Ukrainas premjerministrs
| Ukrainas premjerministrs Прем'єр-міністр України | |
|---|---|
 Ukrainas ģerbonis | |
| Tituls |
Premjerministres kundze (neformāli) Viņas Ekselence (diplomātiski) |
| Rezidence | Valdības ēka, Kijiva |
| Nominētājs | Ukrainas prezidents |
| Iecēlājs | Augstākā Rada |
| Termiņa ilgums | Pieci gadi, ja vien Augstākā Rada netiek atlaista ātrāk. Nav noteikts termiņa ilguma ierobežojums. |
| Pirmais | Volodimirs Vinničenko |
| Izveidots |
1917. gada 28. jūnijā (sākotnēji) 1991. gada 24. augustā (pašreizējā formā) |
| Vietnieks | Pirmais vicepremjers |
| Tīmekļa vietne |
www |
.jpg)
Ukrainas premjerministrs (ukraiņu: Прем'єр-міністр України) ir Ukrainas valdības vadītājs.[1] Premjerministrs vada Ukrainas Ministru kabinetu, kas ir Ukrainas augstākā izpildvaras institūcija jeb valdība. Pēc Ukrainas Neatkarības pasludināšanas 1991. gadā, šis amats aizstāja Ukrainas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja amatu, kas tika izveidots 1946. gada 25. martā.
Jūlija Timošenko bija pirmā sieviete Ukrainas vēsturē, kura kļuva par premjerministri.[2] Arsēnijs Jaceņuks bija pirmais premjerministrs, kura izcelsme ir Rietumukraina. Divi premjerministri ir dzimuši Krievijas PFSR.
Pašreizējā premjerministre ir Jūlija Sviridenko, kuru Augstākā Rada apstiprināja amatā 2025. gada 17. jūlijā.[3] Viņa ir arī otrā sieviete šajā amatā.[4] Visilgāk amatā esošais premjerministrs bija Deniss Šmihaļs, viņam seko Mikola Azarovs (divi termiņi) un Jūlija Timošenko (arī divi termiņi).[5][6][7][8]
Kopš Ukrainas neatkarības atgūšanas no Padomju Savienības 1991. gadā, Ministru kabinetu vadījuši 19 premjerministri.
Iecelšana amatā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Premjerministru ieceļ prezidents ar Augstākās Radas (parlamenta) piekrišanu. Piekrišana tiek uzskatīta par uzticētu, kad vienkāršs tās Augstākas Radas locekļu vairākums nobalso par prezidenta izvirzīto kandidātu. Līdz šim augstāko parlamenta atbalstu saņēma Jūlija Timošenko, kura tika iecelta premjerministres amatā 2005. gada 4. februārī ar 373 balsīm "par" Augstākajā Radā. Citi premjerministri, kas saņēma vairāk nekā 300 balsis "par", bija Arsēnijs Jaceņuks (371), arī atkārtoti 2014. gadā (341),[9] Vitolds Fokins (332) un Leonīds Kučma (316).
Pirms parlamenta piekrišanas procedūras parasti notiek vairākas dienas ilgas visaptverošas apspriešanās un kandidāta intervijas ar parlamenta frakcijām. Likumdevēja apstiprinājums nav tikai formalitāte. Daži kandidāti tika apstiprināti ar nelielu balsu pārsvaru, un kandidāts var tikt noraidīts. Piemēram, 1999. gadā Valērijam Pustovoitenko pietrūka trīs balsu, lai tiktu atkārtoti apstiprināts amatā pēc tam, kad viņš atkāpās no amata prezidenta Leonīda Kučmas otrās inaugurācijas dienā 1999. gadā. Kučma par savu alternatīvo kandidātu izvēlējās Viktoru Juščenko. Vēl viens piemērs ir Jurija Jehanurova kandidatūras apstiprināšana, līdz apstiprināšanai viņam pietrūka trīs balsu, bet viņš tika apstiprināts otrajā mēģinājumā divas dienas vēlāk.
Pēc pieņemtā Ukrainas Konstitūcijas grozījuma 2004. gada beigās un tā atjaunošanas 2014. gadā prezidentam bija ierobežotas premjerministra izvēles iespējas, un viņš bija praktiski spiests nominēt valdošās parlamentārās koalīcijas ierosināto kandidātu. Vienīgais izņēmums ir tad, ja kandidātu nevar izvirzīt nominācijas procedūras pārkāpuma vai kandidāta neatbilstības dēļ Konstitūcijas un Ukrainas likumu noteiktajām prasībām premjerministram. Šādā gadījumā, prezidents informē Augstāko Radu par neiespējamību izvirzīt kandidātu nominācijai premjerministra amatam.
