Roberts Rubenis
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
Roberts Rubenis (1917–1944) bija Latvijas Bruņoto spēku leitnants, latviešu leģionārs un Kureļa grupas bataljona komandieris.[1][2] Kritis kaujā ar vāciešiem.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1917. gada 9. septembrī Krustpils pagastā. 1937. gadā beidza mācības Malnavas lauksaimniecības vidusskolā un no 1938. gada rudens līdz 1940. gada pavasarim dienēja Latvijas armijā, sākotnēji 7. Siguldas kājnieku pulkā, vēlāk — auto tanku pulkā, iegūstot leitnanta dienesta pakāpi.[3] 1943. gada 15. maijā Roberts Rubenis apprecējās ar Ainu Jaunzemi.
1944. gada 13. martā Rubeni iesauca latviešu leģionā un viņš nonāca 15. latviešu SS grenadieru apmācību un papildinājumu brigādes 1. štāba rotā. Iespējams, ka Bredova kaujas grupas sastāvā viņš piedalījās 1944. gada 27. – 28. jūlija cīņās Jelgavas apkārtnē[4] un pēc šīm kaujām atkāpās Skrīveru virzienā, kur bija sākusies ģenerāļa Kureļa grupas darbība.[5][6] Leitnantam Rubenim uzticēja veidot Kureļa grupas rotu Bebru pagastā.
Darbība Kureļa grupā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1944. gada 19. septembrī Rubenis kopā ar savu vienību atkāpās uz Ropažiem, bet 22. septembrī turpināja ceļu uz Kurzemi. 1944. gada oktobrī Rubeņa 200 vīru vienība novietojās Ventspils apriņķa Ugāles pagasta „Ilziķos”. Uzzinājis par kureliešu atbruņošanu, leitnants Rubenis pavēlēja bataljonam doties pārgājienā. Pusnaktī tas gar Usmas ezera austrumu malu devās Rendas virzienā un 16. novembrī Abavas krastā pie Pērkoņu mājām bataljons sadūrās ar vācu automašīnām. Nākamajā dienā Rubenis ieradās SS obergrupenfīrera Jekelna komandpunktā, kur atteicās padoties.
Novembrī rotu pārveidoja par Kureļa grupas 2. bataljonu — kopā aptuveni 450 vīru, kurš bija izvietojies Ugāles pagasta Ilziķos, Trebiņos un Vanagos. 1944. gada 18. novembrī bataljons atsita vāciešu uzbrukumu. Nākamajā dienā bataljons uzbruka SS obergrupenfīrera Jekelna štābam un nāvīgi ievainoto Robertu Rubeni aizveda uz Novadnieku mežsarga mājām. Paslēptas salmu vezumā, leitnanta Rubeņa mirstīgās atliekas nogādāja Ilziķu mājās un apbedīja.[7]
No 6. līdz 9. decembrim notika virsnieka vietnieka Aleksandra Druviņa vadītās Rubeņa bataljona cīņas pret vāciešiem. 7. decembrī nogalināja vairākus vācu virsniekus, arī bijušo Salaspils nometnes komandantu SS oberšturmfīreru Kurtu Krauzi un bataljona komandieri kapteini Helds, kas bija tuvs Jekelna draugs. Tas, iespējams, bija tiešais iegansts, kāpēc 8. decembra vakarā sākās vardarbība pret Zlēku pagasta civiliedzīvotājiem, kas turpinājās visu 9. decembri. Zlēku traģēdijas laikā nodedzināja vismaz piecas viensētas un nogalināja to iedzīvotājus. Pēdējās bataljona cīņas noritēja 9. decembrī pie Vēveru mājām. Dzīvi palikušie rubenieši atkāpjoties pārgāja Vēlogu dambi un izklīda.[8]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Roberts Rubenis — Nekropole
- ↑ Latvijas Centrālajai Padomei - 70 Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. — muzeji.lv
- ↑ «attēli». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 15. janvārī. Skatīts: 2013. gada 3. novembrī.
- ↑ Uldis Neiburgs Uzticīgs latvietis[novecojusi saite] — Latvijas Avīze 19.12.2005.
- ↑ Kureļa grupa — historia.lv
- ↑ Haralds Biezais „Kurelieši - Nacionālās pretestības liecinieki”. — Mežābele, Itaka 1991. (202 lpp.)
- ↑ Uldis Neiburgs Mums zeme viena, liktenis viens![novecojusi saite] — Mājas Viesis 17.11.2014.
- ↑ U. Šulcs Kureļa grupa 2001.g.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Jānis Ūdris „Leitnants Rubenis. Bruņinieks Roberts”. — Zvaigzne, Rīga 2016.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Indulis Burka Lepns par savu vecvectēvu[novecojusi saite] — Staburags 10.11.2009.
- Rubeņa bataljona muzejs