Sajūdis

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Sąjūdis)
Jump to navigation Jump to search
Lietuvas pastmarka "Sajūža" 20. gadadienai
V. Landsberģis, "Sajūža" līderis 1988.—1990. gados

Sajūdis (lietuviešu: Sąjūdis — 'kustība'), sākotnēji pazīstams kā Lietuvas Pārbūves kustība (lietuviešu: Lietuvos Persitvarkymo Sąjūdis), vēlāk Lietuvas kustība (lietuviešu: Lietuvos Sąjūdis), ir politiskā organizācija, kas vadīja cīņu par Lietuvas neatkarību 1980. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Tā tika nodibināta 1988. gada 3. jūnijā, un to līdz 1990. gada aprīlim vadīja Vītauts Landsberģis, pēc viņa līdz 1992. gadam — Jozs Tumelis. Kustības mērķis bija panākt valstiskās neatkarības atjaunošanu Lietuvā.

Vēsturiskais fons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

XX gs. 80. gadu vidū Lietuvas Komunistiskās partijas (LKP) vadība vilcinājās pievienoties Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) uzsāktajai perestroikai (pārbūvei) un glasnostj (atklātībai). LKP pirmā sekretāra Petra Griškeviča nāvei 1987. gadā sekoja tikpat stingra komunista Ringauda Songailas iecelšana. Tomēr, pateicoties lielinieku ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova retorikai, līdz ar Solidaritātes nostiprināšanos Polijā un jūtot veicinošu diasporas atbalstu, stingrāk noskaņotie Baltijas neatkarības aktīvisti no 1987. gada vidus sāka rīkot masveidīgas demonstrācijas Rīgā, Tallinā un Viļņā.[1] 1987. gada maijā tika izveidots Lietuvas Kultūras fonds, kura paspārnē veidojās nacionālas apvienības. Tāpat kā pārējā Baltijā, arī šeit viss sākās no inteliģences un ekologu sadarbības: jau 1986. gadā Lietuvas Rakstnieku savienība izplatīja ekoloģisku petīciju, par reformu atbalstītāju ruporu kļuva avīze "Literatura ir menas" ("Literatūra un māksla"), un pirmās nevalstiskās organizācijas 1987. gadā bija ekoloģiska rakstura.[2]

Veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1988. gada 23. augusta mītiņš Viļņā.

1988. gada 3. jūnijā Lietuvas Zinātņu akadēmijā notikušajā sanāksmē komunistiskie un nekomunistiskie intelektuāļi izveidoja "Sajūža" iniciatīvas grupu (lietuviešu: Sąjūdžio iniciatyvinė grupė), lai atbalstītu Gorbačova atklātības, demokratizācijas un pārbūves programmu Lietuvā. Grupu veidoja 35 locekļi, galvenokārt radošā inteliģence. 17 no grupas locekļiem bija arī komunistiskās partijas biedri. Tās mērķis bija organizēt "Sajūža" reformu kustību, kas vēlāk kļuva pazīstama vienkārši kā "Sajūdis".

Tūlīt pēc tam sāka veidoties vietējās "Sajūža" atbalsta grupas gan pēc teritoriālā principa, gan organizāciju iekšienē.

1988. gada 24. jūnijā notika pirmais masu mītiņš, ko organizēja formāli vēl neeksistējošais "Sajūdis". No 20 līdz 100 tūkstošu cilvēku Vingis parkā sveica Maskavā notiekošās PSKP 19. Vissavienības konferences delegātus, kuri tajā informēja citu republiku pārstāvjus par "Sajūža" mērķiem.[2] Vēl lielāka mēroga akcija notika 1988. gada 23. augustā, kad aptuveni 150—200 000 cilvēku pulcējās, lai protestētu pret Molotova-Ribentropa paktu un tā slepeno protokolu. Pēc tās LKP sāka atteikties no līdz tam parastās "Sajūža" pretstaļinisko prasību noklusēšanas.[2]

No 1988. gada 19. jūnija sāka izdot neoficiālu laikrakstu "Sajūža Ziņas" (Sąjūdžio žinios). No septembra "Sajūdis" izdeva jau legālu laikrakstu "Atdzimšana" ("Atgimimas"). Kopumā tika nodrukāti aptuveni 150 dažādi laikraksti, kas atbalstīja "Sajūdi".

