Upīte

Šis raksts ir par Lietuvas vēsturi. Par citām jēdziena Upīte nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Žemaitijai pievienotās zemgaļu un sēļu zemes (gaiši rozā krāsā) pēc Melnas līguma noslēgšanas (1422). Iezīmēta Jelgava (Mitawa), Pasvale (Poswol), Šauļi (Szawle), Raseiņi (Rosienie) un Upīte (Upita).

Upītes, Ukmerģes un Braslavas apriņķi Lietuvas guberņas kartē (1800).

Upīte (lietuviešu: Upytės žemė, latīņu: terra Opiten) bija seno zemgaļu un aukštaišu apdzīvota zeme tagadējā Panevēžas apriņķa teritorijā Lietuvas ziemeļu daļā.

Pārvaldes centrs

Upītes pils sākotnēji atradusies uz augstas salas ezerā, kas vēlāk nosusināts, bet sala kļuvusi par pilskalnu. Upītes pilskalns un ciems un atrodas 12 km uz dienvidrietumiem no Panevēžas Vešetas upītes krastos.

Vēsture

1254. gadā Upītes zeme kā Upmales zemes dienvidu kaimiņzeme pirmo reizi minēta līgumā par 1251. gadā likvidētās Zemgales bīskapijas austrumu daļas Upmales novada dalīšanu, ko veica Livonijas ordenis un Rīgas arhibīskapija. 1338. gadā Livonijas ordenis uz laiku iekaroja Upītes zemi un to pakļāva ordeņa Kurzemes kapitulam. 1341.—1382. gadā Ķēstutis to mēģināja pievienot savai Traķu kunigaitijai. 1353.—1379. gadā Livonijas ordenis vismaz 10 reizes uzbrucis Upītei. Pēc 1398. gada Saliņas miera līguma noslēgšanas Upītes zeme bija Vācu ordeņa Žemaitijas fogtejas sastāvā. Pēc 1422. gadā noslēgtā Melno ezera līguma tā pārgāja Lietuvas dižkunigaitijas pārvaldībā.

15. gadsimtā Upītes stārastijas administratīvais centrs bija Upītes pils, bet 1548. gadā par Upītes stārastijas centru kļuva Krekenava. 1565. gadā Upītes stārastiju pievienoja Traķu vaivadijai. Līdz 1831. gadam pastāvēja Upītes apriņķis, pēc tam par Upītes zemes galveno pilsētu un apriņķa centru kļuva Panevēža.

Ārējās saites

• Altements, A. Zemgales novadu sadalīšana 1254. gadā. Senatne un Māksla. 1936. Nr.2, 165.—168.lpp