Sīnāja un Palestīnas operācija

Sīnāja un Palestīnas operācija Daļa no Karadarbība Tuvajos Austrumos (I. pasaules karš) Kampaņas ANZAC karavīra tērpa un zirga modelis Datums 1915. gada 28. janvāris - 1918. gada 28. oktobris Vieta Sīnāja pussala, Palestīna un Sīrija Iznākums Lielbritānijas uzvara Teritoriālās izmaiņas Osmaņu impērijas sadalīšana Karotāji Britu impērija Apvienotā Karaliste Austrālija Jaunzēlande Francija Osmaņu impērija Vācijas Impērija Komandieri un līderi Sers Džons Maksvels Sers Arčibalds Marejs Filips Četvods Čārlzs Dobels Edmunds Alenbijs Henrijs Džordžs Čauvels Ahmeds Džemals pašā Žadirs bejs Talats bejs Brīvkungs Frīdrihs Kress fon Kressenšteins Erihs fon Falkenhains Oto Limans fon Sanderss

Sīnāja un Palestīnas operācija (angļu: Sinai and Palestine Campaign, turku: Sina ve Filistin Cephesi) bija militāru sadursmju sērija Pirmā pasaules kara Tuvo Austrumu karadarbības ietvaros. Karadarbība risinājās no 1915. gada 28. janvāra līdz 1918. gada 28. oktobrim Sīnāja pussalā, Palestīnā un Sīrijā. Vācijas Impērijas un Osmaņu impērijas spēki karoja pret Lielbritānijas, Austrālijas un Jaunzēlandes karaspēku.

Osmaņu centieni piekļūt Suecas kanālam

Sīnāja pussalas ziemeļu un centrālā daļa 1917. gadā.

Osmaņu impērija, pēc savas sabiedrotās Vācijas Impērijas aicinājuma, nolēma uzbrukt Lielbritānijas un Ēģiptes spēkiem, lai pirmajā uzbrukumā slēgtu Suecas kanālu. Osmaņu impērijas karaspēks bāzējās Jeruzalemē un tās vadītājs bija Jūras spēku ministrs Ahmeds Džemals pašā. Sīnāja pussalā tajā laikā bija apgrūtināta pārvietošanās, jo tās teritorija bija neapgūts tuksnesis bez jebkādiem ceļiem un ūdens apgādes. Osmaņu spēkus komandēt uzticēja pulkvedim brīvkungam Frīdriham Kresam fon Kressenšteinam, kurš spēja sarīkot uzbrukumu un noorganizēt armijai nepieciešamo apgādi, kad tā bija pārgājusi tuksnesi.

Pirmais uzbrukums Suecas kanālam

Osmaņu impērijas spēki Suecā ieradās 1915. gada 2. februārī, bet uzbrukums neizdevās, jo briti un ēģiptieši jau zināja par osmaņu armijas tuvošanos. Divu dienu ilgajās cīņās tika sagrauta osmaņu armija, kas zaudēja apmēram 2.000 vīru. Savukārt sabiedroto spēkiem bija tikai maznozīmīgi zaudējumi.

Sakarā ar to, ka sabiedrotajiem Suecas kanāls bija vitāli svarīgs, britiem pēc uzbrukuma nācās kanāla aizsardzībai norīkot daudz vairāk spēkus, nekā sākotnēji bija paredzēts. Līdz ar to Galipoli kaujai briti varēja dot daudz mazākus spēkus, nekā tur bija nepieciešams. Ēģiptes aizsardzībai briti panāca Ēģiptes sauszemes spēku un jūras spēku paplašināšanu, tomēr vairums ēģiptiešu bija slikti sagatavoti un vāji apbruņoti.

Romani kauja

Pagāja vairāk kā gads, kamēr briti bija aizņemti ar Suecas kanāla aizsardzību un osmaņi - ar cīņām pret krieviem Kaukāzā. Jūlijā osmaņi atkal sarīkoja jaunu uzbrukumu Suecai. Osmaņi atkal uzbruka ar milzīgu karaspēku, bet atdūrās pret labi sagatavotu aizsardzību pie Romani. Pēc divu dienu cīņas (1916. gada 3. - 5. augusts) osmaņi atkāpās.