Kā norādīts pirmajos „Atdzimšanas” numuros, "Sajūdis" tika uzskatīts par intelektuālo autoritāšu reformistisku iniciatīvu ar mērķi uzsākt valsts atmodu.[3]

1988. gada oktobrī Viļņā notika „Sajūža” dibināšanas konference, kura ievēlēja 220 locekļu Seimu un 35 locekļu Seima padomi. Lielākā daļa padomē bija iniciatīvas grupas biedri. Vītauts Landsberģis, muzikoloģijas profesors, kurš nebija komunistiskās partijas biedrs, 25. novembrī kļuva par Padomes priekšsēdētāju.[1] Bez Seima padomes "Sajūdī" lielu lomu spēlēja Viļņas un Kauņas reģionālās organizācijas, kuras konkurēja savā starpā. Kauņas grupa bija radikālāk noskaņota, prasot uzreiz izsludināt valstisku neatkarību.

Oficiāli organizācija tika reģistrēta 1989. gada 16. martā.

Darbības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gada izsūtīto piemiņas diena Paņevēžas dzelzceļa stacijā 1989. gada 14. jūnijā.
"Sajūža" organizēts mītiņš Jonišķos 1989. gada augustā.
"Sajūža" plakāts 1990. gada februāra vēlēšanās. "Jā" — Lietuvas krāsām, "Nē" — sarkanajai.

Kustība principā atbalstīja Gorbačova politiku, bet vienlaikus virzīja Lietuvas nacionālos jautājumus, piemēram, lietuviešu valodas statusa celšanu. Tās prasības ietvēra patiesības atklāšanu par staļiniskajiem gadiem, vides aizsardzību, trešā kodolreaktora būves apturēšanu Ignalinas AES un PSRS—Vācijas sadarbības pakta slepeno protokolu publicēšanu, kurš tika parakstīts 1939. gadā.[1]

Savu mērķu sasniegšanai "Sajūdis" izmantoja masu mītiņus. Sākotnēji komunistiskās partijas līderi izvairījās no šīm sanāksmēm, bet ap 1988. gada vidu viņu līdzdalība kļuva par politisku nepieciešamību. 1988. gada 24. jūnijā No LKP mītiņā piedalījās Aļģirds Brazausks, tolaik LKP sekretārs rūpniecības lietās, kurš dienu pirms tam bija izvirzījis prasību nebūvēt Lietuvā plānoto Ignalinas AES ceturto atomreaktoru un tā ieguvis labu starta pozīciju savai turpmākajai karjerai. 1988. gada oktobrī Brazausks tika iecelts par LKP pirmo sekretāru Songailas vietā. Komunistiskie līderi cerēja tikt galā ar Sąjūdi, bet atkāpās masu spiediena priekšā, kā arī uz viņiem spiedienu izdarīja pārsvarā reformistiski noskaņotā Maskavas virsvadība.[1] Sąjūža kandidāti labi startēja jaunizveidotās padomju likumdošanas institūcijas — Tautas deputātu kongresa vēlēšanās. Viņu kandidāti uzvarēja 36 no 42 vēlēšanu rajoniem.

1989. gada februārī "Sajūdis" paziņoja, ka Lietuva Padomju Savienībai ir pievienota piespiedu kārtā un ka kustības galvenais mērķis ir panākt neatkarību. Lietuvas suverenitāte tika pasludināta 1989. gada maijā, un Lietuvas iestāšanās Padomju Savienībā tika atzīta par nelikumīgu.

