Salaspils koncentrācijas nometne

Salaspils nometne (vācu: Lager Kurtenhof) bija vācu koncentrācijas nometne Latvijas teritorijā, netālu no Salaspils. Nometnes oficiālais nosaukums bija „Paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne” (vācu: Erweitertes Polizeigefängnis und Arbeitserziehungslager). Pēc dokumentiem nometne nebija pakļauta Vācijas koncentrācijas nometņu pārvaldei, kā piemēram, Mežaparka koncentrācijas nometne, bet gan Drošības policijas un SD komandierim Latvijā Rūdolfam Langem.^[1]

Salaspils koncentrācijas nometnes celtniecība sākās 1941. gada novembrī. Pēc celtniecības pabeigšanas tajā varēja ieslodzīt 2000 cilvēkus. Nometnē tika ieslodzīti galvenokārt politieslodzītie, pretošanās kustības dalībnieki, armijas dezertieri, darba kavētāji u.c. Pirmais nometnes komandants bija Zigfrīds Nikels, vēlāk — Kurts Krauze.

Nometnes atrašanās vietā 1967. gadā tika atklāts Salaspils memoriāls un 1968. gadā — Piemineklis padomju karagūstekņiem.

Vēsture

Nometnes celtniecība sākās 1941. gada oktobrī. Vietu nometnes celtniecībai sagatavoja Sarkanās armijas karagūstekņi no nometnes Stalag 350/Z, kas atradās netālu no Salaspils, kā arī reiha ebreji no Jumpravmuižas koncentrācijas nometnes. Nometni cēla galvenokārt reiha ebreji un, iespējams, arī ebreji no Rīgas geto. Celtniecībā bija iesaistīti apmēram 1500 — 1800 ebreju, no kuriem apmēram 1000 gāja bojā gan slikto dzīves apstākļu, grūtā darba un nepietiekamās pārtikas dēļ, gan arī apsardzes personāla brutalitātes un pret ebrejiem vērstās nacionālsociālistu politikas dēļ.^[2] Līdz 1942. gada vidum nometnē atradās ap 500 — 1000 ebreju, kuri gāja bojā vai tika nogalināti.^[3] Pēdējie ebreji, izņemot divus zobārstus, devās prom uz geto 1943. gada janvāra sākumā. 1942. gada maijā nometnē ievietoja 200 apcietināto latviešu no Valmiermuižas cietuma un vēl 200 no citām vietām. Pēc nometnes pabeigšanas 1942. gada septembrī to sāka izmantot galvenokārt latviešu un citu Ostlandes neebreju iedzīvotāju izvietošanai. Tā kalpoja daļēji kā darba nometne, daļēji kā tranzītnometne cilvēkiem, kas gaidīja spriedumu, nopratināšanu vai ievietošanu Rīgas Centrālcietumā. Ieslodzīto vidū dominēja politieslodzītie.

1942. gada oktobrī SS reihsfīrers Heinrihs Himlers noteica, ka notiesātajiem latviešu, igauņu un lietuviešu policijas bataljonu karavīriem, kurus notiesājušas SS un policijas tiesas, sods jāizcieš Salaspils nometnē. 1943. gada vasarā, pēc Latviešu leģiona izveidošanas, tāda pati kārtība tika noteikta arī leģiona karavīriem.

1943. gada februārī un martā pret krievu partizāniem veiktās akcijas „Ziemas burvība” laikā Salaspilī uz dažām dienām ievietoja ap 1850 evakuēto krievu iedzīvotāju, kurus pēc neilga laika nosūtīja uz Ļeņingradas fronti ierakumu rakšanai vai darbos uz Vāciju. 1943. gada augustā Latgalē pret partizāniem veiktās akcijas „Vasaras ceļojums” laikā uz Salaspili nosūtīja 3284 apcietinātās personas, daļu no kurām pēc neilga laika atbrīvoja, bet daļu nosūtīja darbos uz Vāciju. Partizānu atbalstītāju ģimenēm tika atņemti bērni. 1943. gada martā nometnē atradās 1100 bērnu. Apmēram 250 bērnu nomira masalu, vēdertīfa un citu slimību dēļ, vairākus simtus bērnu nodeva apkārtējo pagastu lauku saimniecībās, apmēram 300 bērni nonāca bērnunamos Rīgas Jūrmalā, Igatē un Saulkrastos, daļu bērnu paņēma pareizticīgo klosteris Rīgā. 1943. gada maijā bērnu barakas tika likvidētas.^[4]