Britu iebrukums Sīnājā

Pēc otrā osmaņu uzbrukuma briti nolēma savus aizsardzības spēkus no kanāla virzīt tālāk Sīnāja pussalā un šos plānus sāka īstenot oktobrī britu ģenerālleitnants sers Čārlzs Dobells. Briti viņa vadībā tuvojās Palestīnas robežām, bet iecerētos iebrukuma plānus kavēja dzelzceļa būvniecības un ūdensapgādes ierīkošanas tempi. Pēc komunikāciju būvniecības vairāku mēnešu gaitā, briti bija gatavi uzbrukumam. Pirmā kauja bija par Magdabu 1916. gada 23. decembrī, kurā briti uzvarēja un ieguva cietoksni.

1917. gada 8. janvārī ANZAC bruņotā divīzija uzbruka Rafas cietoksnim un pilsētai. Arī šis uzbrukums bija veiksmīgs un izdevās sagūstīt lielāko daļu no osmaņu garnizona. Britu karaspēks līdz ar to bija sasniedzis sev uzdoto mērķi - Suecas kanāla aizsardzības nodrošināšana, bet Deivida Loida Džordža valdība vēlējās arvien vairāk.

Karadarbība Palestīnā

Lielbritānijas spēki Ēģiptē saņēma pavēli uzbrukt Osmaņu impērijai Palestīnā. Daļēji šis uzbrukums bija saistībā ar Arābu sacelšanos (1916), kā arī ar nepieciešamību pēc jebkādiem sasniegumiem, jo ilglaicīgu bezjēdzīgu cīņu rezultātā Rietumu frontē nebija gūti ievērojami panākumi. Britu Ēģiptes spēku komandieris sers Arčibalds Marejs pieprasīja papildus sauszemes vienības un kuģus, bet viņa lūgumu noraidīja.

Uzbrukums Gazā 1917. gadā.

Gazā, no Vidusjūras krastiem līdz Bēršebas pilsētai Osmaņu impērijai bija diezgan spēcīga aizsardzības līnija, jo Bēršebā atradās osmaņu dzelzceļa termināls, caur kuru dzelzceļa satiksme turpinājās līdz Damaskai. Britu komandieris Dobels nolēma uzbrukt Gazai 1917. gada 26. martā.

Pirmais uzbrukums Gazai

Britu uzbrukums jau sākotnēji bija neveiksmīgs. Sliktu savstarpējo sakaru dēļ atsevišķas vienības atkāpās tad, kad tām bija jāpaliek pozīcijās un tādēļ neizdevās ieņemt cietoksni.

Londonas valdība noticēja ziņojumam, ka tikusi izcīnīta izšķiroša uzvara un izdeva rīkojumu ģenerālim Marejam turpināt virzību un iekarot Jeruzalemi. Toties patiesībā briti bija tādās pozīcijās, ka par virzību uz Jeruzalemi nevarēja pat cerēt, jo viņiem vispirms būtu jāpārvar Osmaņu impērijas aizsardzības līnija. Osmaņi savu aizsardzību bija pēdējā laikā paspējuši pastiprināt un to vēl uzlaboja arī papildus ģenerālštāba komandieris Brīvkungs Frīdrihs Kress fon Kressenšteins.

Otrais uzbrukums Gazai

Otro uzbrukumu Gazas cietoksnim sāka mēnesi vēlāk - 1917. gada 17. aprīlī. Neskatoties uz to, ka uzbrukumu atbalstīja arī jūras spēku apšaude un Mark I tanki, arī šis uzbrukums cieta neveiksmi. Tas bija parasts frontāls uzbrukums nocietinājuma pozīcijām, kā rezultātā nekas netika panākts un tika zaudēti 6.000 britu vīri. Rezultātā gan ģenerāli Dobelu, gan ģenerāli Mareju atcēla no komandieru amatiem. Par jauno komandieri iecēla ģenerāli seru Edmundu Alenbiju, kurš deva skaidru mērķi - līdz Ziemassvētkiem Jeruzalemei jābūt ieņemtai.

Pēc tam, kad Alenbijs bija novērtējis Osmaņu impērijas aizsardzības pozīcijas, viņš pieprasīja papildus spēkus: trīs kājnieku divīzijas, lidmašīnu un artilēriju. Šo lūgumu apmierināja un 1917. gada oktobrī Alenbijs saņēma prasīto un briti bija gatavi uzbrukumam.