Premjerministrs, tāpat kā visi izpildvaras pārstāvji, nevar būt Augstākās Radas deputāts.
Pienākumi un pilnvaras
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Premjerministrs vada Ukrainas augstāko izpildvaras institūciju — Ministru kabinetu — un paraksta kabineta pieņemtos dekrētus.
Premjerministram ir tiesības izvirzīt Augstākajai Radai ministru amatu kandidātus,[10] izņemot ārlietu ministru un aizsardzības ministru, kurus izvirza prezidents. Premjerministrs var arī ierosināt prezidentam izskatīt kandidātus apgabalu administrāciju vadītāju amatiem.[10]
Premjerministrs var arī parakstīt prezidenta pieņemtos dekrētus un likumus. Konstitūcijā nav noteikts precīzs parakstīšanas regulējums. Premjerministrs (un attiecīgais ministrs) ir atbildīgi par Ministru kabineta pieņemto likumu izpildi.
Amata pienākumu pildīšanas laikā, premjerministram ir piešķirta pilnīga juridiskā imunitāte pret visām kriminālvajāšanām un tiesvedībām. Premjerministra birojs atrodas Valdības ēkā Kijivas centrā. 2005. gadā premjerministra gada alga bija 202 776 Ukrainas hrivnas (26 770 ASV dolāru).[11] 2013. gadā pēc petīcijas žurnālā Fokus, Ministru kabineta sekretariāts paziņoja, ka premjerministra mēnešalga ir 33 980 hrivnas (4173.42 ASV dolāru), kas bija vienpadsmit reizes vairāk nekā tā laika vidējā alga valstī.[12]
Atsevišķi pilsoņi bieži lūdz premjerministru palīdzību personīgo problēmu risināšanā, un dažreiz tas notiek veiksmīgi. 2012. gadā premjerministrs Mikola Azarovs savā Facebook lapā katru dienu saņēma desmitiem personisku lūgumu.[13]
Premjerministra pienākumu izpildītāji un vicepremjeri
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmais vicepremjers, pazīstams arī kā pirmais vicepremjers vai premjerministra pirmais vietnieks, vada Ministru kabinetu premjerministra prombūtnes laikā premjerministra atkāpšanās vai atlaišanas dēļ. Starp ievērojamākajiem pirmajiem vietniekiem bija Juhims Zvjahiļskis un Mikola Azarovs, kuri bija premjerministra pienākumu izpildītāji ilgāk nekā jebkurš cits. Premjerministra pienākumus izpildījuši bija arī Valentīns Simonenko, Vasiļs Durdinecs, Oleksandrs Turčinovs un citi politiķi.
Papildus pirmajam premjerministra vietniekam ir arī vairāki citi viceministri, kas atbalsta premjerministru un var būt atbildīgi par vienu vai vairākām ministrijām. 1991.—1992. gadā tika ieviests arī valsts ministra amats. Tradicionāli premjerministra vietnieki ir atbildīgi par kādu vispārējās valsts politikas jomu, piemēram, agroindustriālo kompleksu, humanitārajām lietām, ekonomikas lietām vai reģionālo politiku. Dažos gadījumos šiem vietniekiem var piešķirt arī regulārus ministru portfeļus, kā tas notika Azarova valdībā 2010. gadā.
Atlaišana un atkāpšanās no amata
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Premjerministrs, tāpat kā citi Ministru kabineta locekļi, var brīvprātīgi atkāpties no amata, iesniedzot atlūgumu Augstākajai Radai. Saskaņā ar Ukrainas Konstitūciju, premjerministru var atlaist tikai ar parlamenta balsojumu.[14][15] Pēc tam parlamentam jautājums jāizskata ne vēlāk kā 10. dienā pēc atkāpšanās pieteikuma saņemšanas, ja atkāpšanās brīdī parlaments nebija sesijā, tad ne vēlāk kā nākamās kārtējās sesijas pirmajā plenārsēdes nedēļā.[16] Premjerministra atkāpšanās nozīmē visas valdības atlaišanu.[16] Pēc pašreizējās Ukrainas Konstitūcijas pieņemšanas 1996. gadā, tikai premjerministri Pavlo Lazarenko un Mikola Azarovs ir atstājuši amatu šādā veidā.[17] Premjerministriem nav noteikta pilnvaru termiņa ilguma, viņi paliek amatā parlamenta pilnvaru laikā, atkāpjas no amata vai atlaiž.