Nometnes pastāvēšanas pēdējā gadā lielākā daļa ieslodzīto bija latviešu pretošanās kustības dalībnieki, tie, kas izvairījās no darba vai iesaukšanas armijā un no leģiona dezertējušie.^[5] 1944. gada rudenī nometne tika likvidēta. 1944. gada vasarā aptuveni 1500 civiliedzīvotāju tika nosūtīti uz Vāciju, ap 2500 latviešu leģionāru — uz būvbataljoniem. Daļa ieslodzīto tika aizdzīti uz Rīgu, daļa — uz Gramzdu pie Priekules. 1944. gada septembrī nometnē bija palikuši 17 nespējnieki, kuri tika nogalināti.^[6]

Pēc tam, kad nometnes teritoriju ieņēma padomju armija, četrās nenodegušajās barakās tika ieslodzīti vairāki simti vācu karagūstekņu.^[7]

Nometnes uzbūve

Nometne tika celta pēc vācu koncentrācijas nometņu parastā parauga — apkārt bija divkāršs dzeloņstiepļu žogs ar sargtorņiem stūros. Apmēram 30 ha lielā teritorija bija sadalīta divos apakšnodalījumos — ieslodzīto dzīvojamajā zonā un pārvaldes (ekonomiskajā) zonā. Ārējā riņķī atradās apsardze un administratīvās barakas. Centrā atradās ūdenstornis ar virsotnē uzstādītiem prožektoriem un ložmetējiem. Nometne sastāvēja no vismaz 59 celtnēm, kuru vidū bija daudz palīgēku un darbnīcu.^[8] 1943. gada maijā nometnē bija uzbūvētas 28 standarta (12 x 25 m) dzīvojamās un darba barakas.^[9] Ieslodzītie bija izvietoti atsevišķās barakās pēc tautības, dzimuma un apcietinājuma veida. Latviešu leģionāriem bija savas barakas, igauņiem — sava. Atsevišķi bija ievietotas arī krievu sievietes, krievu vīrieši un čigāni.^[10]

Nometnes iekšējā kārtība

Salaspils nometnē ieslodzītie parasti 10 stundas dienā strādāja fizisku darbu (ieskaitot vienu stundu pusdienlaika). Svētdiena bija brīva. Ieslodzītie strādāja dažādās darbnīcās nometnes teritorijā vai arī ārējos darbos kūdras rakšanā netālajā purvā, Sauriešu akmeņlauztuvēs vai būvdarbos Spilves lidostā. Nometnes teritorijā bija šūšanas darbnīca, kurā gatavoja apģērbu ieslodzītajiem, salmu darbnīca, kurā gatavoja zābaku uzvilktņus karavīriem, lai sardzē nesaltu kājas, kā arī galdnieku darbnīca. Par nepietiekami intensīvu darbu varēja saņemt sodu — sitienus ar gumijas nūju vai ieskaitīšanu soda grupā, kura mitinājās atsevišķā barakā un darīja netīrākos un smagākos darbus. Sodu varēja saņemt arī par nometnes kārtības pārkāpumu. Politiskie apcietinātie divreiz mēnesī varēja saņemt pienesumus bez svara ierobežojuma (pārtiku, drēbes, grāmatas) un nosūtīt vēstules. Soda grupā pienesumi un sarakste bija aizliegti, taču darba laiks bija palielināts līdz 14 stundām.

Ieslodzīto apsardze

No 1941. gada decembra līdz 1943. gada beigām Salaspils nometnes apsardzi veica 189 Arāja komandas vīri Konrāda Kalēja vadībā.^[11] No 1943. gada beigām līdz 1944. gada vasarai nometni apsargāja 320-W. latviešu policijas bataljona 4. rotas karavīri, bet 1944. gada vasarā to veica lietuviešu SD vīri.^[12]