Šajā laikā osmaņi bija aizņemti vēl trijās frontēs: Mezopotāmijā, Arābijā un Gazā. Turklāt osmaņiem liela armija bija izvietota ap Konstantinopoli un Kaukāzā (tur karadarbība jau bija pieklususi). Osmaņu armija, kurai bija jāaizstāvas visos minētajos virzienos, bija tikai 35.000 vīru liela un tās komandieris bija Kustafa. Viņu spēki bija koncentrēti galvenajās aizsardzības līnijās: Gazā, Teleššerijā un Bēršebā. Alenbija armija tagad jau bija daudz lielāka, ar 88.000 vīriem un tie bija ļoti labi apgādāti. Vairums spēku bija no ANZAC, t.i. no Austrālijas un Jaunzēlandes spēkiem.

Bēršebas kauja

Britu uzbrukumam pamatā bija tas, ka osmaņi un viņu sabiedrotie - vācieši bija pārliecināti, ka briti atkal uzbruks Gazai. Tādēļ šādu viltus operāciju bija kārtīgi jāizplāno un jāizpilda nekļūdīgi. Briti rezultātā uzbruka Bēršebai un šoreiz izdevās osmaņus pārsteigt. Uzbrukumam deva iesauku: "Vēsturē pēdējais veiksmīgais kavalērijas trieciens". Tomēr 1917. gada 31. oktobra uzvara vēl nebija izšķiroša, jo osmaņi veica savu spēku pārformēšanu un visumā spēja noturēt savas aizsardzības pozīcijas.

Alenbija iebrukums, 1917. gada novembris - decembris.

6. novembrī briti sāka uzbrukumu Taleššerijai un piespieda osmaņus atkāpties no viņu pozīcijām.

Trešais uzbrukums Gazai

1917. gada 7. novembrī briti trešo reizi uzbruka Osmaņu impērijas spēkiem Gazā un, baidoties tikt atgriezti no pārējiem, turku spēki atkāpās un britiem izdevās ieņemt Gazu.

Osmaņu aizsardzība tagad bija pārrauta un osmaņu armija centās iespējami ātrāk atkāpties. Viņiem steigšus pa pēdām sekoja Alenbija armija. Osmaņi pie Savienojuma stacijas (Wadi Sarar) mēģināja izveidot jaunu aizsardzības līniju, bet Alenbija spēkiem izdevās 1917. gada 13. novembrī to izjaukt. Tad ģenerālis Erihs fon Falkenhains mēģināja izveidot aizsardzības līniju Betlēme - Jeruzaleme - Džafa. Pirmais britu uzbrukums Jeruzalemei neizdevās, bet pēc papildus kājnieku spēku pievienošanās, 1917. gada 9. decembrī Alenbijam izdevās to ieņemt. Šis notikums bija politiski svarīgs Deivida Loida Džordža valdībai, jo tagad, pēc trīs gadu neveiksmīgas karadarbības, bija izcīnīta viena no retajām uzvarām karā.

Savukārt Osmaņu impērijas pusē līdz ar šo zaudējumu Džemals pašā atgriezās Konstantinopolē un vēlāk tika arī izslēgts no valdības. 1918. gada martā tika nomainīts arī ģenerālis Falkenhains.

Pēdējais gads Palestīnā un Sīrijā

Alenbija pēdējais uzbrukums 1918. gada septembrī.

Lielbritānijas valdība cerēja, ka Osmaņu impērijas spēkus Palestīnā un Mezopotāmijā izdosies sakaut jau nākamā gada sākumā ar sekmīgām operācijām, bet Vācijas Impērijas pavasara ofensīva rietumu frontē kavēja īstenot plānus uz deviņiem mēnešiem. Ģenerāļa Alenbija armijas lielāko daļu nācās pārvietot uz Franciju un viņa rīcībā nodeva jaunas vienības, kas bija atvestas no Indijas. Jauno vienību mācības ilga visu 1918. gada pavasari un vasaru.

