Tibetas vēsture
Spriežot pēc arheoloģiskajiem izrakumiem Tibetā, pirmie iedzīvotāji šeit parādījās aptuveni 10 000 gadu p.m.ē., kad tur nonāca nomadu ciltis. Par pirmajiem pastāvīgajiem Tibetas iedzīvotājiem var runāt, sākot ar laiku pirms aptuveni 2300 gadiem, kad karalis Njakri Tsampo izveidoja militāru dinastiju, kas valdīja Tibetas kalnienē.
VII-XVII gadsimts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc trīsdesmit paaudzēm (VII gs.) varu pārņēma karalis Songtsens Gampo (dzimis apm. 609.-613. g., miris 650. g.). Šajā laikā Tibetas impērija sasniedza savu maksimālo platību, tai bija aptuveni 40 miljoni iedzīvotāju, un tās robežas iesniedzās Ķīnā. Karalis apprecēja divas budistu princeses, vienu - ķīnieti, otru - nepālieti, kā rezultātā Tibetā ienāca Indijas mahājānas budisms. Uz Indiju tika sūtīti tibetiešu mūki, kas tur apguva sanskritu un sāka uz tibetiešu valodu tulkot budisma literatūru. VIII gs. beigās uz Tibetu tika ielūgts skolotājs Padmasambava, ko Tibetā pazīst kā guru Rinpoči. Pateicoties viņam, budisms Tibetā izplatījās aizvien straujāk. Guru Rinpoče tiek uzskatīts par otro Budu.[nepieciešama atsauce] Padmasambava un imperators Trisongs Detsens Tibetā uzcēla daudzus tempļus un klosterus.
Savos pirmsākumos ietekmējies no Ķīnas un Indijas budisma, Tibetas budisms veidojās daudz lielākā Indijas tantriskā budisma ietekmē. 791.-792. gadā notika reliģiskas debates Indijas un Ķīnas budisma pārstāvju starpā, kuras rezultātā ķīniešu mūkus padzina no Tibetas, un pārtrūka Ķīnas budisma tekstu tulkošana. Šo atšķirību dēļ, Tibetā neveidojās ķīniešiem ierastais Debesu mandāta un konfūcisma valdnieka koncepts, ko pārņēma Koreja un Japāna. Tibetas valdnieku koncepts bija daudz tuvāks budistu Malajas Šrivadžajas karalistei un Kambodžas Khmeru impērijai.[1]
Starp VII un X gs. Tibeta bija stipra impērija, taču XIII gs. tika iekļauta Mongoļu impērijā. 11.gs. Tibetā garīgo un politisko varu sāka kontrolēt Sakja sekta. To oficiāli apstiprināja imperators Hubilajs, par Tibetas valdnieku ieceļot Sakja sektas mūku. Tā kā mūki dzīvoja celibātā, lai nodrošinātu valdošās sektas dinastisko varu, tika radīts valdnieka reinkarnācijas koncepts.[1]
XVII-XIX gadsimts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]XVII gs. piektais Dalailama (Lobsangs Gjaco) tika pasludināts par Tibetas karali. Viņš centralizēja Tibetas politisko spēku, veica Tibetas demilitarizāciju un panāca, ka Cjinu dinastijas imperators garantē Tibetas pilnīgu neatkarību. Lobsangs Gjaco arī pārvietoja valdību uz Lhasu, kur uzcēla Potalas pili.
XVIII gs. sākumā Ķīnas centrālā valdība uz Lhasu nosūtīja savu pinvaroto (ambanu). 1759. gadā notika atsevišķu tibetiešu kopienu sacelšanās, un pēc centrālās valdības lēmuma samazināt karavīru skaitu uz 100 ķīniešu pilnvaroties tika nogalināti. Ķīniešu armija ienāca Tibetā, sakāva dumpiniekus un no jauna ieviesa pilnvaroto sistēmu.
