Latvijas autonomijas idejas

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Augusta Bīlenšteina 1884. gadā izveidotā latviešu valodas izplatības karte (Lettisches Sprachgebiet), kas vēlāk kalpoja vienotās Latvijas (Kurzemes, Vidzemes un Latgales) robežu iezīmēšanai.

Latvijas autonomijas idejas bija latviešu politiskā nacionālisma izpausmes, ko aizsāka pēc 1900. gada uz Šveici emigrējušie jaunstrāvnieki, balstoties uz Krievijas impērijas federalizācijas idejām. Politisku atzīšanu tās guva pēc 1905. gada revolūcijas un pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā tās pārauga Latvijas republikas neatkarības idejā, kas īstenojās ar Latvijas valsts pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī.[1]

Turpretī vācbaltieši 1917. un 1918. gadā centās atjaunot Kurzemes hercogisti un izveidot autonomu Baltijas hercogisti Vācijas impērijas protektorātā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Viļņas ūnijas noteikumiem bijušās Livonijas konfederācijas valstis ieguva autonomijas tiesības Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. Arī Zviedru Vidzeme saglabāja autonomas domīnijas statusu Zviedrijas lielvalstī. Pēc inkorporācijas Krievijas impērijas sastāvā Baltijas provinces saglabāja autonomiju līdz Baltijas rusifikācijas sākumam 19. gadsimta beigās. 19. gadsimta latviešu nacionālā kustība (Pirmā atmoda) bija vērsta uz līdztiesības iegūšanu Baltijas provincēs blakus vācbaltiešiem, taču pēc saimnieciskās līdztiesības izcīnīšanas 1880. gados šī kustība nonāca strupceļā, nespējot pāraugt politiskā nacionālismā.

1885. gadā Frīdrihs Veinbergs "Baltijas Vēstnesī" iespieda rakstu virkni "Iz latviešu-leišu vēstures", ko tajā pašā gadā Leipcigā bez autora uzrādījuma iespieda grāmatā Politische Gedanken aus Lettland ("Politiskās pārdomas no Latvijas"). Uz Vācijas-Krievijas robežas visu grāmatas metienu konfiscēja un iznīcināja. Grāmatā F. Veinbergs Lietuvas vēsturi uzlūkoja kā daļu no latviešu vēstures, tāpēc ka "leiši un latvieši viena paša koka zari. Turpretī tā sauktā Baltijas vēsture ir pa lielākai daļai Baltijas vāciešu vēsture". Pēdējā nodaļā viņš uzrāda pārmērīgo šķiru plaisu Latvijā starp šejienes vāciešiem un latviešiem, kam paredzama par sekām satricinoša katastrofa. Lai no tās izbēgtu, jānodod zemes iekšējā pārvalde latviešu augstākām šķirām, kas no pašas tautas cēlušās un ar to joprojām atrodas organiskos sakaros.[2]

Latvieši bija sašķelti pa Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņām. Latvija, kā politisks zemes vai teritorijas nosaukums neeksistēja. Latgaliešu politiskie aktīvisti cīnījās par iespēju pievienoties pārējiem latviešu novadiem. Krievijas Impērijas pārvaldes iestādes un vācbaltiešu valdošā šķira neizmantoja Latvijas nosaukumu, un centās dažādi ierobežot tā lietošanu latviešu vidū. Regulāri tika ierobežota un traucēta "Dievs, svētī Latviju" dziedāšana, dažreiz sodot tās dziedātājus. To pavēlēja dziedāt sēdus.[3]

19.gs. iegūto individuālo un ekonomisko brīvību latvieši ātri izmantoja, lai veidotu daudzas nevalstiskās un saimnieciskās sadarbības organizācijas. Pēc 1905. gada tām pievienojās arī lielāka iespēja attīstīt politisko darbību. Krievu un vācu iestādes latviešu darbību dažādi ierobežoja un traucēja. Kamēr marksisti un sociāldemokrāti dogmatiski sekoja tēzei par starptautisko šķiru cīņu, kurā nacionālām valstīm nav vietas, nacionāli noskaņoti latviešu sabiedriskie darbinieki sāka meklēt jaunus politiskos ceļus.

