Strazdumuižas pamiers

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Strazdumuižas pamatskola, kurā noslēdza karadarbības pārtraukšanas līgumu (nav saglabājusies).

Strazdumuižas pamiers (igauņu: Strasdenhofi vaherahuleping vācu: Waffenstillstand bei Strasdenhof) bija 1919. gada 3. jūlijā Rīgas Strazdumuižas pamatskolā (tagad - Juglas apkaimē Rīgā) noslēgts karadarbības pārtraukšanas līgums starp Igaunijas armijas un Rietumu Antantes sabiedroto pārstāvjiem no vienas puses un Cēsu kaujās sakauto Niedras valdības Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju (Vācijas armijas VI rezerves korpusu) no otras.

Saskaņā ar līguma noteikumiem - karadarbība tika apturēta; līdz 5. jūlija plkst. 18.00 Landesvēram un Dzelzsdivīzijai bija jāevakuējas uz Daugavas kreiso krastu; Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība noliktu savas pilnvaras un, līdz Tautas padomes sasaukšanai un jauna Ministru kabineta izveidošanai, varu savās rokās pārņem sabiedroto gubernatori. Par civilgubernatoru iecēla Antantes militārās komisijas vadītāju, britu pulkvedi Stīvenu Talentu, bet par militārgubernatoru - amerikāņu apakšpulkvedi Dauliju.[1] 6. jūlijā Rīgā svinīgi ienāca Ziemeļlatvijas brigāde un 8. jūlijā - Pagaidu valdība ar kuģi atgriezās no Liepājas.

Militārā situācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1926. gadā Voldemārs Ozols par Cēsu-Raunas kaujām un uzvaru Brīvības cīņās rakstīja šādi: Šīs operācijas 22. jūnijā sākās un 23. jūnijā beidzās ar galīgu vācu sakaušanu, kuŗi, šausmīgus zaudējumus nezdami, panikā atkāpās Rīgas virzienā. Mēs nekavējoši pārgājām vajāšanā, apdraudot abus vācu spārnus un tanī pašā 23. jūnijā bijām jau pie Inčukalna. Arī šeit vāci nevarēja noturēties un 26. jūnijā mums sākās kaujas jau pie pašas Rīgas vārtiem. 3. jūlijā bez kādas vajadzības un bez kādas sazināšanās ar Ziemeļlatvijas armijas vadību, Ulmanis parakstīja pamieru ar vāciešiem, kas glāba pēdējos no pilnīgas katastrofas. Vācieši tika atstāti Kurzemē un sāka gatavoties revanšam. Un tiešām, oktobra mēnesī, zem Ovalova-Bermonta flagas, Golcs uzbruka Rīgai.

Sarunu norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

30. jūnijā Antantes militāro misiju apspriedē Liepājā nolēma uzdot franču pulkvežleitnantam Diparkē (Du Parquet) sākt sarunas starp abām karotāju pusēm par kara darbības pārtraukšanu un pamiera noslēgšanu. 1. jūlijā Rīgā esošais vācu karaspēka komandieris Rīdigers fon der Golcs sarunās ar Diparkē uzstādīja priekšnoteikumu, ka bijušajai Niedras valdībai pakļautās karaspēka daļas paliek savās pozīcijās no Gaujas grīvas gar Baltezeru līdz Salaspils muižai, bet igauņu daļas jāatved līnijā Skultes baznīca-Inčukalns-Jumpravmuiža, bet vēlāk piekrita vācu karaspēka atvilkšanai uz Daugavas labo krastu.

