Latvijas autonomijas idejas

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Augusta Bīlenšteina 1884. gadā izveidotā latviešu valodas izplatības karte (Lettisches Sprachgebiet), kas vēlāk kalpoja vienotās Latvijas (Kurzemes, Vidzemes un Latgales) robežu iezīmēšanai.

Latvijas autonomijas idejas bija latviešu politiskā nacionālisma izpausmes, ko aizsāka pēc 1900. gada uz Šveici emigrējušie jaunstrāvnieki, balstoties uz Krievijas Impērijas federalizācijas idejām. Politisku atzīšanu tās guva pēc 1905. gada revolūcijas un pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā tās pārauga Latvijas republikas neatkarības idejā, kas īstenojās ar Latvijas valsts pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī.[1]

Tikmēr vācbaltieši 1917. un 1918. gadā centās atjaunot Kurzemes un Zemgales hercogisti, kā arī kopīgi ar Igaunijas vāciešiem izveidot autonomu Baltijas hercogisti Vācijas impērijas protektorātā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar 1561. gada Viļņas ūnijas noteikumiem bijušās Livonijas konfederācijas valstis ieguva autonomijas tiesības Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. Arī Zviedru Vidzeme saglabāja autonomas domīnijas statusu Zviedrijas lielvalstī. Pēc pakāpeniskas iekļaušanas Krievijas Impērijas sastāvā Baltijas provinču vācu aristokrātija saglabāja plašu politisko, kulturālo un tiesisko autonomiju līdz Baltijas pārkrievošanas sākumam 19. gadsimta beigās.

19. gadsimta vidū jaunlatviešu sāktā Pirmā atmoda bija vērsta uz līdztiesības iegūšanu Baltijas provincēs blakus vācbaltiešiem, taču pēc saimnieciskās līdztiesības izcīnīšanas 1880. gados šī kustība nonāca strupceļā, nespējot pāraugt politiskā nacionālismā.

1885. gadā Frīdrihs Veinbergs "Baltijas Vēstnesī" iespieda rakstu virkni "Iz latviešu-leišu vēstures", ko tajā pašā gadā Leipcigā bez autora norādīšanas iespieda grāmatā Politische Gedanken aus Lettland ("Politiskās pārdomas no Latvijas"). Uz Vācijas-Krievijas robežas visu grāmatas metienu konfiscēja un iznīcināja. Veinbergs Lietuvas vēsturi uzlūkoja kā daļu no latviešu vēstures, jo "leiši un latvieši viena paša koka zari. Turpretī tā sauktā Baltijas vēsture ir pa lielākai daļai Baltijas vāciešu vēsture". Grāmatas pēdējā nodaļā viņš uzrādīja plašo šķiru plaisu starp vāciešiem un latviešiem, kas varētu novest pie satricinošas katastrofas. Lai no tās izbēgtu, zemes iekšējā pārvalde jānodod latviešu augstākajām šķirām, kas no tautas cēlušās un joprojām ar to cieši saistītas.[2]

Administratīvi latvieši bija sašķelti Kurzemes guberņas, Vidzemes guberņas un Vitebskas guberņas teritorijās. Latgaliešu politiskie aktīvisti Vitebskas guberņā cīnījās par iespēju pievienoties pārējiem latviešu novadiem. Latvija, pat kā teritorijas nosaukums neeksistēja. Krievijas Impērijas pārvalde un vācbaltiešu valdošā šķira centās dažādi ierobežot tā lietošanu latviešu vidū. Regulāri ierobežoja un traucēja "Dievs, svētī Latviju" dziedāšanu, liekot nosaukumu mainīt uz "Dievs, svētī Baltiju!", un dažreiz sodot tās dziedātājus. Tā kā stāvus drīkstēja dziedāt tikai Krievijas himnu, tad to pavēlēja dziedāt sēdus.[3]

19.gs. iegūto individuālo un ekonomisko brīvību latvieši ātri izmantoja, lai veidotu daudzas nevalstiskās un saimnieciskās sadarbības organizācijas. Pēc Krievijas impērijas Valsts domes izveidošanas 1906. gadā radās arī lielāka iespēja attīstīt legālu politisko darbību. Krievu un vācu iestādes latviešu darbību dažādi ierobežoja. Kamēr marksisti un latviešu sociāldemokrāti dogmatiski sekoja tēzei par starptautisko šķiru cīņu, kurā nacionālām valstīm nav vietas, nacionāli noskaņoti latviešu sabiedriskie darbinieki sāka meklēt jaunus politiskos ceļus.

