Līvu gals

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Līvu gals kā Rīgas arhibīskapijas rietumu daļa 1534. gada kartē. Galvenā pilsēta Limbaži (Lemsal).

Līvu gals jeb Līvu zeme (vācu: Livland) bija pārsvarā līvu apdzīvotā Rīgas arhibīskapijas daļa starp Rīgas jūras līci, Salacas un Gaujas upēm, ko no arhibīskapijas "Letu gala" (Lettland) atdalīja ordenim piederošais Gaujas koridors.

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1207. gada Līvzemes dalīšanas līguma nosacījumiem agrākie Turaidas, Sateseles un Metsepoles līvu kungi zaudēja patstāvību un kļuva par bīskapa Alberta un Zobenbrāļu ordeņa vasaļiem. Pēc līguma nosacījumiem bīskapam pienācās Turaida, proti, Kaupo daļa (pars Cauponis) un Metsepole (Methsepole), bet ordenim Sateseles pilsnovads (Dabreļa daļa) Gaujas pretējā krastā (altera pars Coiwe).[1]

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas arhibīskapijas Līvu gala teritorijā tiesiski bija izšķiramas trīs zemju kategorijas:

  1. Rīgas arhibīskapa īpašumi (bona mensalia — 'galda zemes'), ko pārvaldīja Turaidas pils fogti (advocati ecclesiae, Stiftsvögte). Fogteja bija sadalīta muižu tiesās (Amt), tās savukārt dalījās vakās jeb pagastos.
  2. Rīgas domkapitula zemes (mensa canonicorum), ko pārvaldīja Krimuldas pils fogti. 14. gadsimtā domkapitulam piederēja Ķizbeles draudzes novads (agrākais Kaupo novads) ar ciemiem Krimuldas un Turaidas draudzēs, Engelartas muiža un Turaidas pārceltuve pār Gauju.
  3. Rīgas arhibīskapa vasaļu lēņa novadi.[2]

Draudžu novadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arhibīskaps Silvestrs Stodevešers 1457. gada 7. februārī izdeva t.s. "Silvestra žēlastību", kas arhibīskapa vasaļiem paplašināja mantojuma tiesības. Dokumentā bija minēti šādi Līvu gala draudžu novadi (kerszpel):

Pārvaldes centrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arhibīskapijas Līvu gala pārvaldes centrs 14.—16. gadsimtā bija Limbažos (Lemsal). 1385. gadā arhibīskaps piešķīra Limbažiem pilsētas tiesības pēc Rīgas tiesību parauga. Pilsēta bija Hanzas savienības locekle un Līvu gala saimnieciskais centrs. No Limbažiem pa Svētupi iekšzemes preces (medu, vasku, ādu, labību) veda līdz jūrmalai, kur pārkrāva jūras kuģos, kas tās nogādāja Lībekas, Visbijas un citu Hanzas pilsētu ostās. Limbažu pilī arhibīskaps uzturējās no februāra līdz Vasarsvētkiem. Vasarsvētkos šeit risinājās "vasaļu dienas", kur notikusi vasaļu savstarpējā tiesāšanās un apspriedes.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Livonijas kara beigām 1582. gadā Pārdaugavas Livonijas hercogistes sastāvā nodibināja Limbažu stārastija, kas atradās Pērnavas vaivadijas sastāvā. Savukārt Zviedru Vidzemes laikā 1621. gadā zviedru karalis Gustavs II Ādolfs karā izpostītos Limbažus kopā ar apkārtējām zemēm uzdāvināja Rīgas pilsētai. Vidzemes lībiešu valoda panīka pēc Lielā Ziemeļu kara izraisītās mēra epidēmijas un pilnīgi beidza skanēt XIX gadsimta otrajā pusē.

Mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās bijušā arhibīskapijas Līvu gala teritorijā atrodas Salacgrīvas, Alojas, Limbažu, Kocēnu, Pārgaujas, Krimuldas, Sējas, Saulkrastu un Ādažu novadi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Indriķa hronika par 1207. gada notikumiem (latīniski)
  2. Latviešu konversācijas vārdnīcas 18. sējums, 35851.—35871. sleja