Sibīrijas stirna

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sibīrijas stirna
Capreolus pygargus (Pallas, 1771)
Sibīrijas stirna
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPārnadži (Artiodactyla)
ApakškārtaAtgremotāju apakškārta (Ruminantia)
DzimtaBriežu dzimta (Cervidae)
ApakšdzimtaStirnu apakšdzimta (Capreolinae)
ĢintsStirnas (Capreolus)
SugaSibīrijas stirna (Capreolus pygargus)
Sibīrijas stirna Vikikrātuvē

Sibīrijas stirna (Capreolus pygargus) ir vidēja auguma stirnu ģints (Capreolus) dzīvnieks, kas pieder pārnadžu kārtas (Ruminantia) briežu dzimtai (Cervidae). Tai ir 4 pasugas.[1][2] Sibīrijas stirna mājo Āzijā, no Urālu kalniem rietumos līdz Klusajam okeānam austrumos. Tā sastopama Korejas pussalā, Sibīrijā, Mongolijā, Kazahstānā, Tjanšana kalnos, Tibetas austrumos un Mandžūrijā Ķīnas ziemeļaustrumos.[3] Ārpus sava dabīgā izplatības areāla 20. gadsimta sākumā tā ir bijusi introducēta Anglijā, bet populācija tika likvidēta 1945. gadā.[4]

Vēl nesenā pagātnē Sibīrijas stirna un Eiropas stirna (Capreolus capreolus) tika uzskatītas par vienu sugu, bet mūsdienās tās tiek dalītas atsevišķās sugās.[1] Abu sugu izplatība pārklājas Kaukāza kalnos, Sibīrijas stirnai aizņemot Kaukāza ziemeļu nogāzes, bet Eiropas stirnai kalnu dienvidu pusi. Kaukāza populācija ir neliela un izolēta no pārējām Āzijas populācijām.[5]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas stirna ir vidēji liels briežu dzimtas zīdītājs. Tās ķermeņa garums ir apmēram 127—144 cm, augstums skaustā 82—94 cm.[6] Tai ir slaids, garš kakls, lielas ausis (līdz 15 cm) un īsa aste (2—4 cm). Priekškājas īsākas nekā pakaļkājas.[6] Salīdzinoši ar Eiropas stirnu Sibīrijas stirna ir lielāka, sasniedzot 60 kg masu.[5] Arī tās ragi ir lielāki un žuburotāki (ar trīs zariem, retos gadījumos četriem[5]), vidēji sverot gandrīz 800 g. Lielākie ragi ir svēruši ap 1200 g.[5] Katru rudeni ragi tiek nomesti, bet drīz pēc tam tie sāk ataugt. Kopumā tēviņi ir lielāki nekā mātītes un ragi ir tikai tēviņiem. Ragi aug taisni uz augšu, žuburim veidojot "V" burtu. Atstarpe starp ragu pamatnēm uz galvas ir plata, abu ragu zariem savstarpēji nekad nesaskaroties, kā tas toties ir novērojams Eiropas stirnas bukam.[5] Kaukāza pasuga ir mazākā no visām Sibīrijas stirnas pasugām, tēviņam sasniedzot 40 kg masu.[5]

Atšķirībā no sezonas mainās Sibīrijas stirnas apmatojuma krāsa. Vasarā tas ir rudi brūns, jaunām stirnām uz ķermeņa ir balti raibumi.[7] Ziemas kažoks Sibīrijas stirnas dienvidu populācijām ir pelēkbrūns vai gaiši brūns, bet ziemeļu populācijām gaiši pelēks.[8] Vēdera daļa kažokam ir krēmīgi balta, bet zemastes laukums koši balts ziemā, vasarā krēmīgs, mazāk kontrastains.[6]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas stirnas mājo mežos un stepēs. Tās vieglais, slaidais ķermenis ir piemērots dzīvei garā, biezā zālē,[8] tādēļ populācijas vislielākais blīvums sastopams tieši palienēs un pļavās ar garu zāli.[9] Sibīrijas stirnai ir ļoti laba termoregulācija, spējot izciest gan ekstrēmu karstumu, gan aukstumu.[10] Tā ir atlētiska un veikla. Sibīrijas stirnas lēciens tālumā sasniedz 15 metrus.

