Pretterorisms

Pretterorisms (angļu: counterterrorism), arī antiterorisms, ir terorisma apkarošanas prakse, kas, izmantojot militārus un nemilitārus paņēmienus un stratēģijas, cenšas novērst terorisma draudus, kā arī pārrauga radikalizācijas un terorisma riska līmeņus. Terorisma apkarošanā ir iesaistītas dažādas iestādes, piemēram, tiesībaizsardzības, biznesa un valsts pārvaldības institūcijas un izlūkošanas pārvaldes vai drošības dienesti.

Pretterorisma stratēģija ir valdības izstrādāts plāns par valsts nacionālo spēku izmantošanu, lai neitralizētu teroristus, terorisma draudus un novērstu terora aktus.

Vēsture

Par dažādām terorisma apkarošanas stratēģijām un mēģinājumiem ir iespējams runāt jau pirms Pirmā pasaules kara. Proti, pirmās pretterorisma grupas tika dibinātas jau 19. gadsimtā, piemēram, Lielbritānijas valdība, reaģējot uz terora kampaņām, ko īstenoja Īrijas republikāņu brālība (angļu: Irish Republican Brotherhood (IRB)), vienojās par pretterorisma grupas izveidi. Tomēr pretterorisma stratēģijas bija svarīgas arī agrāk, piemēram, 19. gadsimta beigās, reaģējot uz anarhistu terorismu, vairākas Eiropas lielvaras izveidoja starpvalstu sadarbības iestādes cīņai pret anarhismu, vai starpkaru posmā, kad Eiropā darbojās kaujinieku grupējumi, kurus valstu pārvaldes dēvēja ne tikai par nacionālistiskajiem revolucionāriem, bet arī par teroristiem. Valstu pretterorisma mērķis bija apturēt nacionālo revolucionāru un anarhistu rīcības, izstrādājot jaunas apkarošanas stratēģijas. Viens no mēģinājumiem mazināt teroristisko grupējumu iespējas bija, piemēram, 1919. gada Parīzes miera konferencē, kur tika pieņemts lēmums par ieroču izplatīšanas ierobežošanu un uzraudzību, kas nozīmēja, ka ne kurš katrs varēja sava īpašumā iegūt ieročus un to uzturēšanas tiesības. Bet 1937. gada starptautiskajā konvencijā tika lemts par valstu drošības sfēras attīstību un iespēju sodīt valsts nepiederīgos, ja tie ar savu rīcību (vardarbīgi) apstrīdēja valsts varu. Citiem vārdiem, karu un starpkaru posmā par teroristiem tika atzīti jebkuri revolucionāri, kas apgrūtināja iespēju nodalīt valstu karotājus no valsts nepiederīgiem karotājiem, tāpēc bija nepieciešams definēt gan terorismu, gan teroristu rīcības.

Līdzīgi terorisma apkarošanas mēģinājumi bija novērojami citviet pasaulē līdz pat 21. gadsimta sākumam, tomēr karu norisē bieži vien terorisms bija uzlūkots kā otršķirīga problēma, pretstatot to kara sekām un militārajām darbībām. Taču jau 1999. gadā NATO dalībvalstis stratēģiskajā koncepcijā (angļu: Strategic Concept) izstrādē atzina terorismu par vienu no riska faktoriem, kas var ietekmēt NATO drošības sfēru. Savukārt pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem Amerikas Savienotājās Valstīs ANO un NATO un citas institūcijas intensīvi pievērsās terorisma apkarošanas stratēģiju izstrādei.

Terorisma apkarošana

Lai arī vēsturiski ir bijuši vairāki mēģinājumi apkarot terorismu un apturēt tā attīstību, līdz pat 20. gadsimta beigām terorisma pētniecība bija nepilnīga. Pēc Otrā pasaules kara tika dibinātas vairākas valstu sadarbības organizācijas un institūcijas, kā ANO, NATO, ES, EDSO un Eiropas Padomes, kuru viens no pamatmērķiem ir starptautiskās drošības sfēras uzlabošana, un līdz ar to arī terorisma apkarošana un tā draudu novēršana.

