Terorisma kritiskā pētniecība

Terorisma kritiskā pētniecība (angļu: Critical Terrorism studies, CTS) ir terorisma pētniecības pieeja, kas, atsaucoties uz kritiskās teorijas idejām, terorismu aplūko kā sociāli politisku parādību, kura izpratne un tātad arī apkarošana ir cieši saistīta ar pastāvošajām zināšanu un varas struktūrām, proti, kritiskā pieeja mudina terorismu kontekstualizēt un tā pētniecību atsvabināt no valsts interesēm. Atšķirībā no terorisma ierastās, klasiskās vai ortodoksālās pētniecības, kurā metodoloģijā dominē pozitīvisms, terorisma kritiskā pētniecība aicina pievērsties jaunām pētniecības sfērām, analizējot terorismu kā institucionālu un sabiedrības attiecību rezultātu. Viens no kritiskās pieejas dibinātājiem Ričards Džeksons raksta, ka virziena tapšanu ir ietekmējuši trīs apsvērumi: milzīgs pētījumu apjoma pieaugums, neapmierinātība ar šīs pētniecības kvalitāti un neatkarīgu, un arvien biežāk redzams kritiskās pieejas pārstāvju un darbu skaita pieaugums.

Apraksts

Terorisma pētniecība attīstījās pēc 2001. gada 11. septembra teroraktu izraisītā pētnieciskā darba apjoma pieauguma, kura kvalitāte nereti tika novērtēta kā nepietiekama. Pētnieki, kas pievērsās terorisma pētniecībai, sāka risināt gan politiskus, gan sociālus jautājumus par drošības uzlabošanu, terorista tēla atpazīšanu, terorisma priekšlaicīgu novēršanu un kultūras attiecībām ar iebraucējiem attiecīgajā valstī. Pētnieki sāka izmantot dažādus datus un no dažādu disciplīnu perspektīvas centās izprast terorismu gan kā notikumu, gan kā pārdzīvojumu. Taču terorisma pētniecībā drīz vien bija novērojams, ka terorisms tiek skatīts ļoti šauri – kā nevalstisks grupējums, ignorējot terorisma straujo attīstību.

Ričarda Džekona (Richard Jackson) ieskatā terorisma pētniecībā ir skaidri manāma kritiskās pieejas attīstība. Terorisma kritiskā pētniecība (TKP) veidojās kā daudzpusīgāka terorisma pētniecības metode, kas pievēršas iepriekš pārprastiem terorisma datiem, nepilnīgām definīcijām un vājajai metodoloģijai, kas nav bijusi pietiekami kritiska un spēcīga terorisma ortodoksālās pētniecības jeb terorisma tradicionālās pētniecība (TOP) izstrādē. Ņemot vērā šīs pieejas saknes – kritisko teoriju – tās būtiska sastāvdaļa ir politiskā atbilstība un emancipatoriskās tieksmes, kas mēdz noteikt pētījumu raksturu un tematus.

Terorisma pētniecībā kritiskās metodes attīstības iemesls galvenokārt ir cieši saistīts ar mainīgo terorisma izpratni. Praksē novērojams, ka liela daļu terorisma pētnieku identificē un definē “terorismu”, balstoties uz kādu notikumu vai atpazīstamu terorisma grupējumu. Taču kritiskā metode paredz, ka, nevis tiek izstrādāta terorisma definīcija pēc kāda notikuma vai grupējuma, kas tiek vēlāk izmantota, lai raksturotu visus teroristiskus notikumus un grupējumus, bet gan ir nepieciešams izstrādāt minimālo definīciju, kas norādīs, kurš grupējums vai notikums ir jāpēta. Šāda pieeja ļauj atpazīt, ka terorisma definīcijas un terorisma pētniecība ir cieši saistīta ar dominējošo politisko klimatu un ideoloģijām.

TKP ir pārņēmusi Frankfurtes skolas kritiskās teorijas pamatprincipus, tāpat kā Velsas (Welsh) skolas drošības kritiskās pētniecības metodoloģiju. TKP ir pašrefleksīva, kritiska pieeja terorisma izpētei, kas aicina izvērtēt terorisma zinātnieku ontoloģiskās, epistemoloģiskās un ideoloģiskās nostājas.