Cīņa par varu pilsētās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ļoti ierobežotās vēlēšanu tiesības, kas piedalīties pilsētu pašpārvalžu vēlēšanās deva tikai dažiem simtiem namīpašnieku un turīgo tirgoņu, traucēja latviešiem iegūt varu. 1913. gada Rīgas domes vēlēšanās 44 vietas ieguva vācieši, 22 latvieši un 14 krievi, lai arī pilsētā dzīvoja 250 000 latvieši, 80 000 krievu un 70 000 vāciešu. Kara dēļ, 1915. gada 18. oktobrī Rīgas domes vadītāju vācieti Bulmeringu izraidīja no Rīgas. 1916. gada 20. novembrī par Rīgas vadītāju ievēlēja Andreju Krastkalnu, kuram 1917. gadā sekoja Gustavs Zemgals. Februāra revolūcija deva iespēju demokrātiskām vēlēšanām Rīgā, kas notika 1917. gada 13. augustā. No 120 deputātu vietām 68 ieguva dažādi sociālisti, latviešu buržuāzijas partijas 15, mazākumtautības 37 (19 vācieši). Taču jau pēc dažām dienām Rīgu ieņēma Vācijas karaspēks.[4] Liepājā balsot drīkstēja ap 900 latviešu un 600 vāciešu, kas ar mazākumtautību atbalstu saglabāja varu. Kad par Ventspils un Saldus pilsētu galvām ievēlēja latviešus, guberņas gubernators viņus atteicās apstiprināt amatos. Tikmēr Cēsīs un Valmierā jau 1897. gada vēlēšanās bija uzvarējuši latvieši.

Pirmie autonomijas projekti (1900-1914)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Jaunās strāvas apspiešanas uz Šveici emigrējušie latviešu sociāldemokrāti Miķelis Valters, Ernests Rolavs un Emīls Skubiķis nodibināja Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību un laikā no 1900. līdz 1903. gadam, kas Austroungārijas federalizācijas projektu ietekmē izstrādāja prasību pēc nacionāli kulturālas Latvijas autonomijas demokrātiskas Krievijas federācijas sastāvā.[5] Latviešu sociāldemokratu savienību (1913.gadā to pārveido par Latvijas revolucionāro sociālistu partiju). Šis savienības preses izdevumos „Proletārietis”,[6] „Revolucionārā Baltija”, „Uz priekšu!” un „Laukstrādnieks” izteiktas un pamatotas latviešu politiskā nacionālisma idejas: "Revolucionārā ceļā Krievija jāpārveido par nacionālu demokrātiju (valstu) federāciju; ja to nevarētu, tad jālaužas pilnīgi ārā no Krievijas".[1]

Par Latvijas autonomijas idejas tiešo aizsācēju uzskatāms filozofs un publicists Pēteris Zālīte (1864—1939), kas 1905. gada revolūcijas laikā 1906. gadā izstrādāja nosūtīšanai Stolipinam apskatu “Nemieru cēloņi Baltijā”, kurā bija 14 reformu punkti, kas paredzēja plašu latviešu nacionālo autonomiju. Savukārt 1912. gadā Krievijas 3. Valsts domes deputāts sociāldemokrats Dr. Andrejs Priedkalns izstrādāja Latvijas pašpārvaldes projektu, kas paredzēja Kurzemes un Vidzemes guberņu apvienošanu vienā administratīvā vienībā. To viņš iesniedza Valsts domei, kas tomēr nekādu lēmumu šai jautājumā nepieņēma. Miķelis Valters 1913. gadā Rīgā publicēja apcerējumu "Latviešu kultūrdemokrātija, viņas uzdevumi un viņas spēki" un 1914. gadā "Mūsu tautības jautājums. Domas par Latvijas tagadni un nākotni", kuros viņš prasīja izveidot plašu vidusšķiras demokrātisku bāzi nacionālajai ideoloģijai.

Sociālrevolucionārs Miķelis Valters 1915. gadā cerēja uz zemniecību, kā lielāko un tautiskāko iedzīvotāju daļu. Tikmēr Latviešu Sociāldemokrātiju kopš 1914. gada Briseles kongresa kontrolēja boļševiki, kam nacionālais jautājums bija nesvarīgs. Tas nebija pieņemams virknei sociāldemokrātu, kā Marģerim Skujniekam un Rainim, kuriem svarīga bija arī tautas pašnoteikšanās.[7] Taču gan sociāldemokrātus, gan nacionālistus apvienoja vēlme pēc demokrātijas, ko nebija iespējams iegūt esošajā Krievijas cariskajā režīmā.