Pirms 2004. gada konstitucionālās reformas, premjerministru parasti vienpusēji atlaida prezidents. Pēc reformas, premjerministru var atlaist tikai Augstākā Rada.[15][16] Formāli, Augstākajai Radai bija jāpieņem rezolūcija par neuzticības izteikšanu valdībai, kā rezultātā premjerministram bija jāatkāpjas. Tomēr, Augstākā Rada nevarēja iesniegt šādu rezolūciju balsošanai viena gada laikā pēc valdības oficiālās programmas apstiprināšanas.[18] Tādā veidā tika atlaisti premjerministru Viktora Juščenko un Viktora Janukoviča valdības, pēdējam, Janukovičam, atteicoties iesniegt prezidentam atlūgumu, apgalvojot, ka ir pārkāpts viena gada termiņa nosacījums. Arī Jurija Jehanurova valdība tika oficiāli atlaista, taču Augstākajā Radā pieņemtais akts vēlāk tika atcelts.
Premjerministru uzskaitījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Paul J. D'Anieri. Economic interdependence in Ukrainian-Russian relations. New York : State Univ. of New York, 1999. gadā. 187. lpp. ISBN 978-0-7914-4246-3.
- ↑ Melinda Haring. «What Would a Tymoshenko Presidency Mean?». Atlantic Council (angļu), 2018. gada 30. novembrī. Skatīts: 2025. gada 31. jūlijā.
- ↑ «Рада призначила Свириденко прем'єр-міністеркою». hromadske (ukraiņu). 2025. gada 17. jūlijā. Skatīts: 2025. gada 31. jūlijā.
- ↑ «Ukrainas premjerministres amatā stāsies Jūlija Sviridenko». lsm.lv (latviešu). 2025. gada 16. jūlijā. Skatīts: 2025. gada 31. jūlijā.
Ja Ukrainas parlaments apstiprinās Sviridenko valdības vadītāja amatā, tad viņa kļūs par otro sievieti šajā amatā. Pirmā Ukrainas premjere bija Jūlija Timošenko, kura vadīja valdību divas reizes – 2005. gadā un no 2007. līdz 2010. gadam.
- ↑ «Yulia-prime minister or Shmyhal's holding. Will replace Zelenskyy's longest government in history». Ukrainska Pravda (ukraiņu). 2024. gada 10. jūlijs. Skatīts: 2024. gada 12. jūlijs.
- ↑ Ukraine parliament approves Azarov as prime minister, Reuters (2012. gada 13. decembrī)
- ↑ Azarov urges Ukrainians to be worthy of liberators' feat, Ukrinform (2013. gada 9. maijā)
- ↑ Azarov is record-holder in holding PM post Arhivēts 8 December 2012 Wayback Machine vietnē., ForUm (4 December 2012)
- ↑ «Ukrainian parliament appoints Yatseniuk prime minister». Interfax-Ukraine (angļu). Skatīts: 2025. gada 31. jūlijā.
- 1 2 «Government approves draft law on cabinet according to which president appoints premier». Interfax-Ukraine (angļu). Skatīts: 2025. gada 31. jūlijā.
- ↑ «НТА-Приволжье ::». www.nta-nn.ru (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 3. oktobrī. Skatīts: 2025. gada 31. jūlijā.
- ↑ «Азаров отримує більше 30 тисяч на місяць». Українська правда (ukraiņu). Skatīts: 2025. gada 31. jūlijā.
- ↑ «Help Me, Father Czar!». www.kyivpost.com (angļu). Skatīts: 2025. gada 31. jūlijā.
- ↑ Mansur Mirovalev. «Ukraine President Zelenskyy rejects PM’s resignation». Al Jazeera (angļu). Skatīts: 2025. gada 31. jūlijā.
- 1 2 «Тримайте мене семеро». Чим завершиться «відставка» Гончарука». ГЛАВКОМ (ukraiņu). 2020. gada 17. janvārī. Skatīts: 2025. gada 31. jūlijā.
- 1 2 3 «Гончарук: Уряд продовжує працювати, поки Зеленський не прийме рішення». Українська правда (ukraiņu). Skatīts: 2025. gada 31. jūlijā.
- ↑ «Про відставку Прем'єр-міністра України П.Лазаренка» (ukraiņu). Skatīts: 2025. gada 31. jūlijā.
- ↑ «Тимошенко хоче зміни всієї влади: “Хай повертаються у свої 95-ті квартали”». Українська правда (ukraiņu). Skatīts: 2025. gada 31. jūlijā.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ukrainas premjerministrs.