Ričards Džeksons norāda, ka TKP pamatelementus veido pētnieka spēja atzīt, ka zināšanas par un ap terorismu ir politiski veidotas, terorisma pētniecībā ir nozīmīga pētnieku pamatpozīcija un nostāja, kā arī aktuālā politiskā situācija. Jāatzīst, ka kategorija “terorisms” nav ontoloģiski stabila un patstāvīga, terorisma jēdziens ir mainīgs un elastīgs. Pētījuma veidošanas procesā ir nepieciešams kritiski izvērtēt izmantotos avotus un faktus. Ričards Džeksons, risinot jautājumu, ka terorisma pētniecība ir nepilnīga, atsaucas uz ASV valstsvīra Donalda Ramsfelda (Donald Rumsfeld) ideju par dažādiem zināšanu veidiem: tas, ko mēs zinām jeb zināmi zināmie; tas, ko mēs zinām, ka nezinām jeb zināmi nezināmie; tas, ko mēs nemaz nezinām, ka nezinām jeb nezināmi nezināmie. Un ja pētniecība pievēršas tikai zināmiem zināmajiem notikumiem, tad terorisma pētniecība nevar atklāt neko jaunu, taču pievēršoties nezināmiem nezināmajiem, ir iespējams atklāt jaunus terorisma virzienus. Visbeidzot Džeksons norāda, ka terorisma kritiskajā pētniecībā ir nozīmīgi sekot atbrīvošanas politikas praksei, implicējot, ka terorisma pētniecība ir cieši saistīta ar atbrīvošanos no terorisma.

TKP pētnieki apgalvo, ka terorisms ir nevis jāskata no valstiskas perspektīvas – teroristus uzskatot par ienaidniekiem un “ļaunajiem”, bet kā daļu no politiskās un ideoloģiskās telpas vardarbības formām. Tādējādi terorisms ir nevis īpaša izpausme, bet līdzīgi kā citas politiskas vardarbības formas – nepieļaujama un nelegāla vardarbība, kas ir jāaptur.

TKP piedāvā teroristu skatīt ne tikai kā politisku vardarbīgu aktoru (rīcības veicēju), bet arī kā cilvēku, kas ir nevis “necilvēcīgs”, bet kas cenšas sasniegt savas brīvības iespējamību. Tāpēc “galu galā kritiska pieeja terorismam liecina, ka vienmēr ir iespējamas pozitīvākas un progresīvākas pārmaiņas un ka mēs varam izkļūt no šķietami nebeidzamiem terorisma / pretterorisma vardarbības cikliem, ja tikai mēs sāktu domāt, pētīt, runāt un rīkoties ārpus dominējošās terorisma izpratnes paradigmas".

Šāda pieeja sekmē to, ka ne tikai terorisms tiek skatīts kā vardarbīga izpausme, bet arī valsts pretterorisma stratēģijas tiek skatītas kā vardarbīgas izpausmes, pārdomājot, vai valsts nesponsorē terorismu, vai valsts tiešām rūpējas par sabiedrību un vai terorisms dažreiz nav cīņa par brīvību. TKP mērķis ir nevis nošķirt vardarbības formas (terorismu, valsts vardarbību, terorisma apkarošanas vardarbību), bet tās skatīt, kā saistītas un kopā esošas parādības, uzsverot, ka nevis valsts ir pētniecības galvenais objekts, bet gan cilvēks un cilvēka tiesības uz brīvību un citām tiesībām.

Tomēr TPK nenoliedz valsts iespēju nodrošināt drošību tautai pret vardarbību un terorismu, mērķis ir drīzāk norādīt, ka terora apkarošana ir ētisks jautājums, kas, nepilnīgi izprasts un risināts, var radīt vairāk nevēlamu seku nekā vēlamu rezultātu.

Latvijā terorisma kritiskās pētniecības ietvarā kā atvasinātu pētnieciskās pieejas ceļu filozofijas doktors Māris Kūlis attīsta fenomenoloģiski hermeneitisko terorisma pētniecības metodoloģiju. Tās nolūks ir terorismu skatīt kā pašpietiekamu, jēgpilnu fenomenu, ko var aprakstīt tā nozīmīgumā. Atšķirībā no politikas zinātnēm vai marksisma, vai Fuko skatījuma, fenomenoloģiski hermeneitiskā metodoloģija priekšplānā izvirzītu cilvēciski neizbēgamo iesaistību hermeneitiskajā riņķī, intersubjektivitātē, dzīves pasaulē un iemestībā, un pieredzes unikalitātē. Fenomenoloģiski hermeneitiskā metodoloģijas tiektos izzināt “stāstus” un nozīmes – kā tās parādās vēsturiskajā un kultūras horizontā. Fenomenoloģijas un filosofiskās hermeneitikas ieviešana terorisma pētniecībā nozīmētu konceptuālu pārbīdi prom no “terorisma” uz “teroru”.