Latvijas Ārlietu ministrija norāda: “Ņemot vērā terorisma draudu kompleksumu, kā arī arvien jaunu tā formu un izpausmju rašanos, mainoties teroristu zināšanu kopumam un modus operandi, kā arī moderno tehnoloģiju sniegtajām iespējām, vienota pieeja terorisma kā parādības interpretācijā ir būtiska.” Valstīm esot vienotām, ir iespējams izsekot terorisma raksturam un izmaiņām, kas ir būtiska priekšrocība terorisma apkarošanai.

Pēc 2001. gada 11. septembra terorakta, 24 stundas pēc uzbrukuma, NATO dalībvalstis ārkārtas sēdē aktivizēja kolektīvās aizsardzības principu jeb Vašingtonas līguma 5. pantu. Izstrādājot terorisma apkarošanas stratēģijas, 4. oktobrī NATO norādīja, ka militāro spēku, izlūkdienestu un pētnieku sadarbība ir būtiska terorisma veiksmīgākai apkarošanai. Paralēli šiem notikumiem, 7. oktobrī 2001. gadā ASV Prezidents Džordžs V. Bušs sāka lietot frāzi “Karš pret terorismu”, lai raksturotu starptautisko militāro kampaņu, kuras mērķis ir priekšlaicīgi mazināt terorisma draudus kā Tuvajos Austrumos, tā citviet pasaulē. Jau 2003. gada 11. augustā NATO militārie spēki jeb “Starptautiskās drošības atbalsta spēki Afganistānā” (ISAF, International Security Assistance Force) devās misijā uz Afganistānu, kas ietekmēja Afganistānas kara tālāko norisi. NATO ir nodrošinājusi vairākas misijas, kuru mērķis ir palielināt drošības līmeni “karsto zonu” valstīs, taču pēdējos gados katra valsts ir aicināta pievērst uzmanību terorisma apkarošanai, lai izsekotu teroristisko iebraucēju, propagandistu darbībām, apdraudējumiem un jaunu draudu rašanās brīžiem.

Pretterorisms Latvijā

Latvijā terorisma apkarošanu un izlūkošanu veic Valsts drošības dienesta (VDD, līdz 2018. gada nogalei pazīstams kā Drošības policija). Kā tas pausts iestādes pārskatos, pretterorisma jomā tās uzdevums ir informācijas ieguve un terorisma riska subjektu analīze, iespējamo terorisma risku savlaicīga neitralizēšana, kā arī valsts un pašvaldību institūciju koordinācija un sadarbība ar partneriem. VDD kā valsts struktūras daļa atbilstoši tā uzdevumam un mērķiem rūpējas par terorisma draudu novēršanu, lai saglabātu valsts pastāvēšanu un aizsargātu valsts pilsoņu dzīvību. Savlaicīga terorisma draudu identificēšana un novēršana ir nozīmīgs (VDD) darbības virziens. VDD veic pretizlūkošanas un operatīvās darbības pasākumus, lai iegūtu apsteidzošu informāciju par personu plānotajām teroristiskajām darbībām un savlaicīgi tās novērstu. Pretterorisma risku identificēšanā un neitralizēšanā VDD cieši sadarbojas ar ārvalstu partneru dienestiem, ar kuriem notiek regulāra informācijas un situācijas analīzes apmaiņa.

Starp preventīvajiem pasākumiem var minēt personas, ar izcelsmi no valstīm, kur ir paaugstināti terorisma riski, ieceļošanas kontroli Latvijā, kritiskās infrastruktūras un cilvēku masveida pulcēšanās objektu regulāru apsekošanu, rekomendāciju sagatavošanu šo objektu fiziskās drošības pilnveidošanai, un šo objektu darbinieku izglītošanu.

VDD ir izstrādājis Nacionālo pretterorisma plānu, kā arī reaģēšanas plānus gadījumos, kad ir noticis uzbrukums civilās aviācijas, jūras satiksmes un infrastruktūras, kā arī sauszemes objektiem. Pamatojoties uz Nacionālo pretterorisma plānu un reaģēšanas plāniem, pretterorisma pasākumu nodrošināšanā iesaistītajās institūcijās ir izstrādāti apakšplāni, kas ir saskaņoti ar VDD.