Vācijas Brīvmūrnieku Lielā Zemes Loža

Vācijas Brīvmūrnieku Lielā Zemes Loža (VBLZL) jeb Vācijas Brīvmūrnieku Ordenis (vācu: Die Große Landesloge der Freimaurer von Deutschland, Freimaurer-Orden) ir viena no piecām Vācijas brīvmūrnieku lielložām, kas apvienojušās vācu regulāro lielložu apvienībā, ko sauc par Vācijas Apvienotajām Lielložām. VBLZL ir viena no trim senajām Prūsijas lielložām, un tā strādā pēc īpaša rituāla, ko 18. gadsimta beigās uz tā laika zviedru brīvmūrnieku rituālu pamata izveidoja Johans Vilhelms Kelners fon Cinendorfs. Rituāla augstāko grādu mācības pamatā ir ideja par garīgās bruņniecības ordeņa atjaunošanu pēc Templiešu ordeņa parauga, kas balstīts tradicionālajās kristīgajās vērtībās.

Struktūra

Vācijas Brīvmūrnieku Lielās Zemes Ložas struktūra ir atšķirīga no citu Vācijas lielložu struktūras un vairāk līdzinās Skandināvijas valstu lielložu uzbūvei. Padziļināto jeb augstāko grādu ložas nav organizatoriski atdalītas no klasiskajām pirmo trīs grādu ložām. VBLZL lielmeistars tiek saukts par "Zemes lielmeistaru" un viņam organizatoriski ir pakļautas Jāņa un Andreja grādu ložas. Kapitula loža ir pakļauta "Ordeņa meistaram", kas ir atbildīgs arī par VBLZL rituālu un tradīciju ievērošanu. Zemes lielmeistaram pakļaujas Lielamatvīru padome, bet Ordeņa meistaram pakļaujas Ordeņa padome.

Tādējādi izveidojas divpakāpju sistēma "Vācijas Brīvmūrnieku Lielā Zemes Loža - Vācijas Brīvmūrnieku Ordenis", kas sastāv no desmit izziņas grādiem:

I. Jāņa loža (VBLZL sastāvā):

1. Jāņa māceklis

2. Jāņa zellis

3. Jāņa meistars

II. Andreja loža (VBLZL sastāvā):

4.& 5. Andreja māceklis un zellis

6. Andreja meistars

III. Kapituls:

7. Austrumu bruņnieks

8. Rietumu bruņnieks

9. Jāņa ložas uzticamais

10. Andreja ložas uzticamais

Papildus eksistē arī Augstākais Ordeņa kapituls, kurā ietilpst apmēram 70 brāļi ar 11. grādu "Bruņinieks-komandors ar Sarkano Krustu", kas tiek piešķirts kā izcilības pakāpe.

Brīvmūrnieku Lielās Zemes Ložas - Vācijas Brīvmūrnieku Ordeņa vienotību nodrošina princips, ka par Jāņa ložas meistaru drīkst uzņemt vienīgi brāli, kas sasniedzis vismaz 6. grādu (Andreja meistars), bet par Andreja ložas meistaru - brāli, kas sasniedzis vismaz 7. grādu (Austrumu bruņnieks).

Pašlaik VBLZL sastāvā ir 109 Jāņa ložas un 26 Andreja ložas, kas apvienotas 10 provinciālložās, kas visumā atbilst Vācijas federālo zemju robežām:

Lejassaksijas provinciālloža (ietverot Hamburgu), dibināta 1777. gadā;
Bavārijas provinciālloža, dibināta 1925. gadā;
Hesenes provinciālloža, dibināta 1948. gadā;
Šlēzvigas-Holšteinas provinciālloža, dibināta 1951. gadā;
Ziemeļreinas-Vestfālenes provinciālloža, dibināta 1952. gadā;
Bādenes-Virtembergas provinciālloža, dibināta 1955. gadā;
Brēmenes - Oldenburgas provinciālloža, dibināta 1989. gadā;
Mēklenburgas provinciālloža, dibināta 1995. gadā;
Saksijas - Tīringenes provinciālloža, dibināta 2004. gadā;
Berlīnes - Brandenburgas provinciālloža, dibināta 2005. gadā.

Vācijas Brīvmūrnieku Ordenī iekļaujas arī 11 Ordeņa kapituli dažādās Vācijas federālajās zemēs. Kopējais brāļu skaits ir aptuveni 3500. Bez tam VBLZL ir nodibinājusi savas sistēmas ložas Togo, Rumānijā, Monako un Latvijā, kur Jāņa ložas "Pie Zobena" (2002) un "Castor" (2017) tagad atrodas Latvijas lielložas sastāvā, bet Andreja loža "Iter ad lucem" (2008) un kapituls izveidojuši suverēnu Latvijas brīvmūrnieku ordeni.

