Taurētājgulbis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Taurētājgulbis
Cygnus buccinator (Richardson, 1832)
Taurētājgulbis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zosveidīgie (Anseriformes)
Dzimta Pīļu dzimta (Anatidae)
Apakšdzimta Zosu apakšdzimta (Anserinae)
Ģints Gulbji (Cygnus)
Suga Taurētājgulbis (Cygnus buccinator)
Taurētājgulbis Vikikrātuvē

Taurētājgulbis (Cygnus buccinator) ir liela auguma pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputns, kas mājo Ziemeļamerikā. Tā tuvākais radinieks ir Eirāzijā dzīvojošais ziemeļu gulbis, un abas sugas pagātnē pat tika klasificētas kā viena suga.[1] 1993. gadā uzskatīja, ka savvaļā dzīvo mazāk nekā 70 taurētājgulbji un šķita, ka sugas izmiršana ir neizbēgama. Tomēr, visiem nemanot, Aļaskas Klusā okeāna piekrastē bija patvērusies vairāku tūkstošu taurētājgulbju populācija, kas ļāva atjaunot kādreizējo sugas izplatību.[2] Realizējot rūpīgi pārdomātu reintrodukcijas plānu, mūsdienās Ziemeļamerikā dzīvo vairāk kā 46 000 taurētājgulbji.[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Taurētājgulbim ir garš, ķīļveida knābis, melnā krāsā
Jaunie putni ir pelēki apmēram līdz gada vecumam

Taurētājgulbis ligzdo Kanādā un ASV (gan Aļaskā, gan teritorijā uz dienvidiem no Kanādas) ziemeļdaļā. Tas ziemo iekšzemē pie neaizsaltošām ūdenstilpēm, kas var būt gan lieli, dziļi ezeri, gan upes, un jūras piekrastē.[4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Taurētājgulbis ir lielākais no visiem gulbjiem un ir viens no smagākajiem lidojošiem putniem pasaulē.[4][5] Abi dzimumi izskatās vienādi, tikai tēviņi ir lielāki un smagāki. Taurētājgulbja ķermeņa garums ir 138—165 cm, bet liela auguma tēviņš var sasniegt 180 cm garumu.[4][6][7] Spārnu izplētums apmēram 185—250 cm, svars tēviņam 10,9—12,7 kg, mātītei 9,4—10,3 kg.[6][8][9] Lielākais zināmais taurētājgulbis ir bijis 183 cm garš ar spārnu izplētumu 3,1 m, bet tā svars sasniedza 17,2 kg. Ir fiksēts arī viens smagāks īpatnis, kura svars ir bijis 23 kg.[10]

Taurētājgulbja ķermenis ir spēcīgi veidots, tā kakls ir garš un slaids, kas parasti tiek turēts izstiepts taisni gan peldot, gan lidojot.[4] Knābis slaids, ķīļveida un melns, reizēm gar mutes atvērumu ir sārta, šaura līnija. Knābis ir apmēram 10,5—12 cm garš. Kājas var būt melnas, pelēkrozā vai dzeltenpelēkas. Pieaugušo īpatņu apspalvojums balts, bet jaunie gulbji un gulbēni ir gaiši pelēki ar sārtām kājām. Balts apspalvojums izaug apmēram gada vecumā.[4]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Taurētājgulbis izvēlas dzīvot nomaļās, cilvēku netraucētās saldūdens tilpēs, īpaši tas raksturīgs ligzdošanas sezonas laikā.[6] Taurētājgulbja populāciju ietekmē bebru un ondatru populācijas veselīgums, jo to ligzdošana bieži ir saistīta ar šo grauzēju darbību. Atjaunojoties grauzēju populācijai, atjaunojās arī taurētājgulbja populācija.[4] Ligzdošanas laikā taurētājgulbis izvēlas seklas, bagātīgi ar ūdensaugiem aizaugušas saldūdens tilpes, ne dziļākas par 2 metriem.[4]

Tā kā putns ir liels un smags, tad, lai paceltos spārnos, taurētājgulbis ieskrienas pa ūdens virsmu apmēram 100 m.[4] Lidojums ir spēcīgs, spārnu vēdas ātras un seklas. Taurētājgulbji parasti ceļo pa pāriem vai nelielās ģimeņu grupās. Lido samērā zemu, zemāk nekā citas gulbju sugas.[4] Uz sauszemes tas izskatās samērā neveikls, jo kājas atrodas nedaudz uz aizmuguri no līdzsvara centra. Tomēr taurētājgulbis vienā gājienā spēj noiet vairākus kilometrus, turklāt kopā ar mazajiem gulbēniem, kas ir jaunāki par vienu nedēļu.[4]

Dienā vairākas stundas tiek veltītas apspalvojuma tīrīšanai un sakopšanai, spalvas ieeļļojot ar sekrētu, kas izdalās no dziedzera pie astes pamatnes. Sekrēts atgrūž ūdeni un padara spalvas ūdenī nemirkstošas.[4]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai sasniegtu augus, taurētājgulbis pabāž zem ūdens galvu, kaklu un plecus, ķermeni izslejot vertikāli uz augšu
Ligzdu taurētājgulbja pāris būvē 14—35 dienas
Ligzdošanas sezonas laikā taurētājgulbji ir ļoti agresīvi