Cīņa par varu pilsētās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gs. beigās piešķirtās pilsētu domju vēlēšanu tiesības radīja uz šķirām un ienākumiem balstītu vēlēšanu sistēmu, kas piedalīties vēlēšanās ļāva tikai dažiem simtiem namīpašnieku un turīgo tirgoņu, kas parasti bija vācieši, ebreji un krievi. Liepājā balsot drīkstēja ap 900 latviešu un 600 vāciešu, kas ar mazākumtautību deputātu atbalstu saglabāja varu. Kad par Ventspils un Saldus pilsētu galvām ievēlēja latviešus, guberņas gubernators viņus atteicās apstiprināt amatos. Tikmēr Cēsīs un Valmierā jau 1897. gada vēlēšanās uzvarēja latvieši.

1913. gada Rīgas domes vēlēšanās vācieši ieguva 44 vietas, latvieši 22 un krievi 14, lai arī pilsētā dzīvoja 250 000 latvieši, 80 000 krievu un 70 000 vāciešu. Pirmā Pasaules kara dēļ 1915. gada 18. oktobrī Rīgas domes vadītāju vācieti Bulmeringu izraidīja no Rīgas. 1916. gada 20. novembrī par Rīgas vadītāju ievēlēja Andreju Krastkalnu, kam 1917. gadā sekoja Gustavs Zemgals. Krievijas Februāra revolūcija beidzot deva iespēju demokrātiskām vēlēšanām Rīgā, kas notika 1917. gada 13. augustā. No 120 deputātu vietām 68 ieguva dažādu virzienu sociālisti, latviešu buržuāzijas partijas 15, mazākumtautības 37 (19 vācieši). Taču jau pēc dažām dienām Rīgas operācijas laikā pilsētu ieņēma Vācijas karaspēks.[4]

Pirmie autonomijas projekti (1900—1914)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Jaunās strāvas apspiešanas uz Šveici emigrējušie latviešu sociāldemokrāti Miķelis Valters, Ernests Rolavs un Emīls Skubiķis nodibināja Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību. No 1900. līdz 1903. gadam, Austroungārijas federalizācijas projektu ietekmē, viņi izstrādāja prasību pēc nacionāli kulturālas Latvijas autonomijas demokrātiskas Krievijas federācijas sastāvā.[5] Latviešu sociāldemokrātu savienības (1913.gadā to pārveido par Latvijas revolucionāro sociālistu partiju) preses izdevumos „Proletārietis”,[6] „Revolucionārā Baltija”, „Uz priekšu!” un „Laukstrādnieks” izteiktas un pamatotas latviešu politiskā nacionālisma idejas: "Revolucionārā ceļā Krievija jāpārveido par nacionālu demokrātiju (valstu) federāciju; ja to nevarētu, tad jālaužas pilnīgi ārā no Krievijas".[1]

Par Latvijas autonomijas idejas tiešo aizsācēju uzskatāms filozofs un publicists Pēteris Zālīte (1864—1939), kas 1905. gada revolūcijas laikā 1906. gadā izstrādāja nosūtīšanai valdības vadītājam Pjotram Stolipinam apskatu “Nemieru cēloņi Baltijā”, kurā bija 14 reformu punkti, kas paredzēja plašu latviešu nacionālo autonomiju. 1912. gadā Krievijas 3. Valsts domes deputāts sociāldemokrats Dr. Andrejs Priedkalns izstrādāja Latvijas pašpārvaldes projektu, kas paredzēja Kurzemes guberņas un Vidzemes guberņas apvienošanu vienā administratīvā vienībā. To viņš iesniedza Valsts domei, kas tomēr nekādu lēmumu šai jautājumā nepieņēma.

Miķelis Valters 1913. gadā Rīgā publicēja apcerējumu "Latviešu kultūrdemokrātija, viņas uzdevumi un viņas spēki" un 1914. gadā "Mūsu tautības jautājums. Domas par Latvijas tagadni un nākotni", kuros viņš prasīja izveidot plašu vidusšķiras demokrātisku bāzi nacionālajai ideoloģijai. Valters 1915. gadā cerēja uz zemniecību, kā lielāko un tautiskāko iedzīvotāju daļu. Tikmēr Latvijas Sociāldemokrātiju kopš 1914. gada Briseles kongresa kontrolēja boļševiki, kam nacionālais jautājums nebija svarīgs. Tas nebija pieņemams virknei sociāldemokrātu, kā Marģerim Skujeniekam un Rainim, kuriem svarīga bija arī tautas pašnoteikšanās.[7] Gan sociāldemokrātus, gan nacionālistus apvienoja vēlme pēc demokrātijas, ko nebija iespējams iegūt esošajā Krievijas cariskajā režīmā.

