Stiklavaržu dzimta

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Stiklavaržu dzimta
Centrolenidae (Taylor, 1951)
Teratohyla spinosa
Teratohyla spinosa
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseAbinieki (Amphibia)
ApakšklaseKailamfībijas (Lissamphibia)
VirskārtaVaržu virskārta (Batrachia)
KārtaBezastainie abinieki (Anura)
ApakškārtaJauno varžu apakškārta (Neobatrachia)
DzimtaStiklavaržu dzimta (Centrolenidae)
Izplatība

Centrolenidae range.PNG

  Izplatības areāls
Iedalījums

3 apakšdzimtas:

Stiklavaržu dzimta Vikikrātuvē

Stiklavaržu dzimta (Centrolenidae) ir bezastaino abinieku (Anura) dzimta, kuras areāls aptver lielāko Neotropikas daļu. Dzimtai pieder aptuveni 150 sugas, kuras tiek iedalītas 12 ģintīs un 3 apakšdzimtās. Šīs dzimtas sugām raksturīgi, ka tās visas ir samērā līdzīgas.[1]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stiklavaržu dzimtas sugas parasti ir nelielas vardītes, lielākā daļa 2—3 cm,[1] lai gan dažas sugas ir lielākas, līdz 7,5 cm. Lielākajai daļai pamatkrāsa ir laima zaļā, kas variē visdažākajās nokrāsās un toņos. Dzimtas raksturīgākā pazīme ir plānā, caurspīdīgā vēdera āda, caur kuru saskatāmi iekšējie orgāni, sirdi un aknas ieskaitot.[2] Dažām sugām āda ir tik caurspīdīga, ka var vērot, kā pukst sirds.[1] Stikla varžu acis novietotas tā, ka tās skatās taisni uz priekšu.

Dažas kokvardes, piemēram, Hyloscirtus palmeri un Hypsiboas pellucens, ārēji izskatās ļoti līdzīgas stiklavardēm. Tām arī ir caurspīdīga vēdera āda, bet šīm vardēm uz papēžiem ir kaļķveida izaugumi, kādu nav stiklavardēm.

Izplatība un dzīvesveids[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sastopamas no Meksikas dienvidiem caur Centrālameriku un Tobāgo līdz Argentīnas ziemeļiem. Lielākā sugu daļa mitinās kalnainos miglu mežos, dažas sugas arī lietus mežos. Dzīvo galvenokārt kokos un tikai vairošanās laikā dodas līdz ūdenim, pulcējoties pie kalnu upītēm un strautiem.[1] Ikrus nērš uz koku un krūmu lapām, kuri aug tieši virs ūdens. Tādējādi kurkulēni tūlīt pēc izšķilšanās iekrīt ūdenī, kur turpina augt un attīstīties. Ja kurkulim neizdodas uzreiz iekrist ūdenī, tas izmanto savu muskuļoto asti, līdz sasniedz strautu. Kurkuļi parasti ierokas gultnes substrātā.[1] Dažām suāgm tēviņi guļ uz ikriem, tos pasargājot no iespējamiem ienaidniekiem.[1]

Stiklavardēm ir raksturīga smalka pīkstēšana vai svilpošana. Dažām sugām viens īpatnis var izprovocēt daudzbalsīgu kori, skaņai viļnveidīgi ceļojot gar upītes krastiem.[1]

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stiklavaržu dzimta (Centrolenidae)

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 EOL: Centrolenidae Glass Frogs
  2. Zweifel, Robert G. (1998). Cogger, H.G.; Zweifel, R.G., eds. Encyclopedia of Reptiles and Amphibians. San Diego: Academic Press. pp. 94–95. ISBN 0-12-178560-2.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nora Sloka. Zooģeogrāfija. Rīga. Zvaigzne. 1979. 103.lpp.