Viestards

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par Zemgales lielkungu. Par citām jēdziena Viesturs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Zemgaļu ķēniņš Viestards (L.Liberta glezna Rīgas pilī, 1936)
Zemgaļu ķēniņš Viestarts (Artūra Slapša (Slapšys) glezna).

Viestards jeb Viestarts[1] (avotos: Vesthardus, Vester; miris pēc 1229. gada), arī Viesturs, bija Tērvetes zemes vecākais, vēlāk visas Zemgales lielkungs. Atskaņu hronikā kopš 1225. gada dēvēts par Zemgales ķēniņu (konic Vesters).

Vārda cilme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc valodnieka Ernesta Bleses domām, Viestarts ir baltu cilmes personvārds, kas liecina par cilvēku, kurš visiem kaut ko saka (no lietuviešu: tarti — 'sacīt') un par visiem rūpējas.[2] Vārda pirmā daļa savukārt cēlusies no vārda "viesis" (lietuviešu: viešis, vai arī no viešpats — 'kungs').

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1205. līdz 1208. gadam Tērvetes vecākais Viestarts vadīja zemgaļu karaspēku cīņās pret līviem (1206. gada kaujā pie Turaidas) un to sabiedrotajiem lietuviešiem (1208. gada karagājienā uz Lietuvu). Jau pēc uzvaras Ropažu kaujā 1205. gadā viņš bija noslēdzis militāru savienību ar Livonijas bīskapu Albertu.

1219. gadā Viestarta vadītais karaspēks mēģināja ieņemt zemgaļu pilskalnu Mežotni Upmales zemē, kas bija noslēgusi sadarbības līgumu ar krustnešiem.

1225. gadā par visas Zemgales ķēniņu kļuvušais Viestarts atļāva pāvesta legātam Modenas Vilhelmam sludināt visā Zemgalē kristietību, bet pats atteicās kristīties. Blakus Zemgales bīskapam Lambertam viņš saglabāja militāro varu Zemgalē.

Sakarā ar robežu strīdiem 1228. gadā ķēniņš Viestarts vadīja zemgaļu un kuršu uzbrukumu Daugavgrīvas klosterim. Atbildes karagājienā krustneši iebruka Zemgalē, bet nespēja to iekarot.

1229. gadā Viestarts devās atbildes karagājienā pāri Daugavai pret Zobenbrāļu ordeņa pili Aizkraukles komturejā.

Jādomā, ka 1231. gadā ķēniņš Viestarts jau bija miris, jo Rīgas bīskaps Nikolajs veica Zemgales zemju pārdali, Mežotnes un Upmales teritoriju pievienojot Rīgas diacēzei, bet pārējo Zemgales daļu nododot Rīgai un ordenim, tādējādi, de facto likvidējot Zemgales bīskapiju.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pēteris Dreimanis. Zemgales lielskungs Viestarts (1927)
  • Letonika.lv Latvijas vēstures enciklopēdija

13. gadsimta Latvijas nominālie un faktiskie valdnieki ķēniņa Viestarda laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekštecis:
nezināms
Zemgales ķēniņš
Viestards

pirms 1205. gada — pēc 1229. gada
Pēctecis:
Šabis (ap 1259)
Priekštecis:
nav
Sēlijas bīskaps
Bernhards no Lipes (12181224)
Lamberts (1224—1226) Zemgales bīskaps (1226—1232)

Pēctecis:
Zemgales bīskaps
Balduīns no Alnas (1232—1236)
Priekštecis:
Bertolds (1196—1198)
Livonijas bīskapi
Alberts fon Bukshēvdens (1199—1229)

Pēctecis:
Nikolajs fon Nauens (1229—1253)
Priekštecis:
-
Zobenbrāļu Ordeņa mestri
Venno (1204—1209)
Folkvins (1209—1236)

Pēctecis:
Livonijas ordeņa mestri
Hermans Balke (1237—1239)

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. letonika.lv
  2. «Vēsturiskie Latvijas valsts apbalvojumi Viestura ordenis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 4. martā. Skatīts: 2007. gada 4. martā.

Ārējā saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]