Pāriet uz saturu

Valmieras komunāri

Vikipēdijas lapa
Nošauto 11 komunāru pārapbedīšana 1920. gada 24. jūlijā.

Valmieras komunāri[1] jeb Valmieras komjaunieši bija Kokmuižā apcietinātie LKP Darba jaunatnes savienības Vidienas apgabala konferences delegāti, kurus 1919. gada 22. decembrī Valmieras lauka kara tiesa notiesāja, 11 cilvēkiem piespriežot nāvessodu, 16 cilvēkiem ieslodzījumu, bet divus atbrīvoja viņu nepilngadības dēļ.[2]

Priekšvēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 30. maijā Valmieru ieņēma Igaunijas armija, kas vēlāk pilsētas militāro pārvaldi nodeva Ziemeļlatvijas brigādei. Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 1919. gada 9. jūlijā pulkvedis Zemitāns pavēlēja Vidzemes komandantūrām apcietināt visus lieliniekus un nodot tos lauka karatiesai.

LKP DJS Valmieras pulciņa «Darbs» locekļi mājskolotājas Karlīnes Soldavas vadībā izveidoja nelegālu pretošanās grupu, ar kuru oktobrī sakarus nodibināja LKP DJS Centrālkomitejas pārstāvis Kārlis Leinerts. Vēlāk Valmierā ieradās komunists Ernests Dīcmanis, lai atjaunotu komjauniešu Vidienas organizāciju. Eduards Kalniņš ar segvārdiem “Dzelksnis” un “Ķencis”, kā arī Jānis Tauriņš ar segvārdu “Čaris” strādāja Vidzemes-Latgales gūstekņu nometnē jeb Valmieras koncentrācijas nometnē. Šeit tika ievietoti Sarkanās armijas un arī Bermonta karaspēka gūstekņi. Komjaunieši nodibināja sakarus ar nometnē ieslodzītajiem sarkanarmiešiem un plānoja viņu bēgšanu. 1919. gada 14. decembrī Kokmuižas kapličā notika LKP DJS Vidienas apgabala konference. Uz konferenci ar segvārdu "Jēkabs Kalniņš" bija ieradies LKP Centrālās Komitejas loceklis J. Ozols (Ziedonis).[1] Ar provokatora J. Kraukļa palīdzību policisti un Valmieras apriņķa un pilsētas komandantūras rīcībā esošie kareivji aplenca kapliču un arestēja tur sapulcējušos konferences dalībniekus. J. Ozolam izdevās izbēgt no kapličas, taču vēlāk arī viņš tika apcietināts.

Kocēnu kapsētā notvēra arī bijušo Bauskas apriņķa revolucionārā tribunāla priekšsēdētāju Kārli Leinertu ar segvārdu “Āmurs”, kurš vasarā nelegāli bija šķērsojis fronti un organizēja nelegālo partijas darbu Valmierā. Kristīne Krieviņa ar segvārdu “Ģēģere” bija Rūjienas komjauniete, kura 1919. gada sākumā bija iestājusies Padomju Latvijas armijā un karojusi pret Igaunijas armiju. Vasarā viņa ar savu vienību atkāpās uz Latgali, bet vēlāk kā aģente-kurjere tika nosūtīta uz Vidzemi.[3]

Tiesa

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiesas priekšsēdētājs bija kapteinis Everts. Tiesas locekļi virsleitnants Grundmans, virsleitnants Langrāts, virsleitnants Francs, virsleitnants Einbergs, sekretārs Lazdiņš.[2]

Apsūdzība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 19., 20. un 21. decembrī Valmieras apriņķa komandantūras kara lauka tiesa aizklātās sēdēs caurskatīja trīs apsūdzības:

