Superintendents

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Superintendents (latīņu: superintendens — "pārraugs") jeb superintendants, ir baznīcas augstākās administratīvās varas nesēja nosaukums, kas ir vārda bīskaps (grieķu: ἐπίσκοπος, episkopos) latinizēta forma. Mūsdienās superintendenta nosaukums tiek lietots Vācijas un Austrijas luterāņu un metodistu baznīcās.

Vēsturiski superintendenta un ģenerālsuperintendenta nosaukums tika lietots arī Latvijas un Igaunijas teritorijā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo Rīgas superintendentu ievēlēja tūlīt pēc Reformācijas 1532. gadā. Livonijas ordeņa ieceltais superintendents Stefans Bīlavs (Bülau) kļuva par 1562. gadā izveidoto Kurzemes un Zemgales hercogistu superintendentu. 1575. gadā hercogs Magnuss iecēla Johanu Šteinu par Piltenes superintendentu, pēc Piltenes apgabala pievienošanas Kurzemes hercogistei to kādu laiku dēvēja par Piltenes senioru (1642-1721).[1] 1622. gadā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs iecēla Hermani Samsonu par pirmo Vidzemes superintendentu.

Pēc Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) dibināšanas 1922. gadā Vidzemes ģenerālsuperintendenta funkcijas pārņēma LELB bīskaps, no 1932. gada arhibīskaps.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]