1903. gadā uzsācis darboties sociāldemokrātu pagrīdes biedrībās. 1904. gadā iestājies LSDSP. Bijis aktīvs 1905. gada revolūcijas dalībnieks, sacīja runas, kā arī bija viens no organizatoriem. Piedalījies vairākās kaujās. 1906. gadā, nepiedaloties tiesas procesā, tika aizmuguriski notiesāts uz nāvi. Tā paša gada janvārī kopā ar Marģeru Skujenieku un Voldemāru Salno tika arestēts. Atbrīvots par naudu. Bijis propagandists Rīgas un Pēterburgas sociāldemokrātu organizācijās. 1910. gadā devies uz Rietumeiropu, dzīvojis Briselē, Bernē, Parīzē un citās pilsētās. Lietojot dažādus pseidonīmus (F. Cinis, Cis F. Cns, u.c.) veidojis rakstus par starptautisko politiku laikrakstos "Arodnieks", "Jaunā Dienas Lapa", "Jaunais Vārds", "Domas", u.c.[3] 1914. gada 9. jūnijā Parīzē salaulājās ar Maiju Eliasu.[4]
1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē. Darbojies ārlietu, juridiskajā un Satversmes komisijā.[5]1922. gadā ievēlēts 1. Saeimā, kur darbojies ārlietu, juridiskajā, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijā.[6]1925. gadā ievēlēts 2. Saeimā, darbojies izglītības, organizācijas, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijā.[7]1928. gadā ievēlēts 3. Saeimā, darbojies ārlietu, Centrālajā vēlēšanu, juridiskajā, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijā.[8]1931. gadā ievēlēts 4. Saeimā, darbojies ārlietu, Centrālajā vēlēšanu, juridiskajā, mandātu, publisko tiesību, kā arī sodu likuma komisijā.[9]
Ādažu pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija
Stokholma, Zviedrija