Ieslodzīto skaits un sastāvs

Ieslodzīto un nometnē bojā gājušo skaita novērtējumu apgrūtina tas, ka evakuācijas laikā tika likvidēts tās administratīvais arhīvs. Ir saglabājusies statistika par ieslodzīto skaitu tikai atsevišķos datumos. Piemēram, 1943. gada janvārī nometnē bija ieslodzīti 1857, aprīlī — 1990, bet maijā — 2197 cilvēki. Kopumā visā nometnes pastāvēšanas laikā šeit ilgāku vai īsāku laiku bija ieslodzīti 21 855 — 23 035 cilvēki, no kuriem 11 735 bija dažādās akcijās pārvietotas personas, kas nometnē uzturējās tikai īsu laiku.^[13] Vienlaikus nometnē bija ieslodzīti apmēram 2000 — 3000 cilvēki.^[14]

Salaspils nometnes ieslodzītie^[15]
Ieslodzīto pamatsastāvs	min.	maks.
Politieslodzītie	6000	7000
Darba kavētāji	1800	1800
Policijas darbinieki un militārpersonas	2000	2000
Kopā	9800	10 800
No tiem miruši	592	802
Nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm Vācijā	3000	4000
Nosūtīti uz soda vienībām un būvbataljoniem	2000	2500
Tranzītieslodzītie
Akcija "Ziemas burvība" (Krievija, Baltkrievija)	3951	3951
No tiem miruši	250	650
Akcija "Vasaras ceļojums" (Latgale)	3284	3284
Citas akcijas (Krievija, Baltkrievija)	4500	4500
Kopā	11 735	11 735
Padomju karagūstekņi invalīdi (1944)	320	500
No tiem nošauti	320	500
Ieslodzītie kopā	21 855	23 035
No tiem miruši	1162	1952

Tiek uzskatīts, ka bojā gājušo skaits bija 1162 — 1952 cilvēki, neskaitot upurus nometnes celtniecībā nodarbināto ebreju vidū, taču pieskaitot 320 — 500 padomju karagūstekņus invalīdus, kurus ievietoja nometnē 1944. gada augustā, lai iznīcinātu.^[16] Padomju laikā izplatītā informācija, ka nometnē gājuši bojā vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku, mūsdienās ir noraidīta. Tomēr vēl mūsdienu Krievijā izdotajā literatūrā figurē šādi skaitļi — pēc liecinieku atmiņām, nometnē bojā gājušo skaits esot pārsniedzis 100 000 cilvēku.^[17] Jekelna 1945. gada krimināllietā figurēja „Akts par vācu fašistu iebrucēju veicināto 35 000 padomju bērnu likvidēšanu Latvijas PSR teritorijā” ar informāciju par bērnu nogalināšanu Salaspilī. Galvenie ieslodzīto nāves cēloņi bija nepietiekama pārtika, smagais darbs, miesas sodi un slimības.^[18]

Atsauces

↑ Judīte Čunka Vēsturnieki: Salaspils nometni nevar saukt par koncentrācijas; dati par upuriem bija pārspīlēti — LSM 28.01.2016.
↑ Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne „Salaspils nometne nacionālsociālistiskās Vācijas administrācijas plānos un soda nometņu tipoloģijā (1941 - 1942)” Arhivēts 2014. gada 17. aprīlī, Wayback Machine vietnē. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2007. ISBN 9984992462 Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 21. sējums Arhivēts 2011. gada 22. septembrī, Wayback Machine vietnē. (216. - 248. lpp.)
↑ Heinrihs Strods „Komunistu un nacistu jūgā”. — Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, Rīga 2001. ISBN 9984933245 (120. lpp.)
↑ Heinrihs Strods „Komunistu un nacistu jūgā”. — Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, Rīga 2001. ISBN 9984933245 (124. lpp.)
↑ Heinrihs Strods „Komunistu un nacistu jūgā”. — Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, Rīga 2001. ISBN 9984933245 (127. lpp.)
↑ Gunita Nagle Sāpīgā patiesība
↑ Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944” — Lauku Avīze, Rīga 2016. ISBN 9789934151286 (16. lpp.)
↑ Andrievs Ezergailis „Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 1999. ISBN 9984601021 (419. lpp.)
↑ Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944” — Lauku Avīze, Rīga 2016. ISBN 9789934151286 (111. lpp.)
↑ Heinrihs Strods „Komunistu un nacistu jūgā”. — Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, Rīga 2001. ISBN 9984933245 (133. lpp.)
↑ Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
↑ Heinrihs Strods „Komunistu un nacistu jūgā”. — Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, Rīga 2001. ISBN 9984933245 (138. - 142. lpp.)
↑ Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944” — Lauku Avīze, Rīga 2016. ISBN 9789934151286 (306. lpp.)
↑ „Latvija Otrajā pasaules karā”. — Jumava, Rīga 2008. ISBN 9789984384368 (265.lpp)
↑ Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944” — Lauku Avīze, Rīga 2016. ISBN 9789934151286 (307. lpp.)
↑ Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944” — Lauku Avīze, Rīga 2016. ISBN 9789934151286 (308. lpp.)
↑ «Латвия под игом нацизма. Сборник архивных документов». — Европа, Москва 2006. ISBN 5973900770 (344 с.)
↑ Heinrihs Strods „Komunistu un nacistu jūgā”. — Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, Rīga 2001. ISBN 9984933245 (152. lpp.)