Taurētājgulbis barojas galvenokārt ar dažādiem ūdensaugiem, retos gadījumos arī ar nelielām zivtiņām un ikriem. Mazuļi un jaunie putni medī arī ūdens kukaiņus. Iecienīti augi ir glīvenes, valisnērijas, parastās skujenes, grīšļi, doņi, savvaļas rīsi, peldošās ūdenszāles un aļģes. Lai piekļūtu pie augiem dziļumā, taurētājgulbis pabāž zem ūdens galvu ar visu kaklu, izslejot ķermeni un asti vertikāli gaisā. Gulbis barojas arī, filtrējot ūdeni caur knābi, līdzīgi kā pīle. Tas mēdz ar platajām, pleznotajām pēdām sakult ūdeni, lai paceltu augšup dažādas augu un dūņu daļas.[4]

Ziemas periodā tas barojas arī ar sauszemes augiem un ogām, piemēram, mellenēm, dzērvenēm, lupīnām, miežiem, kukurūzu, kviešiem un rudziem, stiebrus un graudus ieskaitot. Gulbis ziemā labprāt barojas arī ar kartupeļiem un burkāniem, izrokot saknes ar knābi.[4]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Taurētājgulbji dzimumbriedumu sasniedz 3—4 gadu vecumā. Tie veido monogāmus pārus uz mūžu, paliekot kopā arī migrācijas parlidojumos. Lai gan parasti gulbji izveido jaunu pāri, partnerim ejot bojā, tomēr reizēm tēviņi mātītes nāves gadījumā kļūst par vientuļniekiem.[4]

Ligzdu būvē pāris kopīgi, gādājot dažādus materiālus: niedres, ūdensaugus, grīšļus un zāli. Kad augu kalns ir sakrauts, mātīte ar ķermeņa un knābja palidzību tajā izveido bļodveida padziļinājumu. Reizēm ligzda tiek oderēta ar dažām spalvām. Ligzdu pāris būvē apmēram 14—35 dienas. Tā pabeigta ir apmēram 3 metrus diametrā un metru augsta, bet ligzdas "bļoda" ir 30—40 cm diametrā un 10—20 cm dziļa.[4] Tā parasti atrodas ūdens tuvumā, bet ne tālāk par 200 metriem no krasta.[4] Ligzda tiek izmantota vairākus gadus pēc kārtas.[11]

Dējumā parasti ir 4—6 krēmīgi baltas olas, bet dējumā var būt arī līdz 12 olām. Olas ir ļoti lielas (73 mm platas, 113 mm garas), iespējams, lielākās no lidojošo putnu olām pasaulē.[11] Piemēram, tās ir par 20% lielākas nekā Andu kondora olas, toties pieaugušie putni ir apmēram vienādi lieli.[12] Inkubācijas periods ilgst 32—37 dienas. Perē abi vecāki, bet mātīte uzņemas galveno perēšanai nepieciešamo laiku. Perējot taurētājgulbji olas aptver ar savām pleznotajām pēdām. Mazuļi divu dienu vecumā spēj peldēt, bet paši patstāvīgi baroties apmēram 2 nedēļu vecumā. Lidot tie sāk 3—4 mēnešu vecumā.[13]

Ligzdošanas sezonas laikā taurētājgulbji ir ļoti agresīvi un teritoriāli, padzenot ikvienu no savas teritorijas, sugas brāļus ieskaitot.[11] Drīz pēc mazuļu izšķilšanās āmtītes maina apspalvojumu, tēviņi maina spalvas apmēram mēnesi vēlāk, kad mātītes ir pabeigušas spalvu nomaiņu. Šajā periodā putni nespēj lidot. Vecākais zināmais tauretājgulbis savvaļā ir sasniedzis 26 gadu vecumu, nebrīvē 32 gadus.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Morony, J.J., Jr.; Bock, W.J.; Farrand, J., Jr. (1975). Reference list of the birds of the world. New York: American Museum of Natural History. OCLC 483451163
  2. Nora Steiner Mealy (Spring 1988). "Heard Swans Reprise". California Wild (California Academy of Sciences). Retrieved 2015-07-04
  3. Trumpeter Swan Survey of the Rocky Mountain Population, U.S. Breeding Segment
  4. 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 4,13 4,14 4,15 4,16 All about birds: Trumpeter Swan
  5. Dunning, Jr., John B. (Editor). (2008). CRC Handbook of Avian Body Masses, 2nd Edition. CRC Press. ISBN 978-1-4200-6444-5.
  6. 6,0 6,1 6,2 Madge, Steve; Burn, Hilary (1988). Waterfowl: An Identification Guide to the Ducks, Geese, and Swans of the World. Boston: Houghton Mifflin. ISBN 0-395-46727-6
  7. Ogilvie, M. A.; Young, S. (2004). Wildfowl of the World. New Holland Publishers. ISBN 978-1-84330-328-2.
  8. Drewien, R.C.; Bouffard, S.H. (1994). "Winter body mass and measurements of Trumpeter Swans Cygnus buccinator". Wildfowl 45 (45): 22–32.
  9. Sparling, D.W., Day, D., & Klein, P. (1999). Acute toxicity and sublethal effects of white phosphorus in mute swans, Cygnus olor. Archives of environmental contamination and toxicology, 36(3), 316-322.
  10. Wood, Gerald (1983). The Guinness Book of Animal Facts and Feats. ISBN 978-0-85112-235-9
  11. 11,0 11,1 11,2 Mitchell, C. D.; Eichholz, M. W. (2010). "Trumpeter swan (Cygnus buccinator)". In Poole, A. The Birds of North America Online. Ithaca: Cornell Lab of Ornithology.
  12. Rohwer, F.C.; Eisenhauer, D.I. (1989). "Egg mass and clutch size relationships in geese, eiders, and swans". Ornis Scandinavica 20: 43–48. doi:10.2307/3676706.
  13. Lincoln Zoo Park: Trumpeter Swan

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]