Liela nozīme politisko ideju attīstībā un nešanā tautā bija drukātajai presei. Pirms Pirmā pasaules kara sākuma latviešu zemēs iznāca 59 periodiski izdevumi, no kuriem 27 bija politiski laikraksti. "Dzimtenes Vēstneša" tirāža sasniedza 60 000. Impērijas iestāžu cenzūra, kurai pēc 1914. gada sekoja kara cenzūra, regulāri sodīja izdevējus un redaktorus par dažādiem pārkāpumiem.

Pirmais Pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kara sākums latviešiem deva ne tikai iespēju atklāti paust savu naidu pret vāciešiem, bet arī demonstrēt savu lojalitāti impērijai. Viena no šādām izpausmēm bija Latviešu strēlnieku bataljonu formēšana. Apmaiņā latviešu politiķi cerēja uz lielāku pašnoteikšanos un autonomiju pēc kara. Bēgļu pašpalīdzības organizāciju veidošanās un darbs demonstrēja, ka sava stāvokļa uzlabošanā latvieši var cerēt tikai paši uz saviem spēkiem. Bēgļu palīdzības organizāciju vadībā izcēlās Vilis Olavs, Jānis Čakste, Arveds Bergs, Alberts Kviesis, Nikodems Rancāns, Vladislavs Rubulis. Daudzi no viņiem vēlāk ieņēma nozīmīgu lomu Satversmes sapulces darbā.

Strēlnieku bataljoni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad 1915. gada 19. un 20. aprīlī Daugavgrīvas cietokšņa bataljona latviešu kareivju vienība atsita vāciešu mēģinājumu ieņemt Jelgavu, Valsts domes deputāti Goldmanis un Zālītis nāca klajā ar uzsaukumu Pulcējaties zem latviešu karogiem!. Izvēršoties vācu Kurzemes ofensīvai abi deputāti panāca atļauju veidot atsevišķus latviešu bataljonus, kuros būtu latviešu virsnieki, ar saviem karogiem un atšķirības zīmēm. No šīm vienībām vēlāk nāca gan Latvijas Bruņotajos spēkos, gan Sarkanajā armijā dienošie.

Prasības pēc latviešu zemju apvienošanas (1915—1917)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1915. gada oktobrī Šveicē dzīvojošais sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns Bernē izstrādāja detalizētu Latvijas politiskās autonomijas projektu, kas paredzēja etnisko latviešu zemju autonomiju Krievijas sastāvā. Cielēna projekts paredzēja, ka autonomai Latvijai būtu vienkameras parlaments, ko uz diviem gadiem ievēlētu visi 21 gadu sasniegušie iedzīvotāji. Tas kontrolētu ekonomiku, transportu, sakarus, izglītību, sociālos jautājumus. Latvijā pastāvētu arī sava armija (tautas milicija), kurā lietotu latviešu valodu.

1916. gada sākumā latviešu politiskie trimdinieki Šveicē nodibināja Latviešu nacionālo komiteju, par kuras priekšsēdētāju ievēlēja Raini, kurš kādu laiku aizrāvās ar neatkarīgas latviešu un lietuviešu kopvalsts ideju.

Ja Cielēna projekts lielā mērā līdzinājās autonomās Somijas lielhercogistes konstitūcijai, tad Pēteris Zālīte, jau kopš 1905. gada piedāvāja Austrālijas modeli, kurā Austrālijai Britu impērijas sastāvā bija savs parlaments un valdība.[8] Miķelis Valters un Linards Laicēns autonomijas piemērus meklēja Somijas un Polijas karalistes paraugos. 1916. gada februārī Marģers Skujenieks Maskavā publicēja grāmatu "Vietējā pašvaldība Baltijā", kurā pieprasīja apvienotām latviešu zemēm dot autonomiju. Viņš prasīja no latviešu apdzīvotajiem Kurzemes, Vidzemes un Latgales novadiem izveidot vienu pārvaldes apgabalu — Latviju, kam dodama plašāka pašpārvalde un netraucētas nacionālas kultūras attīstības iespējas.[9] Arī Latvijas bēgļu apgādāšanas komitejas sekretārs un Maskavas latviešu kultūras biroja loceklis sociāldemokrāts Kārlis Kurševics izstrādāja Latvijas autonomijas projektu, ko 1916. gadā publicēja žurnālā „Taurētājs”.