Liela nozīme politisko ideju attīstībā un nešanā tautā bija drukātajai presei. Pirms Pirmā pasaules kara sākuma latviešu zemēs iznāca 59 periodiski izdevumi, no kuriem 27 bija politiski laikraksti. "Dzimtenes Vēstneša" tirāža sasniedza 60 000. Impērijas iestāžu cenzūra, kurai pēc 1914. gada sekoja kara cenzūra, regulāri sodīja izdevējus un redaktorus par dažādiem pārkāpumiem.

Pirmais Pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kara sākums latviešiem deva ne tikai iespēju atklātāk paust savu naidu pret vāciešiem, bet arī demonstrēt savu lojalitāti impērijai. Viena no šādām izpausmēm bija Latviešu strēlnieku bataljonu formēšana. Apmaiņā latviešu politiķi cerēja uz lielāku pašnoteikšanos un autonomiju pēc kara.

Bēgļu laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bēgļu pašpalīdzības organizāciju veidošanās un darbs demonstrēja, ka latvieši var cerēt tikai paši uz saviem spēkiem. Bēgļu palīdzības organizāciju vadībā izcēlās Vilis Olavs, Jānis Čakste, Arveds Bergs, Alberts Kviesis, Nikodems Rancāns, Vladislavs Rubulis. Daudzi no viņiem vēlāk ieņēma nozīmīgu lomu Satversmes sapulces darbā.

Strēlnieku bataljoni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Latviešu strēlnieki

Pēc tam, kad 1915. gada 2. un 3. maijā Daugavgrīvas cietokšņa bataljona latviešu kareivju vienība atsita vāciešu mēģinājumu ieņemt Jelgavu, Valsts domes deputāti Goldmani un Zālītis panāca atļauju veidot atsevišķus latviešu bataljonus, kuros būtu latviešu virsnieki, ar saviem karogiem un atšķirības zīmēm. No šīm vienībām vēlāk nāca gan Latvijas Bruņoto spēku virsniecība, gan Sarkanajā armijā dienējošie.

Prasības pēc latviešu zemju apvienošanas (1915-1917)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma un Kurzemes guberņas vācu okupācijas 1915. gada oktobrī Šveicē dzīvojošais sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns Bernē izstrādāja detalizētu Latvijas politiskās autonomijas projektu. Tā ierosmē 1916. gada sākumā Šveicē nodibināja Latviešu nacionālo komiteju, par tās priekšsēdi ievēlēja dzejnieku Raini. Viņu gan kādu laiku nodarbināja neatkarīgas latviešu un lietuviešu kopvalsts ideja.

1915. gada novembrī Bernē Fēlikss Cielēns izstrādāja Latvijas autonomijas projektu, kas paredzēja etnisko latviešu zemju autonomiju Krievijas sastāvā. Latvijai būtu vienkameras parlaments, ko uz diviem gadiem ievēlētu visi 21 gadu sasniegušie iedzīvotāji. Tas kontrolētu ekonomiku, transportu, sakarus, izglītību, sociālos jautājumus. Latvijā pastāvētu arī sava armija (tautas milicija), kurā lietotu latviešu valodu. Ja Cielēna projekts lielā mērā līdzinājās autonomās Somijas lielhercogistes konstitūcijai, tad Pēteris Zālīte, jau kopš 1905. gada piedāvāja Austrālijas modeli, kurā Austrālijai Britu impērijas sastāvā bija savs parlaments un valdība.[8] Aktīvi Latvijas autonomijas un neatkarībs idejas atbalstīja Miķelis Valters un Linards Laicēns, kas arī piemēru meklēja Somijas un Polijas paraugos. 1916. gada februārī Marģers Skujenieks publicē "Vietējā pašvaldība Baltijā", kurā pieprasīja apvienotām latviešu zemēm dot autonomiju. Viņš prasīja no latviešu apdzīvotajiem Kurzemes, Vidzemes un Latgales novadiem izveidot vienu pārvaldes apgabalu – Latviju, kam dodama plašāka pašpārvalde un netraucētas nacionālas kultūras attīstības iespējas.[9]

Arī Latvijas bēgļu apgādāšanas komitejas sekretārs un Maskavas latviešu kultūras biroja loceklis sociāldemokrāts Kārlis Kurševics izstrādāja Latvijas autonomijas projektu, ko 1916. gadā publicēja žurnālā „Taurētājs”.

