Gerhards Rosbahs

Rosbaha brīvprātīgo pulka (*Freikorps Roßbach*) kareivji, kas nodrošināja Dzelzsdivīzijas izkļūšanu no aplenktā Torņakalna 1919. gada 11. novembrī

Gerhards Rosbahs (vācu: Gerhard Roßbach; 1893—1967) bija vācu virsnieks, kas Latvijas brīvības cīņu laikā karoja pret Latvijas armiju. Vēlāk viens no nacionālsociālistu kustības darboņiem.

Dzīvesgājums

Dzimis 1893. gada 28. februārī Kērbergas ciemā (Kehrberg, tagad Krzywin), Prūsijas Pomerānijas provincē (tagad Grifino apriņķis Rietumpomožes vojevodistes teritorijā Polijā). 1913. gadā sāka karadienestu Vācijas impērijas armijas 8. Rietumprūsijas kājnieku pulkā, kura sastāvā piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās.

Pēc Vācijas kapitulācijas virsleitnanta pakāpē iestājās robežapsardzes brīvprātīgo vienībā (Grenzschutz Ost), kuru 1919. gada janvārī pārdēvēja par Rosbaha triecienvienību. Bermontiādes laikā bez augstākās pavēlniecības atļaujas Rosbaha komandētā triecienvienība 1919. gada novembrī pa dzelzceļu no Tilzītes caur Šauļiem un Jelgavu devās palīgā Dzelzsdivīzijai, kas karoja pret Latvijas armiju Zemgalē, pēc sakāves 1919. gada 12. decembrī atgriezās Vācijā. Sakarā ar nepakļaušanos pavēlēm 1920. gada sākumā Rosbaha triecienvienību oficiāli izformēja un izslēdza no Reihsvēra sastāva, tomēr tā Kapa puča laikā 1920. gada martā cīnījās pret Sarkano Rūras armiju (Rote Ruhrarmee).

Kaut arī Rosbaha vienība bija oficiāli likvidēta, tā turpināja funkcionēt kā viena no pašaizsardzības paramilitārām vienībām t.s. "Melnā Reihsvēra" (Schwarze Reichswehr) sastāvā, pēc 1921. gada novembra dažādu sabiedrisko organizāciju piesegā. Sakarā ar darbošanos nacionālsociālistu partijā Rosbahu no 1922. gada novembra līdz 1923. gada oktobrim trīs reizes īslaicīgi apcietināja. 1923. gada novembrī Rosbahs piedalījās Minhenes Alus pučā, pēc kura izgāšanās bēga uz Austriju un nodibināja labēji konservatīvu jauniešu organizāciju Schilljugend.

Pēc atgriešanās Vācijā Rosbahs 1927. gadā pie Plavas ezera Meklenburgā nodibināja savu sporta skolu. Garo nažu nakts laikā Rosbahu 1934. gadā apcietināja kā Hitlera sāncenša Ernsta Rēma sabiedroto un lika izvēlēties izdarīt pašnāvību vai mainīt identitāti. Līdz Otrā pasaules kara beigām kā apdrošināšanas aģents dzīvoja ar citu vārdu.

Pēc kara beigām 1949. gadā Rosbahs bija viens no biedrības "Baireitas draugi" (Freunde von Bayreuth) dibinātājiem un līdzdarbojās Baireitas festivāla rīkošanā. 1950. gadā viņš publicēja savu autobiogrāfiju "Mans ceļš cauri laikam".

Miris 1967. gada 30. augustā Hamburgā.

Darbi

Gerhard Rossbach: Mein Weg durch die Zeit. Erinnerungen und Bekenntnisse, Weilburg — Lahn 1950

Literatūra

Emil Julius Gumbel. Verschwörer. Zur Geschichte und Soziologie der deutschen nationalistischen Geheimbünde 1918 — 1924. Fischer-Taschenbuch-Verlag, Frankfurt am Main 1984, ISBN 3-596-24338-6.
Hannsjoachim W. Koch. Der deutsche Bürgerkrieg. Eine Geschichte der deutschen und österreichischen Freikorps 1918-1923. Ullstein, Frankfurt 1978, ISBN 3-550-07379-8.
Bernhard Sauer: Schwarze Reichswehr und Fememorde. Eine Milieustudie zum Rechtsradikalismus in der Weimarer Republik. Metropol, Berlin 2004, ISBN 3-936411-06-9.
Bernhard Sauer: Gerhard Roßbach — Hitlers Vertreter für Berlin. Zur Frühgeschichte des Rechtsradikalismus in der Weimarer Republik. In: Zeitschrift für Geschichtswissenschaft. 50. Jahrgang 2002, Heft 1, S. 5—21.(Pdf, 3,8 Mbyte)