1916. gada vasarā un rudenī Pēterpilī notika divas apspriedes Latvijas autonomijas jautājumā, kurās piedalījās Krievijas Valsts domes latviešu deputāti un vairāki publicisti, rakstnieki un sabiedriski darbinieki. Pēteris Zālīte apspriedes dalībniekiem nolasīja savu Latvijas autonomijas projektu. Laikraksts "Līdums" 1916. gada 20. decembrī iespieda apcerējumu "Baltiešu un latgaliešu tuvināšanās".[10] Krievijas Valsts domes latviešu deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis laikraksta "Baltija" 1917. gada 26. februārī paskaidroja, ka viņi stāv par augstāku pašvaldības formu nekā krievu zemstes un aizstāv Latvijas vienību, t.i. Latgales apvienošanu ar pārējiem latviešu novadiem.[1]

Pēc zaudētajām Ziemassvētku kaujām Maskavā iznākošais laikraksts "Dzimtenes Atbalss", kurā darbojās Jānis Akurāters, Linards Laicēns, Viktors Eglītis, 1917. gada janvārī publicēja vairākus rakstus, kuros norādīja, ka Latvijas ideāls jāizsaka skaidri un noteikti. Neilgi pirms Februāra revolūcijas, 18. februārī "Dzimtenes Atbalss" publiskoja astoņas latviešu prasības:

  • Apvienot latviešu Vidzemi ar Kurzemi un Latgali.
  • Nacionālās skolas un augstskolu.
  • Īpašas pilsoņa tiesības latviešiem Latvijā.
  • Atsevišķu baznīcas iekārtu.
  • Savu tiesu un administratīvo sistēmu.
  • Savas finanses un nacionālo banku.
  • Savu pašvaldību modeli, kas atbilstu Latvijas apstākļiem.
  • Latvijas Saeimu, ko ievēl demokrātiski, un kurai ir likumdošanas tiesības.[11]

Pēc Februāra revolūcijas (1917)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada notikumi Latvijā un latviešu bēgļu kopienās jāskata 1917. gada Krievijas revolūcijas Latvijā kontekstā. No vāciešiem brīvajā Vidzemē un Rīgā (līdz augusta beigām) noritēja radikālas izmaiņas, kuru laikā aizvien lielāku ietekmi ieguva boļševiki. Latgales galīgais statuss šajos mēnešos vēl ir neskaidrs, līdz Ļeņina valdība 1917. gada decembrī pieņem lēmumu par Vitebskas guberņas latviešu apdzīvoto zemju pievienošanu Vidzemei.

Jāņa Čakstes grāmata "Latvieši un viņu Latvija: kāda latvieša balss" (Stokholma, 1917).
4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka strēlnieki ar karogiem prasot Latvijas autonomiju Rīgā 1917. gada 23. martā.

Marts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziņas par Februāra revolūciju Rīgu sasniedza 3. martā (16. martā pēc jaunā stila). 4. martā Marģera Skujenieka vadībā Rīgā sanāca 48 dažādu latviešu organizāciju pārstāvji, kas nodibināja Rīgas Sabiedrisko Organizāciju Padomi kas pieņēma rezolūciju autonomijas jautājumā. Tajā teikts: „Latvijai jābūt nedalītai un autonomai provincei... Latvijai jātiek pārvaldītai no (demokrātiski vēlētas) Saeimas Rīgā... Saeima no sava vidus ievēl padomi, kas sastāv no 10 personām. Padome ir Saeimas izpildu orgāns...”[12]

1917. gada 8.(21.) martā laikraksts "Dzimtenes Atbalss" prasīja Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu un Krievijas pārveidošanu par (demokrātisku) republiku federāciju. Latviešiem savā teritorijā nekavējoties jāpārņemot visas valdības iestādes un tajās visām darīšanām jānotiek latviešu valodā. Laikraksts "Līdums" tajā pašā dienā aicināja dibināt centrālu politisku orgānu — Latviešu Tautas Padomi, kas sastādītos „no visu partiju, visu šķiru un kārtu priekšstāvjiem tautā”.