1916. gada vasarā un rudenī Pēterpilī notika divas apspriedes Latvijas autonomijas jautājumā, kurās piedalījās Krievijas Valsts domes latviešu deputāti un vairāki publicisti, rakstnieki un sabiedriski darbinieki. Pēteris Zālīte apspriedes dalībniekiem nolasīja savu Latvijas autonomijas projektu. Laikraksts "Līdums" 1916. gada 20. decembrī iespieda apcerējumu "Baltiešu un latgaliešu tuvināšanās".[10]

Pēc zaudētajām Ziemassvētku kaujām Maskavā iznākošais laikraksts "Dzimtenes Atbalss", kurā darbojās Jānis Akurāters, Linards Laicēns, Viktors Eglītis, 1917. gada janvārī publicēja vairākus rakstus, kuros norādīja, ka Latvijas ideāls jāizsaka skaidri un noteikti. Neilgi pirms Februāra revolūcijas, 18. februārī Maskavā iznākošais laikraksts "Dzimtenes Atbalss" publicēja astoņas prasības:

  • Apvienot latviešu Vidzemi ar Kurzemi un Latgali.
  • Nacionālā skolas un augstskolu.
  • Īpašas pilsoņa tiesības latviešiem Latvijā.
  • Atsevišķu baznīcas iekārtu.
  • Savu tiesu un administratīvo sistēmu.
  • Savas finanses un nacionālo banku.
  • Savu pašvaldību modeli, kas atbilstu Latvijas apstākļiem.
  • Latvijas Saeimu, ko ievēl demokrātiski, un kurai ir likumdošanas tiesības.[11]

Krievijas Valsts domes latviešu deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis laikraksta "Baltija" 1917. gada 26. februārī paskaidroja, ka viņi stāv par augstāku pašvaldības formu nekā krievu zemstes un aizstāv Latvijas vienību, t.i. Latgales apvienošanu ar pārējiem latviešu novadiem.[1]

Situācija pēc Februāra revolūcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jāņa Čakstes grāmata "Latvieši un viņu Latvija: kāda latvieša balss" (Stokholma, 1917).
4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka strēlnieki ar karogiem prasot Latvijas autonomiju Rīgā 1917. gada 23. martā.

Ziņas par Februāra revolūciju Rīgu sasniedza 16. martā (pēc jaunā stila). 17. (4.) martā Marģera Skujenieka vadībā Rīgā sanāca 48 dažādu latviešu organizāciju pārstāvji, kas nodibināja Rīgas Sabiedrisko Organizāciju Padomi un pieņēma rezolūciju autonomijas jautājumā. Tajā teikts: „Latvijai jābūt nedalītai un autonomai provincei... Latvijai jātiek pārvaldītai no (demokrātiski vēlētas) Saeimas Rīgā... Saeima no sava vidus ievēl padomi, kas sastāv no 10 personām. Padome ir Saeimas izpildu orgāns...”[12]

Vācu neokupētajā Vidzemē un Latgalē, kā arī latviešu bēgļu kopienās Maskavā un Petrogradā sākās straujas politiskās pārmaiņas. Krievijas Pagaidu valdība atcēla vecos guberņu un pilsētu vadītājus. Par Vidzemes guberņas vadītāju martā iecēla Andreju Krastkalnu, taču nepopularitātes dēļ, viņa vietā drīz iecēla Andreju Priedkalnu. Taču Pagaidu valdība neatbalstīja Latvijas autonomijas idejas, vai iespēju Latgali apvienot ar pārējām latviešu zemēm. Latviešu zemēs par ietekmi varas iestādēs un jaunizveidotajās padomēs sacenšas dažādas politiskās partijas, taču vispopulārākie ir sašķeltie sociāldemokrāti un viņu radikālais boļševiku spārns. Regulāri sanāca dažādu partiju, organizāciju un padomju sapulces, kurās pieprasīja dažādas autonomijas formas.

1917. gada 21. (8.) martā laikraksts "Dzimtenes Atbalss" prasīja Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu un Krievijas pārveidošanu par (demokrātisku) republiku federāciju. Latviešiem savā teritorijā nekavējoties jāpārņemot visas valdības iestādes un tajās visām darīšanām jānotiek latviešu valodā. Laikraksts "Līdums" 21. (8.) martā mudināja dibināt centrālu politisku orgānu – Latviešu Tautas Padomi, kas sastādītos „no visu partiju, visu šķiru un kārtu priekšstāvjiem tautā”. 25. un 26. (12. un 13.) martā Valmierā sanāca Vidzemes Zemes Sapulce, kurā piedalījās ap 440 delegātu no pagastiem, draudzēm, pilsētām un lielākām biedrībām. Par sapulces uzdevumiem referēja Kārlis Ulmanis, pēc kam notika plašas debates par Vidzemes turpmāko pārvaldi un Latvijas autonomiju. Sapulce ievēlēja Vidzemes Zemes Padomi un autonomijas jautājumā pieņēma šādu rezolūciju: „Latvijai (Vidzemei, Kurzemei un Latgalei) jābūt autonomai un nedalāmai Krievijas provincei ar plašām pašnoteikšanās tiesībām.”[13]