Sibīrijas stirnu tēviņiem ir savu teritorija, kura tiek iezīmēta ar īpašu sekrētu, kas izdalās no galvas ādas. Tēviņš ar galvu berzē kādu koku, krūmu vai garu zāli, tādējādi izdalot sekrētu. Otrs veids, kā tiek iezīmēta teritorija, ir koku mizas ieskrāpēšana ar ragiem. Savstarpēji stirnas saziņai izmanto arī balsi. Izšķir 6 atšķirīgus signālus: svilpošanu, riešanu, kliegšanu, spiegšanu, griezīgu spiegšanu un rūkšanu.[11]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas stirna ir zālēdājs un tā barojas ar vairāk kā 600 dažādiem augiem. Lielākā daļa ir lakstaugi (58%), bet tā barojas arī ar viendīgļlapjiem (16%) un koku, krūmu zariem (22%).[12] Ziemas apstākļos, kad samazinās barības pieejamība, Sibīrijas stirnai palēninās vielmaiņa.[13] Vasaras periodā tai pastiprināti nepieciešams nātrijs, tādēļ tā meklē dabīgās sāls atradnes.[14] Ūdeni Sibīrijas stirnas galvenokārt uzņem ar sulīgajiem lakstaugiem.[15]

Reprodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas stirnām augustā un septembrī ir riesta laiks. Mazuļa embrijs sāk attīstīties janvārī un grūsnības periods ir 280—300 dienas.[16][17] No visiem pārnadžiem tikai Sibīrijas stirnām ir embrioniskā diapauze.[18] Parasti piedzimst divi mazuļi, kurus māte zīda ar pienu 4—5 mēnešus. Mātītes dzimumbriedumu sasniedz pirmajā gadā, bet pārojas tikai 2 gadu vecumā. Tēviņi noblest lēnāk un pāroties sāk 3 gadu vecumā.[18] Savvaļā Sibīrijas stirna dzīvo līdz 10 gadu vecumam.[9]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sibīrijas stirnai ir 4 pasugas:[1][2][19]

  • Capreolus pygargus bedfordi — sastopama izplatības areāla austrumu daļā līdz Klusajam okeānam un centrālās daļas dienvidos, Tibetu ieskaitot;
  • Capreolus pygargus mantschuricus — sastopama Ķīnā;
  • Capreolus pygargus ochraceus — sastopama Korejā, Čedžudo salā (Dienvidkoreja);[20]
  • Capreolus pygargus pygargus — nominālpasuga, sastopama izplatības areāla rietumu daļā, Kaukāzu ieskaitot, un centrālās daļas ziemeļos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Mammal Species of the World: Capreolus pygargus
  2. 2,0 2,1 ITIS: Capreolus pygargus (Pallas, 1771)
  3. IUCN: Capreolus pygargus
  4. William Ling Taylor (1939). "The distribution of wild deer in England and Wales". Journal of Animal Ecology 8 (1): 6–9. JSTOR 1249
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 Siberian Roe Deer Hunts
  6. 6,0 6,1 6,2 Mammalian Species: Capreolus pygargus
  7. Heptner, V. G., A. A. Nastmovich & A. G. Gannikov (1961). Mammals of the Soviet Union. Artiodactyles and Perissodactlyes (in Russian). Moscow: Vysshaja Shkola Publishers.
  8. 8,0 8,1 Flerov, K. K. (1952). "The genera Moschus and Cervus". Fauna of the USSR. Mammals. Moscow-Leningrad: USSR Academy of Science Publishers.
  9. 9,0 9,1 J. Zejda & A. A. Danilkin. "Environment". pp. 86–100, in Sokolov (1992).
  10. A. A. Danilkin. "Range". pp. 64–85, in Sokolov (1992).
  11. Sokolov, V. E. & A. A. Danilkin (1981). The Siberian roe deer (in Russian). Moscow: Nauka Publishers.
  12. V. Holisova, R. Obrtel, I. Kozena & A. A. Danilkin. "Feeding". pp. 124–139, in Sokolov (1992).
  13. Kholodova, M. V. (1986). Seasonal variations of food requirements in some ungulates. IV Congress of the All-Union Theriological Society (in Russian) 1. Moscow. pp. 367–368.
  14. Fetisov, A. S. (1953). Roe deer in East Siberia (in Russian). Irkutsk: Regional Publishing House.
  15. A. A. Danilkin & S. Dulamtseren (1981). "The roe deer in Mongolia". Okhota I okhotnichie khozyaistvo (in Russian) 3: 44–45.
  16. O. E. Tsaplyuk (1977). "Age-related and seasonal peculiarities of the reproduction biology of the roe deer (Capreolus capreolus L.) of Kazakhstan". Zoologicheskii Zhurnal (in Russian with English summary) 56: 611–618.
  17. V. S. Gromov (1986). The morphological variability, behavior and systematics of the roe deer (Ph.D. thesis) (in Russian). Moscow.
  18. 18,0 18,1 V. B. Pole (1973). "Breeding of the roe deer in Kazakhstan". Proceedings of the Kazakhstan Academy of Sciences’ Institute of Zoology (in Russian) 34: 135–144.
  19. Genotyping of Capreolus pygargus
  20. Genetic divergence of the Siberian roe deer from Korean Jeju Island (Capreolus pygargus ochraceus)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]