Pēc Rīgas Lauksaimniecības Centrālbiedrības ierosinājuma 12. un 13. martā martā Valmierā sanāca Vidzemes Zemes Sapulce, kurā piedalījās ap 440 delegātu no pagastiem, draudzēm, pilsētām un lielākām biedrībām. Pirmo reizi publiski uzstājās Kārlis Ulmanis. Notika plašas debates par Vidzemes turpmāko pārvaldi un Latvijas autonomiju. Vecā guberņas landtāga vietā sapulce ievēlēja Vidzemes Pagaidu Zemes padomi un autonomijas jautājumā pieņēma šādu rezolūciju: „Latvijai (Vidzemei, Kurzemei un Latgalei) jābūt autonomai un nedalāmai Krievijas provincei ar plašām pašnoteikšanās tiesībām.”[13]

Piesardzīgais Latviešu Bēgļu Apgādāšanas Centrālkomitejas priekšsēdis Jānis Čakste Stokholmas telegrāfa aģentūrai 17. martā sniedza interviju, kurā teica, ka „mēs esam bijuši pretinieki carismam, kas neļāva mums patstāvīgi organizēt mūsu pārvaldi, bet mēs nekad neesam bijuši Krievijas ienaidnieki, un mēs nekad neesam domājuši atdalīties no šīs zemes. Mēs neprasām sev atsevišķu parlamentu, mēs tikai gribam, lai mūsu tauta, kas atrodas pilnīgi rietumu ideju ietekmē un stāv uz augstākas izglītības pakāpes nekā krievu tauta vispārīgi, iegūtu komunālas pašvaldības tiesības. [..] Ne tikai latviešu karaspēka vienības, bet arī visa krievu armija, jauna entuziasma iedvesmota un skaidri apzinoties, par kādiem lieliem demokrātiskiem ideāliem tā cīnās, uzsāks priekšā stāvošo ofensīvu ar tādu pašu drosmi kā franču revolūcijas laikā franču armija...” Čakste Stokholmā vāciski publicēja brošūru "Latvieši un viņu Latvija: kāda latvieša balss" (Die Letten und ihre Latwija: Eine lettische Stimme), kurā rakstīja: “Latvju tauta grib pasargāt savu tautību, paturēt vienā kopībā savu tēviju Latviju, panākt neierobežotu iespēju un brīvību noteikti vadīt Latvijā savu nacionālo, kulturālo un ekonomisko attīstību.”

Laikrakstam „Dzimtenes Atbalss” tuvu stāvošie aktīvisti Maskavā 24. martā nodibināja Latviešu Nacionāldemokrātu partiju (LNDP). 29. martā (11. aprīlī) LNDP Maskavas grupa publicēja LNDP galvenos principus, lielā mērā sekoja jau iepriekš publiskotajiem: visu latviešu novadu apvienošana autonomā Latvijas valsti, kas tad ietilptu Krievijas federatīvajā republikā; Latvijas iekārtu un pārvaldi jānosaka demokrātiski vēlētai Saeimai; Latvijai ir sava nacionālā banka un tiesu sistēma, sava satiksmes līdzekļu pārvalde un nacionāls karaspēks; latviešu valoda ir valsts valoda, bet minoritātēm tiek garantēta valodas brīvība skolās, tiesās un administrācijā; bezzemnieki apgādājami ar zemi, sadalot valsts un lielgruntnieku zemes īpašumus, jāizveido moderna sociāla likumdošana (jānodibina arī šķīrējtiesas starp darba devējiem un ņēmējiem), un visi sociālās apdrošināšanas izdevumi jāsedz darba devējiem un valstij; nacionālās kultūras veicināšanai jābūt vienam no valsts galvenajiem uzdevumiem.

Vācu neokupētajā Vidzemē un Latgalē, kā arī latviešu bēgļu kopienās Maskavā un Petrogradā sākās straujas politiskās pārmaiņas. Krievijas Pagaidu valdība atcēla vecos guberņu un pilsētu vadītājus. Par Vidzemes guberņas vadītāju martā iecēla Andreju Krastkalnu, taču nepopularitātes dēļ, viņa vietā drīz iecēla Andreju Priedkalnu. Lai arī Pagaidu valdība izdeva rīkojumu par Vidzemes guberņas sadalīšanu divās etniskās daļās un igauņu apdzīvoto apriņķu pievienošanu Igaunijas guberņai, tā neatbalstīja Latvijas autonomijas idejas, vai iespēju Latgali apvienot ar pārējām latviešu zemēm.