Marta sākumā izveidojās Rīgas strādnieku deputātu padome un 12. armijas kareivju deputātu padomes izpildkomiteja. 12. armijas latviešu strēlnieki aprīlī nodibināja savu Iskolatstrelu. Sākās radikālo strādnieku un zemnieku padomju dibināšana pilsētās. Pēc Rīgas Lauksaimniecības Centrālbiedrības ierosinājuma Valmierā marta vidū notika kongress, kas izveidoja Vidzemes Pagaidu Zemes padomi, kas stājās vecā guberņas landtāga vietā. Pirmo reizi šeit publiski ar politisku runu uzstājās Kārlis Ulmanis. Radikālās strādnieku un zaldātu padomes jau no sākuma iestājās pret Vidzemes Pagaidu Zemes padomi. Aprīļa beigās Valmierā notika Vidzemes Bezzemnieku kongress, kas pieņēma lēmumu par pagasta un apriņķu padomju veidošanu. Sākās muižu zemju konfiskācijas, pret ko iebilda Zemes Pagaidu padome. 1917. gada maija sākumā Tartu notiek Vācijas okupētās Vidzemes un Zemgales pārstāvju sapulce, kas izveido Kurzemes Pagaidu zemes padomi. Kurzemnieku lielākās bažas rada okupācijas spēku un muižnieku kopīgie plāni pievienot okupētās zemes Vācijas impērijai, kas nozīmētu latviešu zemju sadalīšanu. Jāni Čaksti ievēlēja par okupētās Kurzemes guberņas komisāru. Sākumā viņš strādāja Tartu, bet vēlāk Kazaņā. Aprīļa beigās pēc vecā, maija sākumā pēc jaunā stila notiek Pirmais Latgales latviešu kongress, kas pieņēma lēmumu par pievienošanos pārējām latviešu zemēm, un Latvijas autonomijas atbalstu.

Piesardzīgais Latviešu Bēgļu Apgādāšanas Centrālkomitejas priekšsēdis Jānis Čakste Stokholmas telegrāfa aģentūrai 17. martā sniedza interviju, kurā apgalvoja, ka „mēs esam bijuši pretinieki carismam, kas neļāva mums patstāvīgi organizēt mūsu pārvaldi, bet mēs nekad neesam bijuši Krievijas ienaidnieki, un mēs nekad neesam domājuši atdalīties no šīs zemes. Mēs neprasām sev atsevišķu parlamentu, mēs tikai gribam, lai mūsu tauta, kas atrodas pilnīgi rietumu ideju ietekmē un stāv uz augstākas izglītības pakāpes nekā krievu tauta vispārīgi, iegūtu komunālas pašvaldības tiesības. [..] Ne tikai latviešu karaspēka vienības, bet arī visa krievu armija, jauna entuziasma iedvesmota un skaidri apzinoties, par kādiem lieliem demokrātiskiem ideāliem tā cīnās, uzsāks priekšā stāvošo ofensīvu ar tādu pašu drosmi kā franču revolūcijas laikā franču armija...” J. Čakste Stokholmā vāciski uzrakstīja arī brošūru "Latvieši un viņu Latvija: kāda latvieša balss" (Die Letten und ihre Latwija: Eine lettische Stimme), kurā starp citu deklarēja: “Latvju tauta grib pasargāt savu tautību, paturēt vienā kopībā savu tēviju Latviju, panākt neierobežotu iespēju un brīvību noteikti vadīt Latvijā savu nacionālo, kulturālo un ekonomisko attīstību.”

Laikraksta „Dzimtenes Atbalss” aprindas Maskavā 24. martā nodibināja Latviešu Nacionāldemokrātu partiju (LNDP). 11. aprīlī (29. martā) LNDP Maskavas grupa publicēja LNDP galvenos principus: visu latviešu novadu apvienošana autonomā Latvijas valsti, kas tad ietilptu Krievijas federatīvajā republikā; Latvijas iekārtu un pārvaldi jānosaka demokrātiski vēlētai Saeimai; Latvijai ir sava nacionālā banka un tiesu sistēma, sava satiksmes līdzekļu pārvalde un nacionāls karaspēks; latviešu valoda ir valsts valoda, bet minoritātēm tiek garantēta valodas brīvība skolās, tiesās un administrācijā; bezzemnieki apgādājami ar zemi, sadalot valsts un lielgruntnieku zemes īpašumus, jāizveido moderna sociāla likumdošana (jānodibina arī šķīrējtiesas starp darba devējiem un ņēmējiem), un visi sociālās apdrošināšanas izdevumi jāsedz darba devējiem un valstij; nacionālās kultūras veicināšanai jābūt vienam no valsts galvenajiem uzdevumiem.

1917. gada 12. aprīlī Krievijas Republikas Pagaidu valdība izdeva rīkojumu par Vidzemes guberņas sadalīšanu divās daļās un igauņu apdzīvoto apriņķu pievienošanu Igaunijas guberņai. Aprīļa beigās sapulcējās Valmierā notika Latvijas Bezzemnieku Saeima ar laukstrādnieku, zemes nomnieku, amatnieku un pašvaldību darbinieku (skolotāju u.c.) pārstāvjiem. Tas pieņēma rezolūciju arī autonomijas jautājumā: „Latvijai jābūt politiski autonomam apgabalam Krievijas demokrātiski federatīvā republikā... Latvijas konstitūcijas izstrādāšanai jāsasauc Latvijas Satversmes Sapulce.” Maija sākumā Tērbatā sanāca Kurzemes Zemes Sapulce, tika ievēlēta Kurzemes zemes pagaidu padome un J. Čakste izraudzīts par Kurzemes pagaidu komisāru. Par Latvijas autonomiju šī sapulce pieņēma rezolūciju: „Latvija (Vidzeme, Kurzeme un Latgale) ir autonoma valsts Krievijas valstu federācijā; Latvijas pamatiekārtu noteic Latvijas Satversmes Sapulce; Latvijai ir savs nacionāli teritoriāls karaspēks jeb tautas milicija; Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības precizēs (noteiks) Latvijas Satversmes Sapulce.”[14] Līdzīgi Pirmais Latgales latviešu kongress 1917. gada 9. - 10. maijā prasīja latviešu apdzīvoto Vitebskas guberņas apriņķu apvienošanu pēc nacionālā principa ar Vidzemes un Kurzemes guberņām, tomēr Krievijas valdība vilcinājās pieņemt šādu lēmumu.

Pēteris Stučka laikrakstā "Cīņa" 20. (7.) maijā šādi komentēja Ļeņina aprīlī izstrādātās tēzes nacionālajā jautājumā: "Biedrs Ļeņins iet tik tālu, ka tieši dod tiesību Kurzemei, zināms, ja grib kopā ar pārējo Latviju – ikkurā laikā pavisam atdalīties. Bet arī mēs, Latvijas socialdemokrāti, pielaižam, ja starptautiski sarežģījumi negrozāmi izbīdītu Kurzemes patstāvību kā neitrālas zemes jeb kā brīvostu zemes, tad mēs, zināms, balsotu arī par pārējās Latvijas piedalīšanu patstāvīgai Kurzemei... pirmā kārtā (mēs esam) par plaši demokrātiski pārvaldītu Latviju – demokrātiskā Krievijā, ja ne plašāki – Vakareiropas vai Vispasaules demokrātiskā republikā.”

1917. gada 7. un 8. jūlijā Maskavā sanāca Latviešu Nacionāldemokrātu partijas (LNDP) pirmā konference, kas pieņēma partijas programmu un ievēlēja partijas Centrālpadomi un tās izpildkomiteju. LNDP Izpildkomiteja (Jānis Akurāters, Ernests Blanks, Sergejs Staprāns u.c.) jūlijā pārcēlās uz Latviju, kur tā Cēsīs sāka izdot partijas oficiālo laikrakstu „Brīvā Latvija”.

