1903. gadā sāka darboties sociāldemokrātu pagrīdes biedrībās un 1904. gadā iestājās LSDSP. Piedalījās 1905. gada revolūcijā, piedalījās vairākās kaujās. 1906. gadā viņu aizmuguriski notiesāja uz nāvi un tā paša gada janvārī kopā ar Marģeru Skujenieku un Voldemāru Salno arestēja. Atbrīvots par naudu, bija propagandists Rīgas un Pēterburgas sociāldemokrātu organizācijās. 1910. gadā devās uz Rietumeiropu, dzīvoja Briselē, Bernē, Parīzē un citās pilsētās. Lietojot dažādus pseidonīmus (F. Cinis, Cis F. Cns, u.c.) publicēja rakstus par starptautisko politiku laikrakstos "Arodnieks", "Jaunā Dienas Lapa", "Jaunais Vārds", "Domas", u.c.[3] 1914. gada 9. jūnijā Parīzē salaulājās ar Maiju Eliasu.[4]
Pēc Krievijas revolūcijas 1917. gada rudenī ieradās Pēterburgā, bet Krievijas pilsoņu kara laikā 1918. gadā pārcēlās uz Sibīriju, kur Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome viņu nosūtīja uz Parīzi piedalīties Latvijas delegācijas sastāvā Parīzes miera konferencē.
1919. gada augustā Cielēns atgriezās dzimtenē, kādu laiku strādāja Ārlietu ministrijā par padomnieku. LSDSP deleģēja Cielēnu darbam Tautas padomē — Latvijas Republikas pagaidu parlamentā.[3]1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē, darbojās ārlietu, juridiskajā un Satversmes komisijā.[5]1922. gadā ievēlēts 1. Saeimā, kur darbojies ārlietu, juridiskajā, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijā.[6]1925. gadā ievēlēts 2. Saeimā, darbojies izglītības, organizācijas, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijā.[7]1928. gadā ievēlēts 3. Saeimā, darbojās ārlietu, Centrālajā vēlēšanu, juridiskajā, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijā.[8]1931. gadā ievēlēts 4. Saeimā, darbojies ārlietu, Centrālajā vēlēšanu, juridiskajā, mandātu, publisko tiesību, kā arī sodu likuma komisijā.[9]1923. gadā bija ārlietu ministraZigfrīda Annas Meierovica biedrs ar balstiesībām Pauļuka valdībā. 1926. gadā kļuvis par ārlietu ministru Marģera Skujenieka vadītajā valdībā.[3]