Latviešu zemēs par ietekmi varas iestādēs un jaunizveidotajās padomēs sacentās dažādas politiskās partijas, taču vispopulārākie bija sašķeltie sociāldemokrāti un viņu radikālais boļševiku spārns. Regulāri sanāca dažādu partiju, organizāciju un kareivju padomju sapulces, kurās pieprasīja dažādas autonomijas formas. Marta sākumā izveidojās Rīgas strādnieku deputātu padome un 12. armijas kareivju deputātu padomes izpildkomiteja. 12. armijas latviešu strēlnieki aprīlī nodibināja savu Iskolatstrelu. Sākās radikālo strādnieku un zemnieku padomju dibināšana pilsētās. Radikālās strādnieku un zaldātu padomes jau no sākuma iestājās pret Vidzemes Pagaidu Zemes padomi.

Aprīlis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aprīļa beigās Valmierā notika Vidzemes Bezzemnieku kongress, kas pieņēma lēmumu par pagasta un apriņķu padomju veidošanu. Tas pieņēma rezolūciju arī autonomijas jautājumā: „Latvijai jābūt politiski autonomam apgabalam Krievijas demokrātiski federatīvā republikā... Latvijas konstitūcijas izstrādāšanai jāsasauc Latvijas Satversmes Sapulce.” Sākās muižu zemju konfiskācijas, pret ko iebilda Vidzemes Pagaidu padome.

26.-27. aprīlī Rēzeknē notiek Pirmais Latgales latviešu kongress, kas prasīja latviešu apdzīvoto Vitebskas guberņas apriņķu apvienošanu pēc nacionālā principa ar Vidzemes un Kurzemes guberņām, tomēr Krievijas Pagaidu valdība vilcinājās pieņemt šādu lēmumu.

Maijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada maija sākumā Tērbatā notiek Vācijas okupētās Vidzemes un Zemgales pārstāvju sapulce, kas izveido Kurzemes Pagaidu zemes padomi. Kurzemnieku lielākās bažas rada okupācijas spēku un muižnieku kopīgie plāni pievienot okupētās zemes Vācijas impērijai, kas nozīmētu latviešu zemju sadalīšanu. Par okupētās Kurzemes guberņas pagaidu komisāru ievēlēja Jāni Čaksti. Sākumā viņš strādāja Tērbatā, bet vēlāk Kazaņā. Par Latvijas autonomiju šī sapulce pieņēma rezolūciju: „Latvija (Vidzeme, Kurzeme un Latgale) ir autonoma valsts Krievijas valstu federācijā; Latvijas pamatiekārtu noteic Latvijas Satversmes Sapulce; Latvijai ir savs nacionāli teritoriāls karaspēks jeb tautas milicija; Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības precizēs (noteiks) Latvijas Satversmes Sapulce.”[14]

Tikmēr galēji kreisais sociāldemokrāts Pēteris Stučka laikrakstā "Cīņa" 20. (7.) maijā šādi komentēja Ļeņina aprīlī izstrādātās tēzes nacionālajā jautājumā: "Biedrs Ļeņins iet tik tālu, ka tieši dod tiesību Kurzemei, zināms, ja grib kopā ar pārējo Latviju — ikkurā laikā pavisam atdalīties. Bet arī mēs, Latvijas socialdemokrāti, pielaižam, ja starptautiski sarežģījumi negrozāmi izbīdītu Kurzemes patstāvību kā neitrālas zemes jeb kā brīvostu zemes, tad mēs, zināms, balsotu arī par pārējās Latvijas piedalīšanu patstāvīgai Kurzemei... pirmā kārtā (mēs esam) par plaši demokrātiski pārvaldītu Latviju — demokrātiskā Krievijā, ja ne plašāki — Vakareiropas vai Vispasaules demokrātiskā republikā.”

Jūlijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

7. un 8. jūlijā Maskavā sanāca Latviešu Nacionāldemokrātu partijas (LNDP) pirmā konference, kas pieņēma partijas programmu un ievēlēja partijas Centrālpadomi un tās izpildkomiteju. LNDP Izpildkomiteja (Jānis Akurāters, Ernests Blanks, Sergejs Staprāns u.c.) jūlijā pārcēlās uz Vidzemi, kur Cēsīs sāka izdot partijas laikrakstu „Brīvā Latvija”.

