Viktorijas sala (Krievija)
| Viktorijas sala | |
|---|---|
  Viktorijas sala  Viktorijas sala | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Ziemeļu Ledus okeāns |
| Koordinātas | 80°08′45″N 36°43′04″E / 80.14583°N 36.71778°EKoordinātas: 80°08′45″N 36°43′04″E / 80.14583°N 36.71778°E |
| Platība | 10.8 km² |
| Garums | 5 km |
| Platums | 2.5 km |
| Augstākais kalns | 105 m |
| Administrācija | |
 Krievija | |
| Apgabals | Arhangeļskas apgabals |
| Lielākā pilsēta | Ostrovviktorija (pamesta) |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 0 (2010) |
 Viktorijas sala Vikikrātuvē | |
Viktorijas sala (krievu: остров Виктория) ir neliela Krievijas Federācijai piederoša sala Ziemeļu Ledus okeānā. Izvietojusies starp Norvēģijai piederošo Svalbāras arhipelāga Kvitejas salu rietumos un Franča Jozefa Zemi austrumos. Ietilpst Arhangeļskas apgabala administratīvajā teritorijā «Franča Jozefa Zemes un Viktorijas salas salu teritorija», bet vietējās pašvaldības nozīmē pieder Primorskas rajonam. Caur Viktorijas salu tiek vilkta Barenca jūras ziemeļu robeža.
Ģeogrāfija
[labot | labot pirmkodu]Sala ir vistālāk rietumos esošais Krievijas valdījums Arktikā. Sala ir ap 10 km gara un līdz 2,5 km plata. Līdz 1990. gadu vidum salas lielāko daļu klāja līdz 150 m augsts ledus kupols, piekrastē nobeidzoties ar stāvu krauju; no ledus brīva bija tikai ap 10 ha liela teritorija salas ziemeļos. Intensīvas ledus kušanas rezultātā ledus sega 2012. gadā bija samazinājusies līdz 56% no salas teritorijas un turpina samazināties.[1]
Salā mīt leduslāči un valzirgi. Salu plānots iekļaut nacionālajā parkā Krievu Arktika.[2]
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Salu 1898. gada 20. jūlijā atklāja norvēģu jūrasbraucēji Johanness Nīlsens un Ludvigs Sebulonsens un nosauca to par godu Nīlsena jahtai Victoria.
Līdz 1926. gadam uz salu nepretendēja neviena valsts. Sala atradās ārpus 1920. gadā ar Svalbāras līgumu noteiktajiem Norvēģijas polārajiem valdījumiem. 1926. gada 15. aprīlī Padomju Savienības valdība pasludināja, ka PSRS jūras robeža turpinās no PSRS un Somijas robežas (meridiāns 32°4’35) uz ziemeļiem līdz Ziemeļpolam, kā arī no Bēringa šauruma vidus (168°49’30) līdz Ziemeļpolam, ietverot zināmās un nezināmās salas. Tādējādi Viktorijas sala nokļuva PSRS, pēc 1991. gada Krievijas Federācijas pakļautībā.[3] Norvēģija šīs pretenzijas apstrīdēja un 1929. gadā sarīkoja ekspedīciju uz Viktorijas salu un Franča Jozefa Zemi, bet smago ledus apstākļu dēļ salas nesasniedza. 1929. gada 29. jūlijā Franča Jozefa Zemi sasniedza profesora Oto Šmita ekspedīcija ar ledlauzi Sedov, kas Hukera salā pacēla PSRS karogu.
Norvēģija oficiāli neapstrīdēja Franča Jozefa Zemes aneksiju un koncentrējās uz Viktorijas salu. 1930. gada 8. augustā salu sasniedza ekspedīcija ar kuģi Bratvaag Gunara Horna vadībā, kas pieteica Norvēģijas tiesības uz salu, uzstādot tur zīmi un atstājot krastā būvmateriālus un darbarīkus. Vēlāk Norvēģija oficiāli nav pieteikusi tiesības uz salu.[4] 1932. gada 29. augustā salu sasniedza padomju pētniecības kuģis Nikolai Knipovich.
No 1959. gada salā sāka darboties padomju polārstacija Ostrovviktorija. No 1985. līdz 1990. gadu sākumam salā darbojās arī pretgaisa aizsardzības spēku radiolokācijas rota. 1994. gada 1. aprīlī staciju slēdza un iekonservēja.
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ MASS BALANCE OF ARCTIC GLACIERS
- ↑ «Русская Арктика» в Архангельске примет гостей
- ↑ Современный правовой статус российского сектора Арктики. // География. — 2007. — № 1.
- ↑ «Norwegian Arctic Expansionism, Victoria Island (Russia) and the Bratvaag Expedition». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. maijā. Skatīts: 2019. gada 1. decembrī.