Vēsture

Vācijas Brīvmūrnieku Lielās Zemes Ložas pirmsākumi ir meklējami 18. gadsimta vidū, kad lielākā daļa vācu brīvmūrnieku piederēja Striktās Observances sistēmai, kas virs klasiskajiem trīs brīvmūrnieku grādiem izveidoja vairākus papildus jeb "augstākos" grādus. Tās pamatā bija leģenda par to, ka vēl arvien jaunā formā pastāv Templiešu ordenis un "nezināmie augstākie" vada un koordinē brīvmūrnieku kustību. Tomēr pamazām radās neapmierinātība ar Striktās Observances sistēmas augstāko grādu pompozajiem rituāliem un lielajām naudas summām, kas bija jāmaksā par paaugstināšanu šajos grādos.

Viens no konflikta izraisītājiem bija Prūsijas armijas medicīniskā dienesta vadītājs Johans Vilhelms Kelners fon Cinendorfs, kas 1763. gadā bija vērsies pie Zviedrijas brīvmūrnieku ordeņa meistara, augstāko grādu sistēmas izveidotāja un Zemes lielmeistara vietnieka Kārļa Fridriha Eklefa (Eckleff) ar lūgumu piešķirt patentu un atļauju lietot zviedru rituālus Berlīnes ložās. 1764. gadā Cinendorfs kļuva par Striktās Observances sistēmas Berlīnes prefektu un Lielās karaliskās Mātes ložas "Pie trim globusiem" (Große Königliche Mutterloge "Zu den drei Weltkugeln") meistaru. Tomēr atļauja lietot zviedru rituālus netika saņemta, bet Cinendorfa draugs Baumanis Stokholmā turpināja sarunas ar Eklefu. Beidzot 1766. gada septembrī viņš pārveda Berlīnē rituāla tekstus ar Eklefa vēstuli Cinendorfam, kurā bija dota atļauja dibināt zviedru sistēmas ložas un instrukcijas kapitula dibināšanai. Drīz pēc personiska konflikta ar Striktās Observances vadītāju fon Hundu viņš 1766. gada decembrī izstājās no šīs sistēmas, pameta savu ložu 1767. gadā un 1769. gadā Berlīnē nodibināja jaunu ložu "Pie trim zelta atslēgām", kas strādāja zviedru rituālā. 1770. gadā viņš pēc Zviedrijas parauga ar septiņām Jāņa ložām un vienu Andreja ložu nodibināja Vācijas Brīvmūrnieku Lielo Zemes Ložu, pats ieņemot Zemes lielmeistara vietnieka amatu.

Rīgas ložu „Apollo” ar VBLZL patentu iesvētīja 1772.gada 30.septembrī. Ar mērķi nodibināt savu provinces lielložu bijušajās Livonijas ordeņa zemēs, jaunās sistēmas pārstāvji enerģiski strādāja pie jaunu zviedru rituāla ložu dibināšanas Baltijas provincēs un 1773. gadā nodibināja ložu „Isis” (Izīda) Tallinā. 1777.gadā VBLZB vienlaicīgi atvēra divas ložas Livonijas provincē, dodot tām mitoloģiskos dvīņu vārdus - „Castor” (Kastors, saukta arī "Ozols") Rīgā un „Pollux” (Polukss, saukta arī "Liepa") Tērbatā. Savukārt Tallinā tika iesvētīta vēl viena Cinendorfa zviedru sistēmas loža „Trīs āmuri”.

1773. gadā jauno lielložu kā vienīgo visās vācu valstīs atzina Anglijas lielloža Londonā un tika panāks arī izlīgums ar Striktās Observances ložām. Tomēr tajā pašā gadā Zviedrijas troņmantnieks hercogs Kārlis kļuva par Zviedrijas ordeņa meistaru un pēc Hunda nāves piekrita kļūt arī par Striktās Observances vadītāju, kas izraisīja konfliktu starp Zviedrijas un Vācijas Lielajām Zemes ložām. 1774. gada 16.jūlijā Prūsijas karalis Frīdrihs Lielais ņēma Vācijas Brīvmūrnieku Lielo Zemes Ložu savā protektorātā. 1780. gadā Cinendorfs kļuva par VBLZL lielmeistaru.

Tikai pēc Zviedrijas Lielās Zemes Ložas lielmeistara, kas bija kļuvis par Zviedrijas karali Kārli XIII, nāves 1818. gadā attiecības starp Zviedrijas Lielložu un Vācijas Lielo Zemes ložu uzlabojās un tika noslēgts draudzības līgums. No Zviedrijas tika saņemti Kārļa XIII vadībā pārstrādātie rituāli, pēc kuriem Ordeņa kapitula meistars Kristiāns Kārlis Fridrihs Vilhelms fon Netelblats (von Nettelbladt) līdz 1836. gadam reformēja VBLZL rituālu. Savu lielāko ietekmi VBLZL sasniedza 19. gadsimta vidū, kad par tās locekli un protektoru 1840. gadā kļuva Prūsijas kroņprincis, nākamais Vācijas ķeizars Vilhelms I (1797-1888). Viņa dēls kroņprincis un nākamais Vācijas ķeizars Frīdrihs III (1831-1888) bija VBLZL ordeņa meistars (1860-1874). Pēdējais Prūsijas brīvmūrnieku protektors un ordeņa meistars līdz 1918. gadam bija princis Fridrihs Leopolds (1865-1931). Pēc 1. Pasaules kara un smagās ekonomiskās krīzes strauji pieauga brāļu skaits, 1934. gadā sasniedzot aptuveni 20 000 brāļus 178 ložās. 1924. gada 17. novembrī VBLZL Rīgā nodibināja ložu "Jāņuguns", kuras dibinātāji pārsvarā bija VBLZL Rīgas militārās ložas „Hanseatentreue” (1917-1918) brāļi.

Pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas 1933. gadā Vācijas Brīvmūrnieku Lielās Zemes Ložas lielmeistars fon Hēringens izlēma atteikties no Vecās Derības elementiem rituālā un bīvmūrnieku simboliem, pārdēvējot VBLZL par "Vācu kristīgo Tempļa bruņinieku ordeni". Šim piemēram sekoja arī divas pārējās Prūsijas lielložas. Tika pārtraukta brīvmūrnieku priekšautu izmantošana rituāla laikā, Zālamana templis tika pārdēvēts par Vācu Domu vai Štrasburgas katedrāli, Hirama leģendas vietā tika lasīta Baldūra sāga. Tika lūgta arī Zviedrijas karaļa Gustava V aizstāvība un uz Zviedriju tika pārvesta daļa VBLZL arhīvu, kas tika atgriezti tikai 1978. gadā.

1935. gadā ar brīvmūrnieka un reihsministra Hjalmara Šahta palīdzību tika mēģināts noskaidrot nacistu partijas vadoņa un Vācijas kanclera Ādolfa Hitlera viedokli par Ordeņa tālāko likteni, kas paziņoja, ka visas brīvmūrnieku ložas tiks slēgtas. Tajā pašā gadā iznāca Iekšlietu ministrijas pavēle par visu Vācijas ložu slēgšanu līdz 1935. gada 21. jūlijam, VBLZL sarīkoja slēgšanas svinības 14.jūlijā. Pēc brīvmūrniecības aizlieguma Vācijā 1935. gadā Rīgas loža "Jāņuguns" mēģināja pievienoties Zviedrijas lielložai, bet nesaņēmusi atbalstu, apturēja darbību 1938.gadā.

Pēc 2. pasaules kara beigām jau 1945. gadā jaunais lielmeistars Pauls Rozentāls atjaunoja VBLZL darbību. Ilgus gadus tika vestas sarunas ar Vācijas Apvienoto lielložu par apvienošanos, kas noslēdzās 1958. gadā ar Magna Charta parakstīšanu un Apvienoto Vācijas lielložu - Brīvmūrnieku brālības dibināšanu.

Ordeņa meistari

Johans Vilhelms Kelners fon Cinendorfs (von Zinnendorf, 1770-1782),
Levins fon Goizavs (von Geusau, 1782-1808),
Prof. Fridrihs Gustavs fon Kastiļons (von Castillon, 1808-1814),
Burhards Ludvigs Verners Krāmers (Cramer, 1814-1815),
Gotfrīds Ernests Andreass Millers (Müller, 1815),
Joahims Fridrihs Neanders fon Petersheidens (von Petersheiden, 1815-1817),
Kristiāns Fridrihs Beherers (Becherer, 1817-1821),
Johans Mihaels Palmjē (Palmié, 1821-1841),
Vilhelms Ludvigs Viktors Grāfs Henkels fon Donersmarks (Henckel von Donnersmarck, 1841-1849),
Kārlis Fridrihs fon Zelazinskis (von Selasinski, 1849-1860),
Prūsijas princis Fridrihs Vilhelms Nikolaus Kārlis (Prinz Friedrich von Preußen, 1860-1874),
Cēzars Kārlis Ludvigs fon Dahrēdens (von Dachroeden, 1874-1877),
Gustavs-Ādolfs fon Cīglers (von Ziegler, 1877-1882),
Dr. Aleksis Bravmans Šmidts (Schmidt, 1882-1895),
Prūsijas princis Fridrihs Leopolds (Prinz Friedrich Leopold von Preußen, 1895-1918),
Vilhelms Augustīns Baltazars-Volfradts (Balthasar-Wolfradt, 1919-1934),
Fridrihs Bolle (1934-1946),
Dr. Hanss Ēmens (Oehmen, 1946-1949),
Dr. Fritcs Pauks (1949-1968),
Dr. Reinholds Millers (Mueller, 1968-1972),
Robinsons Šelaks (Schellack, 1972-1979),
Hartvigs Lomans (Lohmann, 1979-1997),
Dr. Manfreds Obermans (1998-2005),
Joahims Klauss (2005-2016),
Joahims Štrasners (Strassner, 2016-)

Skatīt arī

Ārējās saites

Literatūra

Helmut Neuberger: Winkelmaß und Hakenkreuz. Herbig Verlag, München 2001, ISBN 3-7766-2222-9
Ferdinand Runkel: Geschichte der Freimaurerei. Edition Lempertz, Bonn 2006, ISBN 3-933070-96-1
GLLFvD (Hrsg.): Handbuch der GLLFvD 2007, Verlag Rudolf Stade