Rīgā 9. jūlijā Rīgas pilī atklāja Latvijas Sociāldemokrātijas V kongresu, kurā pieņēma rezolūciju par Latvijas autonomiju:

"Latvijas proletariāta interesēs kongress uz visstingrāko stāv par vienotu, nedalītu Latviju (t.i., par apvienotu Vidzemi, Kurzemi, Latgali) un noteikti prasa Latvijai politisku autonomiju, t.i., visu vietējo varu kā saimnieciskā, tā politiskā, administratīvā u.t.t. ziņā;... demokrātijas un sevišķi Latvijas proletariāta interesēs nekavējoši jāķeras pie Latvijas politiskās autonomijas projekta izstrādāšanas un realizēšanās, neatkarīgi no centrālās varas politikas šai jautājumā... Kā arī nebeigtos imperiālistiskais karš, LSD V kongress, ievērodams vispirmā kārtā proletariāta intereses, neatlaidīgi stāv par Latvijas vienību... LSD prasa, lai par Latvijas nākotni un starptautisko stāvokli lemj paši Latvijas iedzīvotāji un uz visstingrāko un visasāko apkaros katru mēģinājumu slepeni mest kauliņus par Latvijas likteni."

Rezolūcijā „Par vietējo administrāciju” bija teikts: „Attiecībā uz Latviju kongress atzīst, ka Latvijas Seims (Saeima) ir augstākā teritoriālā pašvaldības iestāde, kuŗā koncentrētas visas likumdošanas un administrācijas funkcijas, ciktāl tās attiecas uz vietējās dzīves jautājumiem. Sazināšanās ar Krievijas centrālo varu notiek caur Latvijas Seimu, pie kura pastāv centrālā parlamenta emisārs bez likumdevēja vai korektora tiesībām."

30. jūlijā Rīgas pilī pēc Vidzemes Pagaidu Zemes Padomes iniciatīvas sanāca Vidzemes un Latgales Pagaidu Zemju padomju, Rīgas pilsētas domes, Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes, Latviešu strēlnieku Iskolatstrela pārstāvju un citu organizāciju kopīga sanāksme. Konflikta dēļ ar boļševikiem, sanāksmē nepiedalījās Kurzemes Pagaidu Zemes padome. Sanāksmi vadīja Spricis Paegle un tā paziņoja, ka Latvijas tautai ir tiesības uz pilnīgu pašnoteikšanos, Latvijai jāapvieno visas latviešu apdzīvotās zemes un jābūt autonomai Krievijas sastāvā. Latgalei piešķirama sevišķa pašvaldība, ievērojot tās īpatnības; Latvijai bija jābūt politiski autonomai vienībai Krievijas demokrātiskajā republikā un autonomās Latvijas likumdošanas, izpildu, tiesas un vietējās pašvaldības varai jāatrodas Latvijas tautas un viņas Saeimas rokās, kura ievēlama uz vispārīgu, tiešu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata, bez dzimumu izšķirības. Sanāksme arī protestēja pret teritoriju aneksijām un vispār pret katru mēģinājumu noteikt Latvijas vai viņas atsevišķo daļu valsts tiesisko stāvokli un robežas bez Latvijas iedzīvotāju ziņas un lemšanas.

Septembris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LPNP valde: sēž no kreisās puses Kr.Bahmanis (sekretārs), J.Rubulis (pr. biedrs), V.Zāmuēls (priekšsēdētājs), J.Palcmanis (pr. biedrs), K.Pauļuks (pr. biedrs), stāv no kreisās V.Siliņš, O.Nonācs, K.Skalbe, J.Akuraters, E.Laursons.

Pēc Rīgas krišanas 1917. gada 3. septembrī stāvoklis krasi mainījās. Rīgā palikušie latviešu sabiedriskie darbinieki izveidoja Demokrātisko bloku, kas 23. septembrī Rīgas Sabiedrisko Organizāciju Padomes Izpildu komitejas vārdā Rīgas vācu kara gubernatoram iesniedza memorandu: "Gribam aizrādīt, ka latviešu tauta kā agrāk, tā arī pašreizējos apstākļos aizstāv viedokli par Latvijas nedalāmību, tautas pašnolemšanos un pašpārvaldi."[15] 1917. gada septembra beigās vai oktobra sākumā Demokrātiskais bloks nosūtīja uz Berlīni memorandu, kurā paziņoja, ka: "Republikāniska, neitralizēta, nedalīta Latvija, kurai ir brīva noteikšana par savu valsts satversmi, savu teritoriju un savu neitrālu jūras piekrasti un ostām, ir nenoraidāma prasība, kāda izriet no 1917. gada 30. jūlija (12. augusta) lēmuma." Šo Latvijas neatkarības rezolūciju Vācu Neatkarīgās Sociālistu Partijas (USPD) vadītājs G. Lēdebūrs (Georg Ledebour) nolasīja Vācijas Reihstāga 1917. gada 1. decembrī un to iespieda laikrakstā Leipziger Volkszeitung 30. decembrī.[16]

Oktobris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

8. (21.) oktobrī Kurzemes Pagaidu Zemes Padomes Izpildkomitejas priekšsēdētājs Pauls Dauge laikrakstā „Latvju Strēlnieks” aicināja demokrātiski ievēlēto Vidzemes Zemes Padomi „ņemt Latvijas Satversmes Sapulces sasaukšanas iniciatīvu savās rokās”. Tai būtu jāizstrādā Latvijas satversme un jāsūta pārstāvji uz sagaidāmo miera konferenci, tautību kongresiem un visur, kur var pārstāvēt tautas intereses.