  • apsūdzību par bruņotas organizācijas dibināšanu ar nolūku noslepkavot dažus valsts ierēdņus, izlaupīt Valmieras valsts kases nodaļu un gāzt pastāvošo valsts kārtību pret LKP CK locekli J. Ozolu-Ziedoni (segvārds Jānis Kalniņš), LKP Darba Jaunatnes Savienības (DJS) CK locekli Kārli Leinertu, LKP DJS Valmieras pulciņa «Darbs» locekļiem mājskolotāju Karlīni Soldavu, ģimnāzisti Vilmu Vīburgu, dzelzceļa strādnieku un pagrīdnieku Ernestu Dicmani, šuvēju Alvīnu Sermuli, Valmieras karagūstekņu nometnes rakstvežiem Eduardu Kalniņu un Robertu Grasi;
  • apsūdzību par līdzdalību pie minētās bruņotās organizācijas pret LKP DJS Valmieras pulciņa «Darbs» biedriem: Valmieras komercskolas audzēkņiem Johannu Daņiļēviču, Alvīnu Atslēgu, Valiju Valci, Vili Āboltiņu un Emīliju Siksnu, ģimnāzistēm Milliju Feldmani un Annu Vintēnu, pārdevēju Martu Āboltiņu, Valmieras karagūstekņu nometnes rakstveža palīgu Jāni Tauriņu un bijušo ieslodzīto Indriķi Šūmani, pagrīdniecēm Annu Ozolu un Kristīni Ūdri, pārdevēju Emīliju Balodi, Rūjienas komjaunieti šuvēju Kristīni Krieviņu, Kokmuižas kapsētas uzraudzi Annu Karitoni, ugunsdzēsēju biedrības ēku sargu Kārli Šitcu, Valmieras apriņķa priekšnieka kancelejas darbinieci Elzu Auri un kalponi Emmu Tilleri;
  • apsūdzību par līdzzināšanu pret burtlici Ulrihu Krūmiņu, Valmieras komercskolas audzēkni Jāni Miķelsonu un šīs komercskolas absolventi Mariju Kalniņu.[2]

Spriedums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • pagrīdniekus "Jēkabu Kalniņu" (1885), Kārli Leinertu (1901) un Ernestu Dicmani (1901), šuvēju Alvīni Sermuli (1895), pārdevēju Martu Āboltiņu (1896), Valmieras karagūstekņu nometnes rakstvežus Jāni Tauriņu (1897) un Eduardu Kalniņu (1898), Valmieras apriņķa priekšnieka kancelejas darbinieci Elzu Auri (1899), mājskolotāju Karlīni Soldavu (1900), šuvēju Kristīni Krieviņu (1901) un Valmieras komercskolas audzēkni Johannu Daņiļēviču (1903) sodīt ar nāvi caur nošaušanu, atņemot viņiem visas tiesības;
  • kapu uzraudzi Annu Karitoni (1867), pagrīdnieces Annu Ozolu (1873) un Kristīni Ūdri (1882), bijušo ieslodzīto Indriķi Šūmani (1890), pārdevēju Emīliju Balodi (1891), kalponi Emmu Tilleri (1892), sargu Kārli Šitcu (1898), Valmieras karagūstekņu nometnes rakstvedi Robertu Grasi (1900) un ģimnāzisti Vilmu Vīburgu (1903) sodīt ar ieslodzīšanu pārmācīšanas namā uz četriem gadiem;
  • Valmieras komercskolas audzēknes Alvīni Atslēgu (1898) un Mariju Kalniņu (1900) sodīt ar ieslodzīšanu cietumā uz vienu gadu;
  • ģimnāzistēm Milijai Feldmanei (1903) un Annai Vintēnai (1902), Valmieras komercskolas audzēkņiem Emīlijai Siksnai (1902) un Jānim Miķelsonam (1902), burtlicim Ulriham Krūmiņam (1898) piespriesto viena gada ieslodzījumu atlaist, ievērojot vainu mīkstinošus apstākļus;
  • Valmieras komercskolas audzēkņus Valiju Valci (1904) un Vili Āboltiņu (1905) no apcietinājuma atsvabināt viņu nepilngadības dēļ.[2]

Nošaušana un pārapbedīšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nāvessodu 11 komunāriem izpildīja 1919. gada 22. decembra naktī pie Rātsupītes un līķus apraka Valmieras mācītāja muižas tīrumā pie Karātavu kalniņa. Bargais tiesas spriedums radīja lielu sašutumu, Tautas padomei nācās izskatīt interpelāciju, un 1920. gada 8. martā iekšlietu ministrs Arveds Bergs bija spiests sniegt paskaidrojumus.

