Vidzemes un Kurzemes tautskolotāju I kongress

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Vidzemes un Kurzemes tautskolotāju I kongress bija Kurzemes un Vidzemes guberņu latviešu skolotāju sapulce 1905. gada revolūcijas laikā Rīgā. Kongress notika no 1905. gada 23. (10). līdz 27. (14). novembrim Rīgā pēc LSDSP ierosinājuma, tajā piedalījās ap 1000 tautskolotāju[1]. Kongress pieņēma lēmumu par pāreju uz latviešu valodu kā apmācības valodu skolās, kas stiprināja Latvijas autonomijas idejas.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais jaunlatviešu organizētais Latviešu skolotāju kongress notika 1874. gada 26. jūnijā.[2] Kurzemes un Vidzemes skolotāji 1905. gada vasarā nelegālās sapulcēs izstrādāja tautskolu programmu, ko apkopoja Jānis Asars. Programma tika iespiesta 1905. gada augusta beigās, kad vēl nebija pilsoniskās brīvības un pastāvēja stingra cenzūra, tādēļ programmā nebija uzrādīti tās autori un izcelsme.[3]

Kongresu organizēja pēc tam, kad Krievijas impērijas ķeizars Nikolajs II ar 17.(30.) oktobra manifestu deva iedzīvotājiem sapulču brīvību.[4][5]

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rainis nolasīja referātu par pašvaldības mācību iestāžu izveidošanos un obligātas bezmaksas apmācības bērniem no 8 līdz 14 gadu vecumam ieviešanos[1]. Kongress ievēlēja Latvijas Tautskolotāju savienības centrālo biroju 15 cilvēku sastāvā, kurā bija Rainis, Kārlis Skalbe un Vilis Plūdons. Biroja darbību stipri ierobežoja 1905. gada revolūcijas apspiešana, bet tas pastāvēja vēl 1906. gadā.

Sociāldemokrāti pilnībā izprata latviešu bažas par latviešu valodas likteni skolās. Latvijas tautskolotāju kongress nosodīja skolu rusifikāciju un nolēma kontroli par skolas dzīvi nodot vietējai, demokrātiskai pašvaldībai un mācības veikt latviešu valodā pēc jaunām, mūsdienīgām programmām. Tautas rīcības komitejas Latvijas laukos (470 kopskaitā, arī Latgalē) aptvēra gandrīz visus pagastus[3].

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1905. gada skolotāju kustība kļuva par lielu spēku tautas izglītībā un pašapziņas veidošanā. Nākamais Latviešu skolotāju kongress notika Tērbatā 1917. gada 8. — 12. jūnijā.[2]

Latvijas skolotāju kongresi notika 1920. gada 27. — 31. decembrī, 1925. gada 19. — 20. jūnijā, 1936. gada 3. — 4. janvārī. Latvijas PSR skolotāju kongresi notika 1940. gada 1. — 2. septembrī, 1957. gada 28. — 30. martā, 1960. gada 27. — 28. decembrī, 1968. gada 23. — 24. maijā, 1978. gada 24. — 25. maijā, 1987. gada 24. — 25. aprīlī.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas Skolotāju kongress notika 1994. gada 11. — 12. martā, 2009. gada 29. aprīlī norisinājās kongress „Izglītība un audzināšana Latvijas sabiedrībai”.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Letonika.lv. Enciklopēdijas - Latvijas vēstures enciklopēdija. Tautskolotāju kongress». www.letonika.lv. Skatīts: 2018-12-05T11:24:33Z.[novecojusi saite]
  2. 2,0 2,1 «Skolotāju kongresi». www.lnss.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-03-15. Skatīts: 2018-12-05.
  3. 3,0 3,1 vestnesis.lv. «1905.gada revolūcija Latvijā - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv (latviešu). Skatīts: 2018-12-05.
  4. «Domas par 1905.gadu». www.diena.lv. Skatīts: 2018-12-05T11:25:33Z.
  5. «Nojausmas par Latvijas neatkarību radās jau 1905. gada Latvijas pagastu delegātu kongresā». LA.lv (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-07-20. Skatīts: 2018-12-05T11:26:44Z.