Reklāma

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
1913. gada maijā žurnālā National Geographic Magazine publicēta Encyclopædia Britannica reklāma
Reklāma uz tramvaja Liepājā

Reklāma (no latīņu: reclamare — ‘skaļi saukt, izkliegt’) ir materiāls, kura pamatmērķis ir rosināt vai pārliecināt cilvēkus iegādāties noteiktu produktu, pakalpojumu, popularizēt kādu ideju vai indivīdu. Reklāmām raksturīga produkta pozitīvo īpašību izcelšana vai pārspīlēšana un negatīvo īpašību noklusēšana. Parasti reklāmas mērķis ir radīt pieprasījumu; citi reklāmas mērķi var būt uzņēmuma, produkta vai politiķa tēla uzlabošana, informācijas sniegšana par produktu utt. Reklāmas parasti sastopamas plašsaziņas līdzekļos - televīzijā, radio, laikrakstos un žurnālos), kā arī publiskās vietās — uz reklāmu stendiem, transporta līdzekļiem, veikalu skatlogos utt. Pēdējos gados aizvien nozīmīgāka loma reklāmas biznesā ir arī internetam, sociālajiem tīkliem un viedtālruņiem.

Pēc Latvijas Republikas Reklāmas likuma, "reklāmai jābūt likumīgai, patiesai un objektīvai, tā veidojama saskaņā ar godprātīgu reklāmas praksi", tā "nedrīkst mazināt sabiedrības uzticēšanos reklāmai, un tai jāatbilst godīgas konkurences principiem", un tajā "atļauts iekļaut tikai tādus paziņojumus vai vizuālos attēlus, kas nepārkāpj ētikas, humānisma, morāles, tikumības un pieklājības normas".[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji visizplatītākā reklāmas forma bija citu cilvēku ieteikumi, taču komerciāla rakstura ziņas un vēlēšanu kampaņas reklāmas ir atrastas pat Pompeju drupās. Senākās reklāmas formas meklējamas jau Senajā Grieķijā un Romā.

Modernā reklāma attīstījās līdz ar drukāšanas attīstību 15. un 16. gadsimtā. 17. gs. sāka parādīties reklāmas Anglijas avīzēs, un gadsimta laikā reklāma kļuva ļoti populāra. 1843. gadā Volnijs Palmers Filadelfijā (ASV) izveidoja pirmo reklāmas aģentūru. Sākumā reklāmu aģentūras nodarbojās tikai ar reklāmas laukumu tirgošanu, bet 20. gs. sāka uzņemties atbildību arī par reklāmu saturu.[2]

Veiksmīga reklāma var radīt tik lielu zīmola atpazīstamību, ka to sāk lietot kā sugas vārdu — piemēram, "skočs" (no Scotch) vai "kola" (no Coca-Cola). Dažkārt nosaukums kļūst tik bieži lietots, ka tam vairs nav zīmola funkciju vai aizsardzības likumdošanā — piemēram, aspirīns (no Aspirin).

Pamatprinicipi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reklāmas pamatprincipi ir:

  • reklāmai jāspēj saistīt patērētāja uzmanību;
  • tai jāspēj radīt un noturēt patērētāja interesi par produktu;

Reklāmai jāizceļas uz konkurentu fona un jārosina patērētājs uz noteiktu rīcību, tāpēc tai jābūt:

  • vienkāršai (lai patērētājs to spētu bez pūlēm saprast),
  • oriģinālai (lai tā saistītu patērētāja uzmanību daudzu citu vidū),
  • pievilcīgai (ar skaistumu, humoru, patērētājam tuvām izjūtām, uzskatāmu pamatojumu produkta kvalitātei),
  • īstenotai piemērotā vietā un laikā,
  • atkārtotai.

Reklamēšanas metodes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Atkārtošana (nodrošina plašu atpazīstamību).
  • Norādes uz produkta popularitāti patērētāju vidē (ar cerību, ka patērētāji produktu sāks lietot "pūļa efekta" dēļ).
  • "Dalīšanās pieredzē" (par produkta labajām īpašībām stāsta eksperti vai citi patērētāji).
  • Spiediens (aicinājums iegādāties produktu, kamēr tas vēl pieejams).
  • Emociju izmantojums (glaimošana, iežēlināšana, baiļu radīšana utt.).
  • Asociācijas (centieni asociēt produktu ar kaut ko tīkamu, piemēram, glītiem modeļiem, skaistiem skatiem utt.).
  • Saukļi.
  • Šokēšana.
  • Slēptie vēstījumi (parasti — radot asociācijas ar kaut ko seksuālu).
  • Lobēšana

Reklāmu izvietošanas vietas un veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reklāmas var izvietot:

Citi reklāmu veidi:

  • interaktīvās reklāmas (it sevišķi Internetā),
  • e-pastā (spam),
  • skrejlapas,
  • lapiņspēles
  • pārdošana pa tālrunis vai produktu piedāvāšana uz ielas vai mājās (nevēlama, jo tiek uzskatīta par pārāk agresīvu),
  • kaut ko sponsorējot.

