ciematā Tūnā un apstiprināja Kirkholmā uzcelto darbnīcu tiesības. Vienlaikus viņam tika dotas privilēģijas kalumu un citu un metāla izstrādājumu ražošanā kopā ar monopolu un bez muitas nodokļa gan neapstrādāta metāla importam, gan gatavo preču eksportam, lai ražotu virkni no dzelzs, vara un misiņa izgatavotu preču, piemēram, nažus, šķēres, adatas, slēdzenes, naglas, knaibles, āmurus, pistoļu stobrus un šautenes, dzelzs un misiņa stieples. Viņa darbības atbalstīja 1655. gadā atkārtoti par Vidzemes ģenerālgubernatoru ieceltais Magnuss Delagardijs.
Eskilstūnas periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1656. gadā Rādemāhers, bažīdamies par sākušos Krievijas uzbrukumu Otrā Ziemeļu kara laikā un tolaik neizbēgamajiem ar karu saistītajiem postījumiem, pārcēlās uz Zviedriju, ņemdams sev līdzi 40 kalējus ar to ģimenēm un pārvedot daļu aprīkojuma. Darbnīcas bija uzbūvētas pie Tūnas speciāli izveidotā rajonā ar 20 standartizētām ēkām — Kārļa Gustava pilsētā (tāpat uz laiku sāka saukt arī Tūnas ciematu, kurš tika pievienots pilsētai) un tika pabeigtas 1659. gadā, kad arī tika piešķirtas pilsētas tiesības.[2] To ēkas ir daļēji saglabājušās mūsdienās Eskilstūnas kvartālā Rademachersmedjorna. Vietējais gubernators Utermarks bija saņēmis rīkojumu visādi atbalstīt jauno rūpniecisko zonu un piešķīra palīgos 100 kareivjus. Rādemāheram bija nodrošināts beznodokļu režīms noteiktam dzelzs un vara daudzuma ievešanai un monopols valsts robežās uz ražotajām precēm, izņemot ieročus. No karaļa dotācijām viņš un viņa nākamā atraitne uzbūvēja divas muižas.[1]
No paša sākuma Rādemāhera manufaktūra bija plānota kā militāri rūpniecisks komplekss Zviedrijas daudzajiem kariem, un par svarīgāko tās produkciju tika uzskatītas gludstobra šautenes. Manufaktūra strādāja veiksmīgi, taču izjuta darbinieku trūkumu, jo smagais un neveselīgais darbs 17. gadsimta rūpniecībā apkārtnes zemniekiem nešķita pievilcīgs. Lai novērstu darbinieku bēgšanu, Rādemāhers ieviesa stingru kārtību, kas padarīja viņam pakļautos strādniekus faktiski par viņa dzimtcilvēkiem, lai gan Zviedrijas Skandināvijas daļā dzimtbūšana sen bija atcelta. Tā savukārt radīja pretošanos, un kalēji slepeni no saimnieka viņa darbnīcās piepelnījās ar papilddarbiem, nelegāli tirgodami savus ražojumus.
Rādemāhera manufaktūra mehanizācijas ziņā ne ar ko neatšķīrās no zemnieku ciemu kalēju aprīkojuma, darbinieki nebija organizēti vienotā ražošanas sistēmā un galvenā tās atšķirība bija stingra kalēju specializācija uz viena produkcijas veida kalšanu. Tā, pēc viņa nāves 1668. gadā tika uzskaitīti divpadsmit naglu, četri ieroču, seši adatu un trīs nažu kalēji, kā arī divpadsmit atslēgu meistari un citi speciālisti.[1] Faktiski manufaktūra bija amatnieku darbnīcu kolonija ar militarizētu kārtību Rādemāhera tehniskajā un finansiālajā vadībā.
Manufaktūras attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rādemāhera vadībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1658. gadā arhitekts Žans de la Valē izstrādāja projektu manufaktūras paplašināšanai līdz 120 smēdēm un pilsētas izveidei ar perpendikulārām ielām, pēc viena parauga celtām mājām un karalisku rezidenci ar parku, kas aizvietotu jau esošo rezidenci kādreizējā katoļu klosterī.[3] Karalis piešķīra savu atbalstu, tomēr šis ambiciozais plāns nekad netika realizēts. Klostera rezidence nodega ugunsgrēkā 1680. gadā un jauna netika būvēta. Tikmēr Rādemāhers, cerēdams uz šo attīstību, centās importēt vācu kalējus no kara izpostītās Viduseiropas, un jau 1658. gadā tika izveidota īpaša vācu draudze, kas pastāvēja gandrīz gadsimtu. Viņam tomēr nācās palikt ar 20 esošajām smēdēm un no tām bēgošajiem darbiniekiem un mācekļiem. Rādemāhers pēc tam publiski žēlojās, ka pametis Vidzemi, lai gan tur viņš arī nebija saņēmis lielāku atbalstu. Viņa konflikti ar pakļautajiem darbiniekiem noveda līdz tam, ka karalis 1662. gadā iecēla īpašu komisiju, kuru vadīja padomnieks Jērans Flemings un kas izmeklēja situāciju.[1]
Arī pēc tam Rādemāhera darbnīcu manufaktūra saņēma valsts dotācijas, taču uzņēmuma finanses kļuva aizvien sliktākas, un 1667. gadā Rādemāhers, lai saņemtu banku aizdevumu, izteica gatavību atteikties no daudzām savām privilēģijām. Tomēr viņš vēl pirms lēmuma pieņemšanas nomira 59 gadu vecumā 1668. gada 4. janvārī un tika apbedīts Tūrshellas baznīcā pie Eskilstūnas.[4]
Pēc Rādemāhera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līdz savai nāvei 1687. gadā manufaktūru vadīja Rādemāhera atraitne Marija Vitmahere, kopā ar dēlu Martinu un meitas Annas vīru Reinholdu Pūrtu. Pēc viņiem līdz maksātnespējai nogrimušo uzņēmumu pārpirka meitas Dorotejas vīrs Hermanis Dassau, kura laikā Rādemāheru dzimtas pārstāvji vairs neieņēma nekādus amatus uzņēmumā.[1][5]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 Reinhold Rademacher, Svenskt biografiskt lexikon (art av Bror-Erik Ohlsson)
- ↑ «Fakta om Eskilstuna 2020 - Historia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 13. jūlijā. Skatīts: 2020. gada 13. jūlijā.
- ↑ Den svenska historien, Band 7, Bonnier Lexikon AB, Stockholm, 1992, sidan 164. ISBN 91-632-0013-9.
- ↑ Åstrand, Göran; Aunver, Kristjan (1999). Här vilar berömda svenskar: uppslagsbok och guide. Bromma: Ordalaget. ISBN 91-89086-02-3
- ↑ Herman Dassau, Svenskt biografiskt lexikon (art av B. Boёthius.)