XX gadsimts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielbritānijas ietekme
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1904. gadā Lielbritānija iekaroja Lhasu (armiju veidoja Britu Indijas kareivji), atverot Tibetas un Britu Indijas robežu. 1906. gadā Lielbritānija noslēdza līgumu ar Ķīnu, kurā atkārtoja savas prasības, tādējādi Tibetu de facto padarot par savu protektorātu. 1907. gadā saskaņā ar līgumu starp Lielbritāniju, Ķīnu un Krievijas Impēriju tika atzītas Ķīnas tiesības valdīt Tibetā. Tiešo Tibetas pārvaldīšanu ar militāru spēku aizsāka Cjinu dinastijas centrālā valdība 1910. gadā, taču ķīniešu spēkiem nācās atgriezties Ķīnā sakarā ar 1911. gada revolūcijas sākšanos, tādējādi netieši ļaujot atgūt varu Dalailamam.
1913. gadā Tibeta un Ārējā Mongolija parakstīja abpusēju līgumu, kurā apliecināja savstarpēju diplomātisku atzīšanu un abu valstu neatkarību no Ķīnas. 1914. gadā līgumu Indijā noslēdza Ķīnas, Tibetas un Lielbritānijas pārstāvji. To dēvēja par Simlas konvenciju, un tās laikā briti centās Tibetu iedalīt Iekšējā Tibetā (ko iekļautu Ķīnā) un Ārējā Tibetā (kas paliktu autonoma). Tā kā puses nespēja vienoties par šo daļu robežu, briti pieprasīja savas ietekmes līnijas pārcelšanu un sev pievienoja vēl 90 000 kvadrātkilometru tradicionālās Tibetas teritorijas Dienvidtibetā (šī teritorija gandrīz pilnībā sakrīt ar pašreizējo Arunāčalas Pradēšas reģionu Indijā), vienlaicīgi atzīstot Ķīnas lēņa valsts tiesības Tibetā un Tibetas autonomiju. Tibetas pārstāvji britu spiediena rezultātā slepeni parakstīja līgumu, taču Ķīnas centrālās valdības pārstāvis paziņoja, ka slepenā teritorijas pievienošana nav pieņemama. Līgumā noteikto robežu par robežu uzskatīja Lielbritānijas un vēlāk neatkarīgās Indijas valdība, savukārt Ķīna uzskata, ka līgumu nav parakstījusi un tāpēc Dienvidtibetas pievienošana Indijai ir nelegāla. Nespēja vienoties par robežu bija viens no Ķīnas—Indijas kara (1962.) cēloņiem.
Gan Ķīna, gan Lielbritānija zaudēja interesi par Tibetu sakarā ar Pirmā pasaules kara sākumu un pilsoņu karu Ķīnā, tāpēc trīspadsmitais Dalailama valdīja netraucēti. Šajā laikā Tibetas valdība pārvaldīja reģionu, kura robežas aptuveni sakrīt ar pašreizējām Tibetas Autonomā apgabala robežām.
Tibetas okupācija un iekļaušana ĶTR sastāvā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1950. gadā Ķīnas Tautas Atbrīvošanas Armija iebruka Tibetā un sakāva tibetiešu armiju. 1951. gadā Dalailamas un Pančenlamas pārstāvji ķīniešu spiediena ietekmē parakstīja līgumu ("Tibetas Mierīgas Atbrīvošanas Plānu"), kas noteica, ka Tibeta jāpārvalda vienotai Ķīnas un Tibetas pārstāvju valdībai (Tibeta kļuva par Ķīnas "nacionālu autonomu apgabalu"). Tā kā Austrumhamā un Amdo, tāpat kā citās Ķīnas provincēs, tika īstenota zemes reforma, tur 1956. gada jūnijā sākās sacelšanās, kas vēlāk izplatījās arī uz Lhasu (sacelšanās daļējs iemesls bija arī bailes par četrpadsmitā Dalailamas fizisko drošību). Sacelšanos atbalstīja arī ASV CIP. Tā tika apspiesta 1959. gadā; trimdinieki apgalvo, ka šīs kampaņas laikā tika nogalināti desmitiem tūkstošu tibetiešu. Četrpadsmitajam Dalailamam izdevās aizbēgt, un viņš un citi valdības locekļi devās trimdā uz Indiju. Neorganizēta pretošanās turpinājās līdz 1969. gadam, kad CIP beidza atbalsīt tibetiešus.
