Rodrigesas fodijs

From Vikipēdija
Jump to navigation Jump to search
Rodrigesas fodijs
Foudia flavicans (Newton, 1865)
Rodrigesas fodija tēviņš un mātīte
Rodrigesas fodija tēviņš un mātīte
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaAudējputnu dzimta (Ploceidae)
ĢintsFodiji (Foudia)
SugaRodrigesas fodijs (Foudia flavicans)
Rodrigesas fodijs Vikikrātuvē

Rodrigesas fodijs, arī dzeltenais fodijs, Rodrigesas audējputns[1] (Foudia flavicans) ir audējputnu dzimtas (Ploceidae) dziedātājputnu suga, kas endēma Rodrigesai — nelielai, Maurīcijai piederošai salai Indijas okeāna rietumu daļā.[2][3][4] Ģeogrāfisko variāciju nav.[5]

Izplatība[edit | edit source]

Rodrigesas fodiji un otra izdzīvojusī salai endēmā suga Rodrigesas ķauķis

Visbiežāk sastopams jauktos, vairāk nekā 5 m augstos mežos, kur dažreiz veido bariņus. Rodrigesas fodijs pielāgojies arī vairāku svešzemju augu sugu platībām. Vislielākais putnu blīvums teritorijās ar lieliem kokiem un augstu bioloģisko daudzveidību.[6]

Izskats[edit | edit source]

Neliels, mežos mītošs audējputns. Ķermeņa garums 12—13 cm, svars 13—17 g.[7] Tēviņiem vairošanās sezonā galva un krūtis dzeltenas, galvas priekšpuse oranža. Mugurpuse, spārni un astes spalvas brūnas ar dzeltenbrūnu svītrojumu. Mātītēm blāvs apspalvojums visa gada garumā.[6][8]

Barība[edit | edit source]

Pārtiek no kukaiņiem, zirnekļiem, nektāra, sēklām un atsevišķiem augļiem.[6] Barību meklē uz zemes un veģetācijā līdz 10 m augstumam.[9]

Ligzdošana[edit | edit source]

Veido monogāmus pārus. Ligzdošanas veids oportūnisks, bet visbiežāk ligzdo no jūlija līdz novembrim un no februāra līdz martam. Katram pārim ir sava teritorija.[7] Ligzdai ir kupolveida forma, vīta no smalkiem zāļu stiebriņiem un palmu šķiedrām un rotāta ar artona gabaliņiem vai spalvām. Atrodas kādā augstā kokā. Olas ir gaiši zilas.[9]

Populācija[edit | edit source]

Mazāk nekā viena piektdaļa pasaules putnu sugu mitinās salās, taču vairāk nekā 90% no visiem izmirušajiem putniem aptver salu populācijas. Unikālo Rodrigesas un visu Maskarēnu salu faunu gandrīz pilnībā iznīcināja ievestie plēsēji un vietējās ekosistēmas konkurenti, dabiskās vides izpostīšana un pārmērīgās medības. Kopumā kopš 1600. gada Maskarēnu salās izmirušas vismaz 28 endēmas putnu sugas.

Rodrigesas fodija skaitu dramatiski ietekmēja to dzīves vietu pārveide lauksaimniecības vajadzībām 1960. gados un ciklons Monika 1968. gadā, pēc kura bija atlikuši tikai pieci līdz seši sugas pāri. Tika veikti aizsardzības pasākumi, kas galvenokārt nozīmēja augāja saglabāšanu un atjaunošanu. Tā rezultātā 1999. gadā dzelteno fodiju skaits pieauga līdz 334 pāriem, bet 2013. gadā sugas populāciju veidoja jau 4000—8000 īpatņi.[6][10][11]

Atsauces[edit | edit source]

Literatūra[edit | edit source]

  • Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Zinātne. Rīga. 1981.
  • Birds. Île Maurice • Rodrigues. Jacques de Spéville. December 2014. ISBN 978-99949-38-04-9

Ārējās saites[edit | edit source]