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Salaspils koncentrācijas nometne.
Uldis Neiburgs Salaspils nometne un tās vēsture, 1941-1944
Viesturs Sprūde Salaspils memoriālam būtu vajadzīga vēsturiski patiesa ekspozīcija — LA, 03.10.2014.
Valdis Kuzmins Atmiņā lakatiņš zilais 15.03.2012.
'Aiz šiem vārtiem vaid zeme' — vēsturnieki lauž mītus par Salaspils nometni
Judīte Čunka Vēsturnieki: Salaspils nometni nevar saukt par koncentrācijas; dati par upuriem bija pārspīlēti — LSM 28.01.2016.

Literatūra

Kārlis Kangers, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941 -1944”. — LA, Rīga 2016.
Heinrihs Strods „Komunistu un nacistu jūgā”. — Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, Rīga 2001. ISBN 9984933245
Andrievs Ezergailis „Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941 -1944”. — Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga 1999. ISBN 9984601021
„Okupācijas režimi Baltijas valstīs 1940 -1991” — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2009. (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 25. sējums, 200. - 234. lpp.) ISBN 9984824152

Skatīt arī

Salaspils memoriāls

[1] Judīte Čunka Vēsturnieki: Salaspils nometni nevar saukt par koncentrācijas; dati par upuriem bija pārspīlēti — LSM 28.01.2016.

[2] Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne „Salaspils nometne nacionālsociālistiskās Vācijas administrācijas plānos un soda nometņu tipoloģijā (1941 - 1942)” Arhivēts 2014. gada 17. aprīlī, Wayback Machine vietnē. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2007. ISBN 9984992462 Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 21. sējums Arhivēts 2011. gada 22. septembrī, Wayback Machine vietnē. (216. - 248. lpp.)

[3] Heinrihs Strods „Komunistu un nacistu jūgā”. — Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, Rīga 2001. ISBN 9984933245 (120. lpp.)

[4] Heinrihs Strods „Komunistu un nacistu jūgā”. — Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, Rīga 2001. ISBN 9984933245 (124. lpp.)

[5] Heinrihs Strods „Komunistu un nacistu jūgā”. — Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, Rīga 2001. ISBN 9984933245 (127. lpp.)

[6] Gunita Nagle Sāpīgā patiesība

[7] Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944” — Lauku Avīze, Rīga 2016. ISBN 9789934151286 (16. lpp.)

[8] Andrievs Ezergailis „Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 1999. ISBN 9984601021 (419. lpp.)

[9] Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944” — Lauku Avīze, Rīga 2016. ISBN 9789934151286 (111. lpp.)

[10] Heinrihs Strods „Komunistu un nacistu jūgā”. — Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, Rīga 2001. ISBN 9984933245 (133. lpp.)

[11] Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā

[12] Heinrihs Strods „Komunistu un nacistu jūgā”. — Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, Rīga 2001. ISBN 9984933245 (138. - 142. lpp.)

[13] Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944” — Lauku Avīze, Rīga 2016. ISBN 9789934151286 (306. lpp.)

[14] „Latvija Otrajā pasaules karā”. — Jumava, Rīga 2008. ISBN 9789984384368 (265.lpp)

[15] Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944” — Lauku Avīze, Rīga 2016. ISBN 9789934151286 (307. lpp.)

[16] Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944” — Lauku Avīze, Rīga 2016. ISBN 9789934151286 (308. lpp.)

[17] «Латвия под игом нацизма. Сборник архивных документов». — Европа, Москва 2006. ISBN 5973900770 (344 с.)

[18] Heinrihs Strods „Komunistu un nacistu jūgā”. — Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, Rīga 2001. ISBN 9984933245 (152. lpp.)

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]

[11]

[12]

[13]

[14]

[15]

[16]

[17]

[18]