Velna beka

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Velna beka
Boletus satanas
Velna beka (Boletus satanas)
Velna beka (Boletus satanas)
Klasifikācija
Valsts Sēnes (Fungi)
Nodalījums Bazīdijsēnes (Basidiomycota)
Klase Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes)
Kārta Beku rinda (Boletales)
Dzimta Beku dzimta (Boletaceae)
Ģints Bekas (Boletus)
Suga Velna beka (B. satanas)
Velna beka Vikikrātuvē
Velna beka
Īpašības
Himēnijs: stobriņi
Kātiņš: kails
Sporu nospiedums: olīvkrāsas
Veido mikorizu
Lietošana uzturā: indīga

Velna beka (Boletus satanas) ir Latvijā ļoti reta beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir vāji indīgi. Citi sēnes latīniskie nosaukumi - Rubroboletus satanas, Tubiporus satanas un Suillus satanas. Retuma dēļ Latvijā aizsargājama.

Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Velna bekas kātiņa joslas, tīklojuma un atveru detaļas, uzņemts Pjemontā, Itālijā
  • Cepurīte: krāsa sudrabpelēka līdz zaļganbrūnai, paretam okera krāsā, gaiša. Diametrs līdz 20 cm, forma sākumā pusapaļa, vēlāk polsterveida, bieza. Virsma mitrā laikā mazliet lipīga, ar nenovelkamu, reizēm plaisājošu virsmiziņu. Mīkstums blīvs, bālgans, griezumu vietāsvispirms sārtojas, tad kļūst zilgans, ar nepatīkamu smaržu, vecām sēnēm ar maitas smaku, garša saldena.
  • Stobriņi: sākumā dzelteni, vēlāk zaļgandzelteni līdz zaļganbrūniem, iespiedumu vietās kļūst zaļganzili, viegli atdalāmi no mīkstuma. Atveres karmīnsarkanas, retāk sarkanbrūnas vai violeti sarkanas, vecumā kļūst olīvzaļas.
  • Kātiņš: dzeltens vai no brūna/pelēcīga apakšā līdz oranžam/dzeltenam augšdaļā, vidū plata karmīnsarkana josla, vidū stipri paresnināts, gandrīz olveida, daļēji ar smalku sarkanu tīklveida zīmējumu. Garums un resnums 4-12 cm. Griezuma vietā sārtojas.
  • Sporas: elipsoīdas-vārpstveida, iedzeltenas vai dzeltenbrūnas, 10-16/5-7 µm.
  • Bazīdijas: 25-40/9-13 µm.
  • Cistīdas: bezkrāsainas līdz dzeltenīgām, vālesveida vai ar smailām galotnēm, 27-64/6-16 µm. Koncentrējas tuvāk atverēm.[1][2]

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mikorizas sēne. Aug galvenokārt no augusta līdz septembrim, retos lapu koku mežos, vai zem atsevišķi augošiem kokiem,[3] kaļķainās augsnēs, saules sildītās vietās. Īpaši aug zem dižskābaržiem un ozoliem. Augļķermenis visai izturīgs pret sausumu.[4] Sastopama galvenokārt Dienvideiropā.[5]

Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēne nedaudz līdzīga parastajai raganbekai, kurai mīkstums citrondzeltens, iespiedumu vietās zili melns.

Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visi mūsdienu avoti atzīst sēni par indīgu, taču priekšstati par indīguma pakāpi mainās. Jau prof. Ļebedeva 1937. gadā rakstīja, ka agrāk šo sēni uzskatījuši par ļoti indīgu, kas pēc literatūras datiem ne visai apstiprinoties.[6] I. Dāniele norāda, ka ar šo sēni var dabūt tikai gremošanas traucējumus un tā, būdama vāji indīga, pielīdzināma nosacīti ēdamajām sēnēm.[7] Austrumvācijā sēņu noteicējs 1978. gadā rakstīja, ka svaiga šī sēne ir stipri indīga, ceptā veidā tā izraisa gremošanas traucējumus tad, ja apēsta lielākā daudzumā. Lielā daudzumā velna beka Latvijā nekad nav atrasta, tautā par viņu nereti sauc parasto raganbeku.[8]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. V. Lūkins, Bekas, 47. lpp., Rīga, "Liesma", 1978.
  2. Sēnes.lv
  3. A. Balodis, Rokasgrāmata sēņotājiem, 104. lpp., Rīga, "Liesma", 1974.
  4. Š. Evansa, Dž. Kibijs, Sēnes, 187. lpp., “Zvaigzne ABC”, ISBN 9984-37-648-6.
  5. T. Lessoe, Sēnes, 191. lpp., “Zvaigzne ABC”, ISBN 9984-22-283-7.
  6. Л. Лебедева, Грибы, 77. lpp., “Госторгиздат”, Ленинград-Москва, 1937.
  7. Botāniķe par indīgajām sēnēm
  8. Velna beka - E.Vimba

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]