Sanstefano līgums

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sanstefano līguma parakstīšana
Līguma izziņošana pie Sanstefano sarunu ēkas
Sanstefano līgumā paredzētās Bulgārijas robežas

Sanstefano līgums bija 1879. gada 3. martā Sanstefano pie Stambulas parakstīts Krievijas impērijas un Osmaņu impērijas parakstīts miera sarunu priekšlīgums, kurā pēc 1877.-1878. gada krievu-turku kara Osmaņu impērija atzina Rumānijas, Serbijas un Melnkalnes neatkarību. Līgums paredzēja teritoriāli lielu Bulgārijas kņazisti, kas būtu autonoma no Osmaņu impērijas un kurā vēl dažus gadus uzturētos krievu karaspēks. Līguma rezulātā Bulgārija iegūtu pieeju Egejas jūrai un iestieptos Balkānos līdz pat albāņu apdzīvotajām zemēm.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievu-turku karš sākās 1877. gada aprīlī un beidzās 1878. gada janvārī, ar krievu karaspēku Stambulas pievārtē. 1878. gada janvārī Austroungārijas ārlietu ministrs Andraši informēja Krieviju un Vāciju, ka Krievijas iecerētie miera noteikumi liks Austroungārijai uzsākt karu pret Krieviju. Paralēli Krievijas un Osmaņu impērijas miera līguma sarunām sākās Krievijas un Austrijas sarunas par situāciju Balkānos.[1]

Līguma saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas impērija atguva pēc Krimas kara zaudēto Besarābijas teritoriju un armēņu apdzīvotos apgabalus Aizkaukāzā. Osmaņu impērija atzina Rumānijas, Serbijas un Melnkalnes neatkarību, pie kam Serbijas un Melnkalnes teritorijas bija ievērojami palielinātas, taču starp tām saglabāja šauru koridoru, ar Novi Pazaras pilsētu, tā saglabājot osmaņiem zemes ceļu uz Albānijas un Bosnijas provincēm. Līgums paredzēja izveidot lielu Bulgārijas valsti.

Līguma teksts bija rakstīts franču valodā un saturēja šādus galvenos punktus:[2]

1., 3., 5. §§ „Serbijai, Melnkanei un Rumānijai, pievienojot Trāķijas daļu, jākļūst par neatkarīgām valstīm.“

6. § „Bulgārijai, izplešoties Austrumrumēlijā un Maķedonijā līdz Egejas jūrai, jākļūst par autonomu un no turkiem atkarīgu kņazisti, ko vēl divus gadus okupēs krievu karaspēks.“

7. § „Par Bulgārijas kņazu nedrīkst kļūt neviens kādas Eiropas lielvalsts valdošās dinastijas pārstāvis.“

12. § „Ir jāizformē Donavas cietokšņus, Donavas karafloti un policijas kuģus.“

19. § „Turcijai jāmaksā Krievijai kompensācija 1400 miljonu rubļu apmērā, bet to var atlīdzināt ar Tulčas, Ardahanas, Karsas, Batumi, Bajazetas teritoriju (= 1100 miljoni rubļu) atdošanu Krievijai.“

21. § „Atdalīto teritoriju iedzīvotājiem ir izvēles brīvība.“

22. § „Krievu mūku aizsardzība Turcijā un Atosa kalnā.“

24. § „Bosfors un Dardaneļi paliek brīvi kuģojami neitrālo valstu kuģiem.“

Līguma pielikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemāk esošās kartes grāfs Pēteris Šuvalovs 1878. gada 23. martā nodeva AK Ārlietu ministrijas valsts sekretāram Derbijas erlam Edvardam Stenlijam:

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Berlīnes kongress

1879. gada maija beigās Ungārijas ārlietu ministrs Andraši piekrita Vācijas kanclera Bismarka ierosinājumam noorganizēt visu konfliktā ieinteresēto valstu kongresu Berlīnē. Rumānijai nācās zaudēt daļu teritorijas Besarābijā (Budžaku), kā kompensāciju saņemot Donavas deltas Dobružas reģionu, ar ostas pilsētu Konstancu. Grieķijas Karaliste kongresā nesaņēma nekādas jaunas teritorijas. Kongress starp Donavu un Balkānu kalniem izveidoja autonomu Bulgārijas kņazisti, bet uz dienvidiem no tās, autonomu Austrumrumēlijas provinci ar galvaspilsētu Plovdivā. Maķedonija, kuru bija ieņēmuši serbi, un krievi paredzējuši iekļaut Bulgārijā, palika osmaņu valdījumā. Melnkalne un Serbija saņēma papildus teritorijas, taču mazākas, nekā paredzēts Sanstefano miera līgumā. Krievija ieguva Aizkaukāza teritorijas ar Batumi un Karsu, kamēr Lielbritānija ieguva Kipru, kas nodrošināja tai Suecas kanāla priekšposteni.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Congress of Berlin and After
  2. Präliminarfriede von San Stefano in: Konferenzen und Verträge. Vertrags-Ploetz. Handbuch der geschichtlich bedeutsamen Zusammenkünfte und Vereinbarungen. Teil II. 1493 — 1952. Bearbeitet von Helmuth Rönnefahrt. Bielefeld: A. G. Ploetz Verlag, 1953, S. 351f (vāciski)