Savukārt 1917. gada 22. (9.) jūlijā Rīgas pilī atklāja Latvijas Sociāldemokrātijas V kongresu, kurā pieņēma rezolūciju par Latvijas autonomiju: „Latvijas proletariāta interesēs kongress uz visstingrāko stāv par vienotu, nedalītu Latviju (t.i., par apvienotu Vidzemi, Kurzemi, Latgali) un noteikti prasa Latvijai politisku autonomiju, t.i., visu vietējo varu kā saimnieciskā, tā politiskā, administratīvā u.t.t. ziņā;... demokrātijas un sevišķi Latvijas proletariāta interesēs nekavējoši jāķeras pie Latvijas politiskās autonomijas projekta izstrādāšanas un realizēšanās, neatkarīgi no centrālās varas politikas šai jautājumā... Kā arī nebeigtos imperiālistiskais karš, LSD V kongress, ievērodams vispirmā kārtā proletariāta intereses, neatlaidīgi stāv par Latvijas vienību... LSD prasa, lai par Latvijas nākotni un starptautisko stāvokli lemj paši Latvijas iedzīvotāji un uz visstingrāko un visasāko apkaros katru mēģinājumu slepeni mest kauliņus par Latvijas likteni.” Rezolūcijā „Par vietējo administrāciju” bija teikts: „Attiecībā uz Latviju kongress atzīst, ka Latvijas Seims (Saeima) ir augstākā teritoriālā pašvaldības iestāde, kuŗā koncentrētas visas likumdošanas un administrācijas funkcijas, ciktāl tās attiecas uz vietējās dzīves jautājumiem. Sazināšanās ar Krievijas centrālo varu notiek caur Latvijas Seimu, pie kura pastāv centrālā parlamenta emisārs bez likumdevēja vai korektora tiesībām.”

12. augustā (30. jūlijā) Rīgas pilī pēc Vidzemes Pagaidu Zemes Padomes iniciatīvas sanāca Vidzemes un Latgales Pagaidu Zemju padomju, Rīgas pilsētas domes, Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes, Latviešu strēlnieku Iskolatstrela pārstāvju un citu organizāciju sanāksme. Konflikta dēļ ar boļševikiem, sanāksmē nepiedalījās Kurzemes Pagaidu Zemes padome. Sanāksme, ko vadīja Spricis Paegle pārrunā Latvijas autonomijas jautājumus. Sanāksme paziņoja, ka Latvijas tautai ir tiesības uz pilnīgu pašnoteikšanos, Latvijai jāapvieno visas latviešu apdzīvotās zemes un jābūt autonomai Krievijas sastāvā. Latgalei piešķirama sevišķa pašvaldība, ievērojot tās īpatnības; Latvijai bija jābūt politiski autonomai vienībai Krievijas demokrātiskajā republikā un autonomās Latvijas likumdošanas, izpildu, tiesas un vietējās pašvaldības varai jāatrodas Latvijas tautas un viņas Saeimas rokās, kura ievēlama uz vispārīgu, tiešu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata, bez dzimumu izšķirības. Konference arī protestēja pret aneksijām un vispār pret katru mēģinājumu noteikt Latvijas vai viņas atsevišķo daļu valsts tiesisko stāvokli un robežas bez Latvijas ziņas un lemšanas.

Pēc Vācijas karaspēka ienākšanas Rīgā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LPNP valde: sēž no kreisās puses Kr.Bahmanis (sekretārs), J.Rubulis (pr. biedrs), V.Zāmuēls (priekšsēdētājs), J.Palcmanis (pr. biedrs), K.Pauļuks (pr. biedrs), stāv no kreisās V.Siliņš, O.Nonācs, K.Skalbe, J.Akuraters, E.Laursons.

Pēc Rīgas ieņemšanas 1917. gada 3. septembrī stāvoklis krasi izmainījās. Rīgā palikušie latviešu sabiedriskie darbinieki t. s. Demokrātiskajā blokā, kas 1917. gada 23. septembrī Rīgas Sabiedrisko Organizāciju Padomes Izpildu komitejas vārdā Rīgas vācu kara gubernatoram iesniedza memorandu: „ Beidzot gribam aizrādīt, ka latviešu tauta kā agrāk, tā arī pašreizējos apstākļos aizstāv viedokli par Latvijas nedalāmību, tautas pašnolemšanos un pašpārvaldi.”[15] 1917. gada septembra beigās vai oktobra sākumā Demokrātiskais bloks nosūtīja uz Berlīni memorandu, kurā paziņoja, ka: „Republikāniska, neitralizēta, nedalīta Latvija, kurai ir brīva noteikšana par savu valsts satversmi, savu teritoriju un savu neitrālu jūras piekrasti un ostām, ir nenoraidāma prasība, kāda izriet no 1917. gada 12. augusta (30. jūlija) lēmuma.” Šo Latvijas neatkarības rezolūciju Vācu Neatkarīgās Sociālistu Partijas (USPD) vadītājs G. Lēdebūrs (Georg Ledebour) nolasīja Vācijas Reihstāga 1917. gada 1. decembrī un to iespieda Leipziger Volkszeitung 30. decembrī.[16]

