Uzpūstā saknene

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Uzpūstā saknene
Rhizina undulata
Uzpūstā saknene
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsAsku sēnes (Ascomycota)
ApakšnodalījumsPezizomycotina
KlaseKaussēnes (Pezizomycetes)
ApakšklasePezizomycetidae
KārtaKaussēņu rinda (Pezizales)
DzimtaSakneņu dzimta (Rhizinaceae)
ĢintsSakneņu ģints (Rhizina)
SugaUzpūstā saknene (R. undulata)
Uzpūstā saknene Vikikrātuvē

Uzpūstā saknene (Rhizina undulata, agrāk Rhizina inflata)[1] ir Latvijā bieža sakneņu dzimtas sēne, kuras augļķermeņi nav ieteicami pārtikā. Uzpūstā saknene ir mežsaimniecībai kaitīgs priežu sakņu parazīts.[2]

Taksonomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēni pirmais 1774. gadā aprakstīja vācu biologs Jākobs Kristians ŠēfersElvela inflata.[3] Pašreizējo nosaukumu deva Eliass Magnuss Frīss 1815. gadā darbā Observationes Mycologicae.[4]

Uzpūstā saknene ir sakneņu ģints pirmā aprakstītā un tipiskā suga. Īpašais epitets undulata nozīmē "viļņotā", zīmējoties uz cepurītes formu.

Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzpūstās saknenes var būt gandrīz melnas
  • Cepurīte: virspuses (himenofora) krāsa sākotnēji gaiša, taču gandrīz uzreiz satumst, sākot no vidus,[5] tumši dzeltenbrūna vai sarkanbrūna līdz violetbrūnai un gandrīz melnai ar baltu vai dzeltenīgu, krasi norobežotu apmali, kura vecumā izzūd.[6] Apakšpuse sākumā bālgana līdz dzeltenīgai, vēlāk dzeltenbrūna un brūngana ar daudziem smalkiem (1—2 mm) bālganiem līdz dzeltenīgiem rizoīdiem, kas augļķermeni-apotēciju saista ar augsni. Forma sākumā puslodes veidā, vēlāk izpletusies un klājeniska, ar izliektu, neregulāri sakrunkotu, mitrumā lipīgu virsmu.[5] Platums līdz 10 cm, augstums līdz 5 cm, biezums 2—5 mm. Mīkstums okera krāsā, trausls, sākumā vaskam līdzīgs, vēlāk ādains. Garša un smarža nav izteiktas.[7]
  • Kātiņš: nav.
  • Sporas: vārpstveidīgas, galos izstiepti nosmailinātas, gludas, ar vienu vai diviem eļļas pilieniem, 22—42/7—11 µm.
  • Parafīzes: pavedienveidīgas, platumā 3 μm, galotnē brūnas un paplašinās līdz 7—11 μm.
  • Aski: cilindriski, 250—400x14—20 µm, katrā askā 8 sporas.[2][6][8][9][10][11]

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Biezi saaugusi grupa
Augļķermeņi var būt ar violetu nokrāsu

Visā Ziemeļu puslodē bieži sastopama saprofīta un parazītiska sēne. Aug smilšainos gaišos priežu mežos, īpaši izdegumos un vecu ugunskuru vietās, skābās augsnēs (karstā laikā vai klimatā attīstās arī citās augsnēs).[12] Latvijas klimatā parasti no jūlija līdz oktobrim.[2] Augļķermeņi reizēm saauguši kopā lielās grupās, tomēr biežāk sastopami grupās atstatus viens no otra.[8][13] Tālo Austrumu autoru pētījumi rāda, ka uzpūstā saknene veido raganu apļus,[14][15] taču citos reģionos tas nav novērots;[16][17] Ievazāta arī Dienvidāfrikā un Austrālijā.[18][19]

Kaitējums mežsaimniecībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēnes micēlijs priežu briestaudzēs bieži cauraug to saknes, izraisot koka slimīgumu vai bojāeju.[20][21] Retāk sēne parazitē arī uz citiem skujkokiem.[22] Parastais cietušo koku vecums ir no 15 līdz 60 gadiem;[17] sēnes micēlija izplatīšanās apstājas 4—7 gadus pēc koka inficēšanas.[23] Nodarāmo zaudējumu dēļ ir ieteikumi mežsaimniekiem skujkoku atjaunošanas audzes stādīt ne ātrāk kā 2 gadus pēc ugunsgrēka, jo sakneņu sporas aktivizē augsta temperatūra un tās augsnē parasti saglabājas divus gadus.[10][24]

Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par sēnes ēdamību ir pretrunīga informācija. Daļa avotu to dēvē par neēdamu,[25] daļa par ēdamu,[11] bet bezgaršīgu,[2] daļa par indīgu.[26]

Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīgi izskatās dzīslainais kauslāčpurns (Disciotis venosa), taču tas atšķiras ar savu hlora smaržu.[27] No augšas līdzīga ir arī vairoga bisīte (Discina ancilis), kurai apakšā rizoīdu vietā ir kātiņš.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mikologu biedrība: Latvijā konstatētās sēņu sugas
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Sugu enciklopēdija "Latvijas Daba"
  3. Schaeffer JC. (1774). Fungorum qui in Bavaria et Palatinatu circa Ratisbonam nascuntur Icones. 4. Regensburg. p. 102.
  4. GSD Species Synonymy: Rhizina undulata Fr. Species Fungorum. CAB International.
  5. 5,0 5,1 Fitzpatrick HM. (1917). "The development of the ascocarp of Rhizina undulata Fr" (PDF). Botanical Gazette. 63 (4): 282–296. doi:10.1086/332025. JSTOR 2468962.
  6. 6,0 6,1 Tylutki EE. (1979). Mushrooms of Idaho and the Pacific Northwest. Moscow, Idaho: University Press of Idaho. p. 96. ISBN 0-89301-062-6.
  7. Hans E. Laux: Der neue Kosmos Pilzatlas. Kosmos, Stuttgart 2002, ISBN 978-3-440-07229-5, S. 288–289
  8. 8,0 8,1 Fungi.lv: Rhizina undulata
  9. Samuelson DA. (1978). "Asci of the Pezizales. 6. Apical apparatus of Morchella esculenta, Helvella crispa, and Rhizina undulata". Canadian Journal of Botany. 56 (24): 3069–82. doi:10.1139/b78-370.
  10. 10,0 10,1 Canadian Forest Service-Rhizina root rot
  11. 11,0 11,1 Biolib.cz: kořenitka nadmutá - Rhizina undulata Fr.
  12. Jallaludin M. (1967). "Studies of Rhizina undulata. I. Mycelial growth and ascopspore germination". Transactions of the British Mycological Society. 50 (3): 449–459. doi:10.1016/s0007-1536(67)80014-7.
  13. Latvijas.daba: Uzpūstā saknene (Rhizina undulata). E. Vimba
  14. Sato K, Yokozawa Y, Shoji T (1974). "Studies on Rhizina root rot causing group dying of pine trees". Bulletin of the Government Forest Experimental Station (in Japanese). 268: 13–48.
  15. Lee SY, Kim WK (1990). "Studies on Rhizina root rot disease of Pinus densiflora: physiological characteristics and pathogenicity of Rhizina undulata". Journal of the Korean Forestry Society. 79: 322–329.
  16. Gremmen J. (1961). "Afsterving van naaldhout door Rhizina undulata, in het bijzonder na takken – branden op kaalslagen" (A die-back of conifers caused by Rhizina undulata, particularly after slash burning). Nederlands Bosbouw Tijdschrift (in Dutch). 33 (1): 5–10.
  17. 17,0 17,1 Murray JS, Young CW (1961). Group Dying of Conifers (Report). London, UK: Forestry Commission Forest Record.
  18. Roberts P, Evans S (2011). The Book of Fungi. Chicago, Illinois: University of Chicago Press. p. 585. ISBN 978-0-22-672117-0.
  19. GBIF atradņu karte
  20. Meža enciklopēdija, E. Vimba, Apgāds "Zelta grauds", 2005
  21. Jallaludin M. (1967). "Studies of Rhizina undulata. II. Observations and experiments in East Anglian plantations". Transactions of the British Mycological Society. 50 (3): 461–472. doi:10.1016/s0007-1536(67)80015-9.]
  22. Hartig R. (1894). Text-book of the Diseases of Trees. London, UK: Macmillan. pp. 123–129.]
  23. Vasiliauskas AP. (1999). "Distribution of Heterobasidion annosum and Rhizina undulata in mountain pine (Pinus mugo) plantations on Kuronian spit". Mikologiya I Fitopatologiya. 33 (3): 276–279.
  24. fs.usda.gov - Forest Disease Management Notes
  25. I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 505. lpp.
  26. «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 80. lpp.
  27. Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 257. lpp. ISBN 9984-37-648-6.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]