Satversmes aizsardzības birojs
 | |
| Aģentūras pārskats | |
|---|---|
| Izveidota | 1995. gadā |
| Veids | Birojs |
| Galvenā mītne | Miera iela 85A, Rīga |
| Iestādes vadītājs(-i) |
|
| Iestāde pakļauta | Ministru kabinets |
| Mājaslapa |
www |
Satversmes aizsardzības birojs ir Latvijas valsts drošības iestāde.
Iestāde dibināta 1995. gadā. Birojs darbojas Ministru kabineta pārraudzībā. Tas veic izlūkošanu un pretizlūkošanu, nodrošina valsts noslēpumu, kā arī Eiropas Savienības un NATO klasificētās informācijas aizsardzību.[1]
SAB nodrošina mobilo telefonu sarunu kontroles iekārtas darbību. Ar šīs iekārtas palīdzību mobilo telefonu sarunu kontroli veic Latvijas valsts drošības un tiesībsargājošās iestādes, kam to atļauj likums. Pārtvertie dati tiek automātiski nodoti tai iestādei, pēc kuras iniciatīvas uzsākta telefonsarunu pārtveršana.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]SAB tika izveidots 1995. gadā, pamatojoties uz Saeimas pieņemto Satversmes aizsardzības biroja likumu.
No 1995. gada 6. novembra SAB pārraudzībā nodots Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC), kas tika izveidots saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija 1992. gada 16. aprīļa lēmumu un sākotnēji darbojās kā Tieslietu ministrijas struktūrvienība.
2003. gadā tika izveidota Nacionālā drošības iestāde (NDI) kā viena no SAB apakšstruktūrām. Tās izveide bija obligāta prasība dalībai NATO un Eiropas Savienībā (ES). Pēdējā ES Padomes Ģenerālsekretariāta Drošības biroja inspekcija 2012. gadā un NATO Drošības biroja inspekcija 2015. gadā atzina, ka SAB un NDI ievēro visas noteiktās drošības prasības un arī turpmāk būtu tiesīgi saņemt klasificēto informāciju.
2004.gada 26. oktobrī Ministru kabinets apstiprināja noteikumus Nr. 887 "Valsts noslēpuma objektu saraksts", norādot tādu militāra, politiska, ekonomiska, zinātniska, tehniska vai cita rakstura informāciju, kuras nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var nodarīt kaitējumu valsts drošībai, ekonomiskajām vai politiskajām interesēm. Valsts noslēpuma aizsardzības jomā SAB veic personu pārbaudes, lai izsniegtu vai pagarinātu speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpuma objektiem (speciālās atļaujas), kā arī pārbauda un akreditē darbā ar klasificētu informāciju izmantojamās telpas.
Direktori
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 1995—2003: Lainis Kamaldiņš
- 2003—2013: Jānis Kažociņš
- 2013—2021: Jānis Maizītis
- 2021—2022: Andris Freimanis[2] (p.i)
- 2022—pašlaik: Egils Zviedris
Likumdošana[3]
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Nacionālās drošības likums,
- Valsts drošības iestāžu likums
- Satversmes aizsardzības biroja likums
- Likums „Par valsts noslēpumu”
- Operatīvās darbības likums
Pētnieciskie darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1999 — Niedre O., Daugmalis V. „Slepenais karš pret Latviju. Komunistiskās partijas darbība 1920–1940”.
1999 — Okupācijas varu politika Latvijā: Dokumentu krājums/ Atb. red. E. Pelkaus.- Rīga: Latvijas Valsts arhīvs; Nordik, 1999.- 590 lpp.
2001 -- „Latvijas izlūkdienesti 1919–1940. 664 likteņi. Par PSRS specdienestu darbību Latvijā (1919–1940) un pretdarbību Krievijas/PSRS specdienestu aktivitātēm.
TSDC darbinieki vairākkārt organizējuši ekspedīcijas nacionālo partizānu mirstīgo atlieku meklēšanai. Rezultātā pārapbedīti vairāku nacionālo partizānu grupu dalībnieki Kurzemē, Latgalē un Sēlijā. Pētījumu rezultātā tika sagatavota karte „Nacionālo partizānu darbība Latvijā”, kas ievietota Latvijas vēstures atlantā.
TSDC darbinieki piedalījušies starptautiskajās zinātniskās konferencēs (1997.g., 1999.g. un 2002.g. Viļņā; 1998., 1999., 2000., 2002., 2004.g. Rīgā; 1999.g. Berlīnē; 2002.g. Maskavā; 2004.g. Ukrainā).
Uz TSDC informācijas bāzes un ar centra darbinieka Ritvara Jansona scenāriju 2004.gadā Jura Podnieka studijā tapa dokumentālā filma „Nesalauztie” par Latvijas nacionālajiem partizāniem.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] | Šis ar Latviju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |