Strūniji

Vikipēdijas lapa
Strūniji
Strunius Jessen, 1966
Strunius walteri rekonstrukcija.
Strunius walteri rekonstrukcija.
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
ApakštipsMugurkaulnieki (Vertebrata)
InfratipsŽokļaiņi
MegaklaseKaulzivis (Osteichthyes)
VirsklaseDaivspurzivis (Sarcopterygii)
KārtaOnihodveidīgās (Onychodontiformes)
DzimtaOnihodontīdas (Onychodontidae)
ĢintsStrūniji (Strunius)
Iedalījums
Strūniji Vikikrātuvē

Strūniji (Strunius) ir onihodveidīgo zivju ģints, kuras pārstāvji dzīvoja augšdevonā. Ģinti 1966. gadā izdalīja vācu paleontologs Hanss Ludolfs Jessens, balstoties uz 1936. gadā Valtera Grosa aprakstīto Glyptopomus rolandi no Pļaviņu svītas nogulumiem pie Kokneses (Cellulosa-Mergel), kā arī uz jaunu sugu Strunius walteri, kuras veselu zivju eksemplāri tika atrasti Vācijā, Reinas apgabalā. Ģints tipveida suga ir Strunius rolandi.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Strūniji bija sīkas zivis garumā līdz 10 cm. Parietale taisnstūrveidīga, postparietale ar paplašinātu aizmugurējo pusi. Abi kauli pārdalīti ar šķērsenisku šuvi. Apakšžoklis ir salīdzinoši īss, aizmugurējā malā augsts, ar izteiktu iedobi aiz stipri izliektās orālās malas parasimfīzajā apgabalā. Priekšējais mediālais paplašinājums uz dentale veido šķērseniski orientētu ovālu spraugu, kurā izvietojas parasimfīzās plātnes pamats. Uz šīs plātnes balstās vairāku augstu, lingvāli izliektu zobu rinda, gar kuru no abām pusēm stiepjas mazāku zobu rindas. Rezultātā katram lielajam zobam no abām pusēm izvietojas mazāki zobi. Fosilā stāvoklī bieži vien ir sastopami šie trīs zobi vai centrālais zobs ar malējo zobu pamatnēm arī tad, kad parasimfīzā plātne fosilizācijas gaitā jau ir sairusi. Simfīzs ir neliels. Apakšžoklim ir divas infradentalia, no kurām aizmugurējā ir īsa. Priekšējais infradentālais flangs ir īss un plats, un sakļaujas ar savu pāri, veidojot dziļu ventrālo lingvālo nišu (S. walteri). Mandibulārais sensorais kanāls iet gar žokļa ventrālo malu. Lielie parasimfīzie zobi šķērsgriezumā ir apaļīgi, ar lielu pulpas dobumu, un pamatnē nav krokoti. Operculum un suboperculum ir nelieli, veido apaļīgi-trīsstūrveidīgu žaunu vāku, kura šaurais aizmugurējais stūris, veidots no suboperculum, uzguļ uz cleithrum augšupejošo atzaru. Sānu gularia apakšējā malā ir plati. Maxillare ir ar platu storbiālu porciju, dziļi pārsedzošu apakšžokli, ieskaitot aizmugurējā infradentale augšējo pusi. Interklavikulas nav. Cleithrum ir ar stipri kaudāli izbīdītu apakšējo malu, ar neattīstītu horizontālo, kā arī augstu un šauru vertikālo atzaru. Clavicula ir ar īsu priekšējo atzaru un salīdzinoši augstu vertikālo atzaru, kas veido galvaskausa sānu virsmu. Zvīņas ir apaļīgas, plānas, bez kosmīna. Ornamentējumu veido tievi kaula ķīlīši un smalki pauguriņi; vietām (uz segkauliem) var saglabāties kosmīna parketa paliekas.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Татаринов Л.П., Новицкая Л.И., Бесчелюстные и древние рыбы. Справочник для палеонтологов, биологов и геологов, МОСКВА, ГЕОС, 2004., 359. lpp.