Fēlikss Cielēns

Fēlikss Cielēns
	Latvijas ārlietu ministrs
	Amatā; 1926. gada 19. decembris — 1928. gada 23. janvāris
Premjerministrs	Marģers Skujenieks
Priekštecis	Kārlis Ulmanis
Pēctecis	Antons Balodis
Dzimšanas dati	1888. gada 7. februārī; Ādažu pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija
Miršanas dati	1964. gada 10. jūlijā (76 gadu vecumā); Stokholma, Zviedrija
Tautība	latvietis
Politiskā partija	LSDSP
Dzīvesbiedrs(-e)	Maija Cielēna (dzimusi Eliasa)
Profesija	jurists
Augstskola	Pēterpils Universitāte

Fēlikss Cielēns (1888. gada 7. februāris — 1964. gada 10. jūlijs) bija Latvijas jurists, politiķis, rakstnieks un sabiedrisks darbinieks. Bijis Latvijas ārlietu ministrs (1926—1928), kā arī Satversmes sapulces un visu četru pirmskara Saeimu deputāts. LSDSP biedrs. 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda autors.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fēlikss Cielēns piedzima 1888. gada 7. februārī Ādažu pagasta Alderu muižā. Izglītību ieguvis Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzijā. No 1906. līdz 1910. gadam studējis Pēterpils Universitātes Juridiskajā fakultātē. Pēc tam vairākus semestrus mācījies Sorbonnā.^[1]

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1903. gadā uzsācis darboties sociāldemokrātu pagrīdes biedrībās. 1904. gadā iestājies LSDSP. Bijis aktīvs 1905. gada revolūcijas dalībnieks, sacīja runas, kā arī bija viens no organizatoriem. Piedalījies vairākās kaujās. 1906. gadā, nepiedaloties tiesas procesā, tika aizmuguriski notiesāts uz nāvi. Tā paša gada janvārī kopā ar Marģeru Skujenieku un Voldemāru Salno tika arestēts. Atbrīvots par naudu. Bijis propagandists Rīgas un Pēterburgas sociāldemokrātu organizācijās. 1910. gadā devies uz Rietumeiropu, dzīvojis Briselē, Bernē, Parīzē un citās pilsētās. Lietojot dažādus pseidonīmus (F. Cinis, Cis F. Cns, u.c.) veidojis rakstus par starptautisko politiku laikrakstos "Arodnieks", "Jaunā Dienas Lapa", "Jaunais Vārds", "Domas", u.c.^[1]

1917. gada rudenī atgriezies no emigrācijas un ieradies Pēterburgā. 1918. gadā pārcēlies uz Sibīriju, kur Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome viņu nosūtīja uz Parīzi piedalīties Latvijas delegācijas sastāvā Parīzes miera konferencē. Atgriezies 1919. gada augustā. Kādu laiku strādājis Ārlietu ministrijā par padomnieku. LSDSP deleģēja Cielēnu darbam Tautas padomē — Latvijas Republikas pagaidu parlamentā.^[1]

1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē. Darbojies ārlietu, juridiskajā un Satversmes komisijā.^[2] 1922. gadā ievēlēts 1. Saeimā, kur darbojies ārlietu, juridiskajā, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijā.^[3] 1925. gadā ievēlēts 2. Saeimā, darbojies izglītības, organizācijas, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijā.^[4] 1928. gadā ievēlēts 3. Saeimā, darbojies ārlietu, Centrālajā vēlēšanu, juridiskajā, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijā.^[5] 1931. gadā ievēlēts 4. Saeimā, darbojies ārlietu, Centrālajā vēlēšanu, juridiskajā, mandātu, publisko tiesību, kā arī sodu likuma komisijā.^[6]

1923. gadā bija ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica biedrs ar balstiesībām Pauļuka valdībā. 1926. gadā kļuvis par ārlietu ministru Marģera Skujenieka vadītajā valdībā.^[1]

Dzīve pēc apvērsuma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Ulmaņa apvērsuma, Fēliksam Cielēnam atrodoties Parīzē, Kārlis Ulmanis atņēma viņa Latvijas pavalstniecību. Tādējādi Cielēns ar ģimeni bija spiests palikt trimdā Francijā. Otrā pasaules kara laikā Cielēns ar ģimeni atgriezās Latvijā. Vācu okupācijas laikā viņš piedalījās Latvijas Centrālās padomes — nacionālās pretestības kustības centra — darbībā. 1944. gada maijā devies trimdā uz Zviedriju. 1964. gada 10. jūlijā Stokholmā miris. 2001. gadā Cielēns kopā ar sievu tika pārapbedīts Raiņa kapos.^[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 «Latvijas tagadējie (jaunie) ministri». Valdības Vēstnesis. 1926. gada 20. decembrī. Kopā ar |accessdate= jālieto |url=
↑ H. Kārkliņš. Latvijas Satversmes Sapulces stenogramu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas I. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1923.
↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas II. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas III. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1928.
↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas IV Saeimas stenogramas I un ārkārtējā sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1931.
↑ «Muzejā atcerēsies Ģ.Eliasa radinieku». Jelgavas Vēstnesis. 2008.02.07. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 14. jūlijā. Skatīts: 2012.06.09.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Kārlis Ulmanis	Latvijas ārlietu ministrs 1926. gada 19. decembris — 1928. gada 23. janvāris	Pēctecis: Antons Balodis
Priekštecis: Vilis Šūmanis	Latvijas sūtnis Francijā, Spānijā un Portugālē 1933—1934	Pēctecis: Oļģerds Grosvalds

[vv-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 «Latvijas tagadējie (jaunie) ministri». Valdības Vēstnesis. 1926. gada 20. decembrī. Kopā ar |accessdate= jālieto |url=

[2] H. Kārkliņš. Latvijas Satversmes Sapulces stenogramu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeima, 1925.

[3] H. Kārkliņš. Latvijas Republikas I. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1923.

[4] H. Kārkliņš. Latvijas Republikas II. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1925.

[3s-5] H. Kārkliņš. Latvijas Republikas III. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1928.

[4s-6] H. Kārkliņš. Latvijas Republikas IV Saeimas stenogramas I un ārkārtējā sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1931.

[jv-7] «Muzejā atcerēsies Ģ.Eliasa radinieku». Jelgavas Vēstnesis. 2008.02.07. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 14. jūlijā. Skatīts: 2012.06.09.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]