1989. gada 23. augustā, nacistu un lielinieku Molotova — Ribentropa pakta parakstīšanas 50. gadadienā, 600 kilometru garā divu miljonu cilvēku ķēde, kas veda no Tallinas līdz Viļņai, pievērsa starptautisko uzmanību Baltijas valstu centieniem. Šī demonstrācija ar trīs valstu koordinētu darbību kļuva pazīstami kā Baltijas ceļš.

Decembrī Lietuvas Komunistiskā partija atdalījās no Padomju Savienības komunistiskās partijas un piekrita atteikties no varas monopola. 1990. gada februārī Lietuvas PSR Augstākajā Padomē "Sajūža" pārstāvji ieguva absolūtu balsu vairākumu (101 vieta no 141), LKP saņēma tikai 23.[1] Par Augstākās padomes priekšsēdētāju ievēlēja Vītautu Landsberģi. Tas noveda pie neatkarības pasludināšanas 1990. gada 11. martā.

Attiecības starp "Sajūdi" un Lietuvas Komunistisko partiju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc politologa Timofeja Agarina domām, divu formāli pretēju politisko spēku — "Sajūža" un LKP reformistu spārna — sadarbība nebija nejauša. Abas puses uzskatīja, ka lietuviešiem ir jānovērš savas uzskatu atšķirības un kopā jāattīsta savas valsts suverenitāte, lai aizsargātu lietuviešu kultūras mantojumu. Plašais sociālais atbalsts ļāva "Sajūdim" veikt izmaiņas, kuras LKP lielākajai daļai bija pieņemamas. Tas ļāva partijai virzīt valsts institūciju attīstību, nepārprotami virzoties uz atdalīšanos no Padomju Savienības. Tas saskanēja ar "Sajūža" pieeju, jo arī viņi uzskatīja, ka neatkarība var būt panākta tikai reformu ceļā.[3]

Pēc neatkarības ieguves[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās "Sajūdis" joprojām darbojas Lietuvā, taču tas ir zaudējis gandrīz visu savu ietekmi. Pēc neatkarības atgūšanas komunisti un Viļņas liberālie intelektuāļi atstāja "Sajūdi" jau apmēram pēc mēneša, viens no iemesliem bija pieaugošā nacionālistiskā retorika. Rezultātā kustība, kuru joprojām vadīja tās dibinātājs V. Landsberģis, pārsvarā ietvēra Kauņas frakcijas locekļus, kuri bija noskaņoti dalīt vietējos iedzīvotājus divās skaidrās grupās,“patriotos” un “komunistos”.[3] Kritās kustības popularitāte, jo tā nespēja saglabāt vienotību starp cilvēkiem ar atšķirīgiem politiskiem uzskatiem un bija neefektīva ekonomiskās krīzes pārvarēšanā.

Turklāt "Sajūdis" zaudēja lielāko daļu atbalsta no Lietuvas lauku reģioniem, jo ierosināja lauksaimniecības un zemes reformas bez līdzekļu ieguldījumiem un pretēji lielākās daļas kolhoznieku un sovhozu darbinieku interesēm.[4]

1992. gada novembra Seima vēlēšanās uzvarēja Demokrātiskā darba partija (bijusī Lietuvas komunistiskā partija).

Liela daļa no grupas, ieskaitot Landsberģi, izveidoja kodolu Tēvzemes savienībā, kas tagad ir lielākā labēji centriskā partija Lietuvā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Lithuania The Move Toward Independence, 1987-91
  2. 2,0 2,1 2,2 Lithuania Awakening Alfred Erich Senn, UNIVERSITY OF CALIFORNIA PRESS, 1990.
  3. 3,0 3,1 3,2 Agarin, Timofey. A Cat’s Lick: Democratisation and Minority Communities in the Post-Soviet Baltic. Brill, Rodopi, 2010.
  4. Arunas Juska, Arunas Poviliunas, Ruta Ziliukaite and Vilma Geguziene. Rural Intelligentsia and Path Dependency in Post-socialist Civic Organising: The Case of Lithuania. European Society for Rural Sociology. 2008.