Lai arī Pančenlama, viens no budistu garīgajiem līderiem, faktiski atradās ķīniešu gūstā, Ķīna apgalvoja, ka viņš vadot Tibetas leģitīmo valdību Dalailamas prombūtnes laikā (Dalailama ir tradicionālais tibetiešu valdības galva). 1964. gadā Pančenlamu atcēla, jo viņš bija izteicies par labu Dalailamam; tika ieviesta laicīga vara. 1965. gadā teritorija, ko no 1912. gadam līdz 1959. gadam pārvaldīja Dalailamas valdība, tika padarīta par autonomu apgabalu (Tibetas Autonomo apgabalu) Ķīnas sastāvā. Tika ieviesta sekulārā izglītība.
Tibeta ĶTR sastāvā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kultūras revolūcijas laikā visā Ķīnas Tautas Republikā norisinājās organizēta vandalisma kampaņa, kuras laikā tika iznīcināta liela daļa Tibetas budisma kultūras mantojuma un reliģisko vietu. Tika iznīcināti vairāk nekā 6000 klosteru, tūkstošiem budistu mūku un mūķeņu tika nogalināti vai ieslodzīti.
1978. gadā Pančenlama, kurš 1964. gadā bija ticis ieslodzīts par Ķīnas valdīšanas Tibetā kritizēšanu, tika atjaunots amatā. Viņš vairākkārt oficiāli lūdza Dalailamu atgriezties Tibetā. 1980. gadā Ķīnas Tautas Republika atzina, ka ir kļūdījusies Tibetas pārvaldē un izziņoja reformas. Tibetieši tās uzskatīja par nepietiekamām, un 1987. gada oktobrī norisinājās demonstrācijas pret ķīniešu varu. 1988. gadā pārtrūka sarunas starp ĶTR valdību un Dalailamu. Dalailama atteicās publiski atteikties no Tibetas neatkarības, savukārt Ķīna — piešķirt tai lielāku autonomiju.
1989. gadā nomira Pančenlama, un Dalailama un ĶTR atzina atšķirīgas viņa reinkarnācijas. Lai arī oficiāli Ķīna ir no reliģijas šķirta valsts, ĶTR atzinusi savas tiesības apstiprināt augsta līmeņa reinkarnācijas saskaņā ar precedentu Cinu dinastijas laikā. ĶTR izvēlētais Pančemlama tika uzaudzināts Pekinā un dažkārt parādās plašsaziņas līdzekļos, savukārt Dalailamas nosauktais Pančenlama un viņa ģimene ir bezvēsts pazuduši. Saskaņā ar Tibetas trimdas valdību viņi ir ieslodzīti, savukārt ĶTR apgalvo, ka viņu aizsardzībai un privātās dzīves neaizskaramībai viņiem ir mainīta identitāte.
Tibetiešu trimdinieki uzskata, ka kopš 1950. gada nogalināti aptuveni 1,2 miljoni tibetiešu. Ķīnas Komunistiskā Partija to noliedz. Pēc citiem datiem nogalināti varētu būt aptuveni 400 000 tibetiešu.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 «The Monarch as Mañjuśrī». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 5. augustā. Skatīts: 2019. gada 5. augustā.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Beckwith Cristopher. The Tibetan Empire in Central Asia. - Princeton, 1987
- Бичурин Н.Я. История Тибета и Хухунора с 2282 года до Р.Х. до 1277 года по Р.Х. - Спб, 1833. Т. 1.