21. (8.) oktobrī Kurzemes Pagaidu Zemes Padomes Izpildu komitejas priekšsēdis Pauls Dauge laikrakstā „Latvju Strēlnieks” aicināja demokrātiski vēlēto Vidzemes Zemes Padomi „ņemt Latvijas Satversmes Sapulces sasaukšanas iniciatīvu savās rokās”, tai būs jāizstrādā Latvijas satversme un jāsūta pārstāvji gaidāmajā miera konferencē, tautību kongresos un visur, kur tiek prasīta visas tautas uzstāšanās.

Pēc Oktobra revolūcijas uzvaras Petrogradā, par spīti lielinieku pretestībai, no 1917. gada 29. novembra līdz 2. decembrim Valkas pilsētas valdes telpās notika Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes (LPNP) pirmā sesija, kurā pieņēma LPNP deklarāciju ārvalstīm un tautām par Latvijas autonomiju sekojošā redakcijā:

Ievērojot latvju tautas sensenās tieksmes pēc politiskās brīvības un autonomās Latvijas, kas jo spilgti parādījās 1905. gadā atsvabināšanās cīņās, un, nostājoties uz tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai ari visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecībās uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.

Autonomija Vācijas impērijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autonomās Baltenlandes karte (Generalkarte des Baltenlandes (Estland, Kurland, Livland). Berlīne, 1917).

Vidzemes landtāgs 31. decembrī nolēma prasīt Igaunijas un Vidzemes atdalīšanu no Krievijas un Vidzemes bruņniecība pilnvaroja Heinrihu fon Štriku tās vārdā slēgt līgumus ārvalstīs. 1918. gada 28. janvārī fon Štriks Stokholmā Padomju Krievijas vēstniekam Zviedrijā Vorovskim iesniedza bruņniecības neatkarības deklarācijas, atsaucoties uz Baltijas provinču senajām privilēģijām un pēc Lielā Ziemeļu kara 1721. gadā Nīštatē parakstīto Krievijas-Zviedrijas miera līgumu.[17] Par pamatu prasībai kalpoja nelikumīgi noņemtā autonomija.

Pēc tam, kad bija noslēgts Brestļitovskas miera līgums un Padomju Krievija bija atteikusies no tiesībām uz Kurzemi, 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome (Kurländischer Landesrat), ko pamatā veidoja vācbaltieši, proklamēja autonomas Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Hercoga kroni piedāvāja Vācijas ķeizaram Vilhelmam II.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Uldis Ģērmanis. Latvijas neatkarības idejas attīstība Jaunā Gaita nr. 58, 1966
  2. Latviešu rakstniecības vēsture Teodors Zeiferts
  3. Latvijas vēsture, 1914-1940
  4. Latvijas vēsture, 1914-1940
  5. M. Valters. Mūsu tautības jautājums. Domas par Latvijas tagadni un nākotni. Rīga: 1914. - 48-49 lpp.
  6. "Proletārietis", 1903. - nr 11.
  7. Latvijas vēsture, 1914-1940
  8. Latvijas vēsture, 1914-1940
  9. M. Skujenieks, Vietējā pašvaldība Baltijā. Maskava: 1916. — 142-143 lpp.
  10. "Līdums" nr 293. - 4. lpp.
  11. Latvijas vēsture, 1914-1940
  12. „Rīgas Sabiedrisko Organizāciju rezolūcijas”, Dzimtenes Atbalss nr. 21. 1917. gada 15. martā
  13. „Zemes sapulce Valmierā”, Līdums, nr. 61, 7. – 8. lpp. 1917. gada 15. martā
  14. E. Blanks. „Kurzemes Zemes Sapulce”. Dzimtenes Atbalss, nr. 35, 1.-2. lpp. 1917. gada 6. maijā
  15. Pauls Kalniņš. Kā izauga Tautas padome, Tautai un brīvībai, Rakstu krājums Dr. Paula Kalniņa piemiņai, red. Kārlis Dziļleja. Stokholmā. 1952
  16. Verhandlungen des Reichstags, XIII Legislatur, II Session, 128. Sitzung, Berlin 1917, 3976. lpp.
  17. E. Andersons. Latvijas vēsture 1914-1920. Stokholma, 1967. - 237 lpp.