Tā kā briti bija pārņēmuši pilnīgā savā kontrolē visu gaisa telpu ar savām jaunajām kara lidmašīnām, osmaņiem un vācu komandierim ģenerālim Oto Limanam fon Sandersam nebija nekādu ziņu par iespējamo nākamo uzbrukumu virzienu. Sakarā ar šo problemātisko situāciju, osmaņu labākās vienības tika atsauktas, lai veidotu jauno Osmaņu islāma armiju kara ministra Envera pašā vadībā. Tādēļ aizsardzības līnija tika atstāta mazāk sagatavotu karavīru rokās. Šajā laikā ļoti labi palīgi britiem bija arābi T. E. Lourensa vadībā, kas regulāri ar ātriem un īslaicīgiem uzbrukumiem kavēja osmaņu apgādi vairākiem tūkstošiem osmaņu karavīru Palestīnā, Jordānijā un Sīrijā.

Megido kauja

1918. gada 19. septembrī Alenbijs sāka savu ilgi gaidīto uzbrukumu. Kauju Megido vārdā, kas bija senas pilsētas Armagedonas nosaukums. Šoreiz briti atkal osmaņus centās pārsteigt, jo veica visu nepieciešamo, lai nebūtu zināms viņu patiesais uzbrukuma mērķis. Šis paņēmiens arī šoreiz izrādījās veiksmīgs briti pārsteidza turkus ar pēkšņu uzbrukumu Megido. Osmaņu spēki sāka plašu atkāpšanās kampaņu, bet briti bēgošās vienības sāka bombardēt no gaisa un dažu nedēļu laikā osmaņu spēki vairs faktiski neeksistēja.

1918. gada 30. septembrī Austrālijas vieglās jātnieku vienības bez jebkādas pretestības iegāja Damaskā un nākamajā dienā pilsētā ienāca arī arābu spēki ar T. E. Lourensu, lai pieņemtu oficiālo padošanos. Līdz ar to tika izbeigts karš Palestīnā un 1918. gada 28. oktobrī Osmaņu impērijas valdība parakstīja miera līgumu un pilnībā padevās divu dienu laikā. Līdz ar to tika izbeigta 600 gadus ilgā Osmaņu impērijas pastāvēšana Tuvajos Austrumos.

Iznākums

Tiek lēsts, ka Lielbritānija šajā karā zaudēja apmēram 550.000 vīru, kuru nāves cēlonis 90% gadījumu bija nevis ievainojumi kaujā, bet dažādas slimības, augstā gaisa temperatūra u.c. Osmaņu impērijas kopējos zaudējumus nav iespējams noteikt, bet tie noteikti bijuši lielāki. Osmaņi zaudēja visu savu armiju, turklāt turki šajā kaujas frontē sūtīja lielu skaitu karavīru. Kara vēstures speciālisti uzskata, ka šī kampaņa nav bijusi vērta tajā ieguldītos izdevumus. Ģenerālis Esposito (Amerikas kara atlasa autors) uzskata, ka "šie resursi un spēks būtu bijis daudz nozīmīgāks, ja tiktu izlietots postošajā rietumu frontē."

Tomēr vēsturiskās sekas ir pārāk ievērojamas, lai netiktu ņemtas vērā. Lielbritānijas iebrukuma rezultātā Palestīnā tika izveidots britu mandāts un Transjordānija, kā rezultātā vēlāk tika izveidotas tādas valstis kā Izraēla, Jordānija, Libāna un Sīrija.

Ārējās saites

• First World War.com. Suecas kanāla aizsardzība, 1915. Retrieved December 19, 2005.

Papildu literatūra

• Grainger, John D. (2006) The Battle for Palestine: 1917 Boydell Press. ISBN 1-84383-263-1
• Bruce, Anthony (2002). The Last Crusade: The Palestinian Campaign in the First World War. John Murray.
• Esposito, Vincent (ed.) (1959). The West Point Atlas of American Wars - Vol. 2. Frederick Praeger Press.
• Fromkin, David (1989). A Peace to End All Peace. Avon Books.
• Keegan, John (1998). The First World War. Random House Press.
• Woodward, David R (2006). Forgotten Soldiers of the First World War - Lost Voices from the Middle Eastern Front. Tempus Publishing.
• Preston, Lieutenant-Colonel Richard Martin (1921) The Desert Mounted Corps: An Account of the Cavalry Operations in Palestine and Syria 1914 to 1918. Houghton Mifflin Company. [1]