Pēc boļševiku Oktobra revolūcijas Petrogradā, par spīti Iskolatstrela boļševiku pretestībai, no 1917. gada 29. novembra līdz 2. decembrim Valkas pilsētas valdes telpās notika Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes (LPNP) pirmā sesija, kurā pieņēma LPNP deklarāciju ārvalstīm un tautām par Latvijas autonomiju:

"Ievērojot latvju tautas sensenās tieksmes pēc politiskās brīvības un autonomās Latvijas, kas jo spilgti parādījās 1905. gadā atsvabināšanās cīņās, un, nostājoties uz tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai ari visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecībās uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts."

Autonomija Vācijas impērijas sastāvā (1918)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autonomās Baltenlandes karte (Generalkarte des Baltenlandes (Estland, Kurland, Livland). Berlīne, 1917).

Vācbaltiešu kontrolētais Vidzemes landtāgs 1917. gada 31. decembrī nolēma prasīt Igaunijas un Vidzemes atdalīšanu no Krievijas un Vidzemes bruņniecība pilnvaroja Heinrihu fon Štriku tās vārdā slēgt līgumus ārvalstīs. 1918. gada 28. janvārī fon Štriks Stokholmā Padomju Krievijas vēstniekam Zviedrijā Vorovskim iesniedza bruņniecības neatkarības deklarācijas, atsaucoties uz Baltijas provinču senajām privilēģijām un pēc Lielā Ziemeļu kara 1721. gadā Nīštatē parakstīto Krievijas-Zviedrijas miera līgumu.[17] Par pamatu prasībai kalpoja Pagaidu valdības nelikumīgi likvidētā autonomija.

Līdz ar Brestļitovskas miera noslēgšanu ar Vāciju, Padomju Krievija atteicās no tiesībām uz Kurzemi. 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome (Kurländischer Landesrat), ko pamatā veidoja vācbaltieši, proklamēja autonomas Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Hercoga kroni piedāvāja Vācijas ķeizaram Vilhelmam II. Ar 27. augusta Berlīnes papildvienošanos Krievija atteicās arī no Vidzemes un Latgales.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Uldis Ģērmanis. Latvijas neatkarības idejas attīstība Jaunā Gaita nr. 58, 1966
  2. Latviešu rakstniecības vēsture Teodors Zeiferts
  3. Latvijas vēsture, 1914-1940
  4. Latvijas vēsture, 1914-1940
  5. M. Valters. Mūsu tautības jautājums. Domas par Latvijas tagadni un nākotni. Rīga: 1914. — 48-49 lpp.
  6. "Proletārietis", 1903. — nr 11.
  7. Latvijas vēsture, 1914-1940
  8. Latvijas vēsture, 1914-1940
  9. M. Skujenieks, Vietējā pašvaldība Baltijā. Maskava: 1916. — 142-143 lpp.
  10. "Līdums" nr 293. — 4. lpp.
  11. Latvijas vēsture, 1914-1940
  12. „Rīgas Sabiedrisko Organizāciju rezolūcijas”, Dzimtenes Atbalss nr. 21. 1917. gada 15. martā
  13. „Zemes sapulce Valmierā”, Līdums, nr. 61, 7. — 8. lpp. 1917. gada 15. martā
  14. E. Blanks. „Kurzemes Zemes Sapulce”. Dzimtenes Atbalss, nr. 35, 1.—2. lpp. 1917. gada 6. maijā
  15. Pauls Kalniņš. Kā izauga Tautas padome, Tautai un brīvībai, Rakstu krājums Dr. Paula Kalniņa piemiņai, red. Kārlis Dziļleja. Stokholmā. 1952
  16. Verhandlungen des Reichstags, XIII Legislatur, II Session, 128. Sitzung, Berlin 1917, 3976. lpp.
  17. E. Andersons. Latvijas vēsture 1914-1920. Stokholma, 1967. — 237 lpp.