Stiklavaržu dzimta

Stiklavaržu dzimta; Centrolenidae (Taylor, 1951)
	Teratohyla spinosa
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Abinieki (Amphibia)
Apakšklase	Kailamfībijas (Lissamphibia)
Virskārta	Varžu virskārta (Batrachia)
Kārta	Bezastainie abinieki (Anura)
Apakškārta	Jauno varžu apakškārta (Neobatrachia)
Dzimta	Stiklavaržu dzimta (Centrolenidae)
Izplatība
	Izplatības areāls
Iedalījums
	3 apakšdzimtas: Allophryninae; Centroleninae; Hyalinobatrachinae;
	Stiklavaržu dzimta Vikikrātuvē

Stiklavaržu dzimta (Centrolenidae) ir bezastaino abinieku (Anura) dzimta, kuras areāls aptver lielāko Neotropikas daļu. Dzimtai pieder aptuveni 150 sugas, kuras tiek iedalītas 12 ģintīs un 3 apakšdzimtās. Šīs dzimtas sugām raksturīgi, ka tās visas ir samērā līdzīgas.^[1]

Izskats

Stiklavaržu dzimtas sugas parasti ir nelielas vardītes, lielākā daļa 2—3 cm,^[1] lai gan dažas sugas ir lielākas, līdz 7,5 cm. Lielākajai daļai pamatkrāsa ir laima zaļā, kas variē visdažākajās nokrāsās un toņos. Dzimtas raksturīgākā pazīme ir plānā, caurspīdīgā vēdera āda, caur kuru saskatāmi iekšējie orgāni, sirdi un aknas ieskaitot.^[2] Dažām sugām āda ir tik caurspīdīga, ka var vērot, kā pukst sirds.^[1] Stikla varžu acis novietotas tā, ka tās skatās taisni uz priekšu.

Dažas kokvardes, piemēram, Hyloscirtus palmeri un Hypsiboas pellucens, ārēji izskatās ļoti līdzīgas stiklavardēm. Tām arī ir caurspīdīga vēdera āda, bet šīm vardēm uz papēžiem ir kaļķveida izaugumi, kādu nav stiklavardēm.

Izplatība un dzīvesveids

Sastopamas no Meksikas dienvidiem caur Centrālameriku un Tobāgo līdz Argentīnas ziemeļiem. Lielākā sugu daļa mitinās kalnainos miglu mežos, dažas sugas arī lietus mežos. Dzīvo galvenokārt kokos un tikai vairošanās laikā dodas līdz ūdenim, pulcējoties pie kalnu upītēm un strautiem.^[1] Ikrus nērš uz koku un krūmu lapām, kuri aug tieši virs ūdens. Tādējādi kurkulēni tūlīt pēc izšķilšanās iekrīt ūdenī, kur turpina augt un attīstīties. Ja kurkulim neizdodas uzreiz iekrist ūdenī, tas izmanto savu muskuļoto asti, līdz sasniedz strautu. Kurkuļi parasti ierokas gultnes substrātā.^[1] Dažām suāgm tēviņi guļ uz ikriem, tos pasargājot no iespējamiem ienaidniekiem.^[1]

Stiklavardēm ir raksturīga smalka pīkstēšana vai svilpošana. Dažām sugām viens īpatnis var izprovocēt daudzbalsīgu kori, skaņai viļnveidīgi ceļojot gar upītes krastiem.^[1]

Klasifikācija

Stiklavaržu dzimta (Centrolenidae)

Allophryninae apakšdzimta
- ģints Allophryne
Centroleninae apakšdzimta
- ģints Centrolene
- ģints Chimerella
- ģints Cochranella
- ģints Espadarana
- ģints Nymphargus
- ģints Rulyrana
- ģints Sachatamia
- ģints Teratohyla
- ģints Vitreorana
Hyalinobatrachinae apakšdzimta
- ģints Celsiella
- ģints Hyalinobatrachium

Galerija

Teratohyla spinosa
Centrolene antioquiense
Centrolene buckleyi
Centrolene paezorum
Centrolene quindianum
Centrolene savagei ar ikriem
Cochranella euknemos
Espadarana prosoblepon
Hyalinobatrachium colymbiphyllum ar iznērstiem ikriem
Nymphargus rosada
Rulyrana susatamai
Sachatamia punctulata
Teratohyla midas

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 ^1,6 EOL: Centrolenidae Glass Frogs
↑ Zweifel, Robert G. (1998). Cogger, H.G.; Zweifel, R.G., eds. Encyclopedia of Reptiles and Amphibians. San Diego: Academic Press. pp. 94–95. ISBN 0-12-178560-2.

Ārējās saites

Literatūra

Nora Sloka. Zooģeogrāfija. Rīga. Zvaigzne. 1979. 103.lpp.

[eol-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 ^1,6 EOL: Centrolenidae Glass Frogs

[2] Zweifel, Robert G. (1998). Cogger, H.G.; Zweifel, R.G., eds. Encyclopedia of Reptiles and Amphibians. San Diego: Academic Press. pp. 94–95. ISBN 0-12-178560-2.

[1]

[2]