Reklāmas iespējams izvietot gandrīz jebkur. Arī uzlīmes uz dārzeņiem vai augļiem uzskatāmas par reklāmu, tāpat kā jebkas, par ko reklāmdevējs maksā, lai nodotu patērētājam reklāmas ziņojumu.

Ierobežojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas likumdošana paredz, ka reklāmās nav pieļaujama kara vai vardarbības propaganda, diskriminācijas paušana, cilvēku nezināšanas izmantošana utt. Īpaši nosacījumi saistīti ar reklāmām, kuru mērķauditorija ir bērni.

Dažkārt noteikta veida reklāmas tiek aizliegtas "sabiedrības interesēs". Bieži šāda veida aizliegumi saistīti ar tabakas produktu reklāmām. Piemēram, Latvijas Republikas Saeima 1996. gadā pieņēma likumu, ka "tabakas izstrādājumu reklāmai jāinformē pircēji par smēķēšanas kaitīgumu, un šādai informācijai ir jāaizņem vismaz pieci procenti no reklāmas platības", turklāt aizliegts "tabakas izstrādājumu reklāmā attēlot personas smēķējot", "reklāmas nolūkos izsniegt (piegādāt) tabakas izstrādājumus bez maksas", kā arī reklamēt tabakas izstrādājumus noteiktās vietās ([1]).

Eiropas Parlaments un Padome 2003. gadā pieņēma direktīvu, kas aizliedz tabakas reklamēšanu drukātajos masu saziņas līdzekļos, radio un Internetā, kā arī tabakas uzņēmumiem sponsorēt pārrobežu pasākumus un aktivitātes. Eiropas Savienības dalībvalstīm ar šiem noteikumiem saistītie tiesību akti bija jāievieš līdz 2005. gada 31. jūlijam ([2]).

Seksualitātes izmantošana reklāmu veidošanā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalvina Kleina parfīma "Obsession" reklāma

Seksualitāti uzskata par vienu no iedarbīgākajiem tirgdarbības rīkiem. Pēcreklāmas pārdošanas pētījumi rāda, ka tās izmantošana nodrošina tūlītēju, turklāt noturīgu interesi par produktu. Seksualitātes izmantošana reklāmās gan saistīta arī ar zināmu risku, jo ar dzimumattiecībām saistīti daudzi tabu.

Seksualitātes izmantošana var būt gan ļoti atklāta, gan nemanāma, no atklātiem seksuāliem aktiem līdz kosmētikas lietošanai seksuāli pievilcīgo ķermeņa daļu izcelšanai. Šis pēdējais veids sastopams visos masu saziņas līdzekļu veidos. Šādi izmantoti tiek ne tikai ar attēlu saistītie masu saziņas līdzekļi; arī balsis mēdz izvēlēties pēc to seksuālā pievilcīguma.

Seksualitātes izmantošanu reklāmās bieži kritizē. Konservatīvi noskaņoti cilvēki, it sevišķi dažu reliģiju pārstāvji, bieži to uzskata par nepieklājīgu un nevēlamu. Daudzi dzimumu līdztiesības atbalstītāji savukārt norāda, ka šādas reklāmas degradē sievietes, padarot tās par seksa objektiem (sievietes reklāmās biežāk parādās seksuālā kontekstā nekā vīrieši).

Pēdējā laikā seksualitāti kā reklāmas līdzekli it sevišķi izmanto smaržu un apģērba, sevišķi džinsu, reklāmās. Tajās izmantoti provokatīvi attēli, kuru uzdevums ir radīt seksuālu uzbudinājumu, šokēt vai likt cilvēkiem izjust savas slēptās seksuālās vēlmes.

Reklāmās, it sevišķi tajās, kurās reklamēti dažādi aksesuāri, arvien biežāk parādās arī homoerotiskas tēmas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Reklāmas likums
  2. Trehan, M., Trehan, R. (2006). Advertising and Sales Management. India: V.K. Enterpises. 3.-4.p.