Tad Diparkē devās uz Siguldu pie Igaunijas armijas 3. divīzijas komandiera ģenerāļa Pedera, kas pēc Igaunijas armijas virspavēlnieka Laidonera instrukcijas atteicās slēgt jebkādu līgumu ar ģenerāli Golcu vai Baltijas landesvēru, bet piekrita līguma slēgšanai ar Ulmaņa Pagaidu valdību. Viņš piekristu nosacījumam, ka pēc vācu karaspēka aiziešanas Rīgu ieņemtu Ziemeļlatvijas brigādes daļas, viens igauņu bataljons, kā arī Anatolam Līvenam un Jānim Balodim pakļautās karaspēka daļas. Latviju igauņi atstās tad, kad Ulmaņa valdība paziņos, ka tā ir spējīga uzturēt kārtību Vidzemē un visā Latvijā bez igauņu palīdzības. Sabiedroto misijas vadītājs Baltijas valstīs, britu ģenerālis Gofs piedāvāja igauņiem un vāciešiem sūtīt pilnvarotos uz Strazdumuižu pie Juglas ezera uz kopēju apspriedi Diparkē vadībā. Sarunas Strazdumuižā sākās 2. jūlijā 21.00 un kādas divas reizes tās tika pārtrauktas, vispirms no vāciešu, tad no igauņu puses.[2]

Pamiera līgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 3. jūlija rītā plkst. 3.30 tika parakstīts sekojošs līgums: „No šā brīža ir noslēgts pamiers starp igauņu pavēlniecībā esošo karaspēku no vienas puses un Landesvēru un vācu pavēlniecībā esošo karaspēku no otras puses, uz sekošiem noteikumiem:

  1. 3. jūlijā plkst. 12 jāpārtrauc kaujas darbība uz sauszemes, jūras un gaisā.
  2. Vācu karaspēkam jāatstāj Latvija visdrīzākā laikā, sakarā ar līguma noteikumiem. Vācu karaspēks pārtrauc kara darbību Latvijas robežās, izņemot, protams, kaujas darbību pret Padomju Krievijas spēkiem.
  3. Visi vācu virsnieki un karaspēka daļas atstāj Rīgu un viņas apkārtni, pie kam izvākšanās jānobeidz 5. jūlijā līdz plkst. 18, izņemot atsevišķus štāba virsniekus, kuri varēs uzraudzīt kara piederumu izvākšanu.
  4. Viens no Sabiedroto virsniekiem Rīgā uzraudzīs šo vācu krājumu izvešanu.
  5. Landesvēram tūliņ jāatstāj Rīga, kā arī tās apkārtne un jāaiziet aiz Daugavas. Šī izvākšanās jāizdara līdz 5. jūlijam plkst. 18. Turpmākais Landesvēra liktenis tiks noteikts, saskaņā ar šī līguma § 9.
  6. Igauņu karaspēks paliek vietās, kuras viņš ieņēmis 3. jūlijā plkst. 3.
  7. Brīva satiksme pa zemes ceļiem, dzelzceļu un telegrāfu starp Rīgu un Liepāju nedrīkst tikt traucēta no vāciešiem.
  8. Sabiedroto misijas pagaidām uzņemas Rīgas pārvaldību un darbojas kopīgi ar latviešu valdību.”

Piemiņas plāksne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Strazdumuižas pamiera noslēgšanas apkaimē atrodas piemiņas akmens uz kura kļūdaini minēta "igauņu pamatskola", kas tur nekad nav atradusies.[3]. Uz plāksnes latviski un igauniski rakstīts:"Šeit Rīgas Igauņu pamatskolā (īstenībā, latviešu Strazdumuižas pamatskolā) 1919.g. 3.VII noslēdza Strazdumuižas pamiera līgumu starp Igaunijas karaspēku (nav pieminēta Ziemeļlatvijas brigāde), Vācijas armijas VI rezerves korpusu (iespējams, ar šo domāta Dzelzsdivīzija, jo vācu armija kaujās nepiedalījās) un Baltijas landesvēru." Akmens nav uzstādīts ēkas vietā, kur tika slēgts pamiers, bet uzstādīts metrus piecdesmit no vēsturiskās ēkas vietas, pie padomju laika piecstāvu dzīvojamās mājas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]