1920. gada 24. jūlijā nošautos atļāva izrakt un iezārkot, apglabāšana notika 25. jūlijā, vairāku simtu cilvēku klātbūtnē.

Reakcija pēc soda izpildes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada 19. janvārī Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija Tautas padomē iesniedza steidzamu pieprasījumu valdībai veikt izmeklēšanu. Pieprasījuma pamatojumā Fēlikss Cielēns norādīja, ka "notikušais apkauno Latvijas valsti visas civilizētās pasaules priekšā". Tika izveidota izmeklēšanas komisija, un paskaidrojumus sniedza arī amatpersonas, tomēr nekādi vērā ņemami pārkāpumi netika konstatēti.

Tiesāto tālākais liktenis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1920. gada augustā notika ieslodzīto apmaiņa ar Padomju Krieviju. Uz Krieviju tika izsūtīti ieslodzītie Valmieras komunāri:

  • Emīlija Balode 1922. gadā iestājās boļševiku partijā, mācījās un strādāja Rietumtautu Komunistiskajā universitātē. NKVD "Latviešu operācijas" laikā 1938. gadā notiesāta un nošauta;
  • Alvīna Atslēga PSRS notiesāta NKVD "Latviešu operācijas" laikā, mirusi it kā 1942. gadā;
  • Indriķis Šūmanis miris PSRS 1942. gadā;
  • Kārlis Šitcs miris PSRS 1942. gadā;
  • Marija Kalniņa, mirusi PSRS 1928. gadā;
  • Anna Ozola septiņus gadus dzīvoja Pleskavā, pēc tam Maskavā, mirusi 1975. gadā;
  • Anna Karitone pēc Latvijas okupācijas 1941. gadā atgriezās Latvijā, mirusi 1959. gadā;
  • Vilma Vīburga, pēc precēšanās Vīgrante, 1944. gadā atgriezās Rīgā, līdz aiziešanai pensijā strādāja par Latvijas Republikāniskā kinofilmu iznomāšanas kantora vadītāju, mirusi 1968. gadā;
  • Kristīne Ūdre 1944. gadā atgriezās Rīgā, mirusi 1966. gadā;
  • Emma Tillere, pēc precēšanās Tīlmane, Latvijā atgriezās 1946. gadā, mirusi 1976. gadā.

Daži 1919. gadā atbrīvotie Valmieras komunāri vēlāk pārcēlās uz dzīvi PSRS, bet daži palika Latvijā:

  • Roberts Grasis pēc atbrīvošanas iestājās Latvijas armijā, 1923. gadā komunisti viņu nogalināja sakarā ar aizdomām, ka viņš bijis provokators;
  • Vilis Āboltiņš pēc atbrīvošanas turpināja darboties komjaunatnes organizācijā. 1922. gadā iestājās LKP, 1928. gadā izbrauca uz PSRS, kur strādāja vadošā saimnieciskā darbā. NKVD "Latviešu operācijas" laikā 1938. gadā notiesāts un nošauts;
  • Valija Valce, pēc precēšanās Zasorina, 1923. gadā izbrauca uz PSRS, viņas tālākais liktenis nav zināms;
  • Anna Vintēna, pēc precēšanās Čerkasova, viņas tālākais liktenis nav zināms;
  • Jānis Miķelsons, miris 1947. gadā;
  • Ulrihs Krūmiņš, viņa tālākais liktenis nav zināms;
  • Emīlija Siksna, pēc precēšanās Ķirse, pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma beidza skolotāju sagatavošanas kursus un strādāja par skolotāju, mirusi 1985. gadā.[2]

Piemiņa

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1949. gadā Karātavu kalniņā atklāja 11 Valmieras komjauniešiem veltītu memoriālu ansambli (tēlnieks Jānis Zariņš). Valmieras vidusskolu 1949. gadā pārdēvēja par Valmieras 11 varoņu-komjauniešu vidusskolu.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 Latvijas padomju enciklopēdija. 101. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 248. lpp.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «Dokumenti stāsta (1988)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 7. novembrī.
  3. ↑ Teroristi vai mocekļi? Pretrunīgā Valmieras komjauniešu prāva 1919. gadā lsm.lv
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Valmieras_komunāri&oldid=3874816"