Vjačeslavs Čornovils
| Vjačeslavs Čornovils В'ячеслав Максимович Чорновіл | |
|---|---|
 | |
| Ļvivas apgabala padomes priekšsēdētājs | |
|
Amatā 1990. gada aprīlis — 1992. gada aprīlis | |
| Pēctecis | Mikola Horiņs |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1937. gada 24. decembrī Jerki, Kijivas apgabals, Ukrainas PSR, PSRS (tagad  Ukraina) |
| Miršanas dati |
1999. gada 25. martā (61 gada vecumā) Borispiļa, Ukraina |
| Tautība | ukrainis |
| Politiskā partija | Ukrainas Tautas kustība (Народний Рух України) |
| Bērni | Andrijs Čornovils, Tarass Čornovils |
| Profesija | žurnālists |
| Augstskola | Kijivas Universitāte |
| Reliģija | pareizticība |
| Paraksts |
 |
Vjačeslavs Čornovils (ukraiņu: В'ячеслав Максимович Чорновіл; dzimis 1937. gada 24. decembrī, miris 1999. gada 25. martā) bija ukraiņu politiķis. PSRS laikos bija ievērojams disidents, par ko 1960., 1970., un 1980. gados vairākkārt ticis arestēts.[1] Sākotnēji strādāja par žurnālistu, bet par savu disidentisko aktivitāti tika atlaists un notiesāts uz piespiedu darbiem. Kopumā aizvadīja 17 gadus ieslodzījumā.
Kļuva par vienu no vadošajiem Ukrainas neatkarības idejas atbalstītājiem un bija viens no pirmajiem Ukrainas Helsinku grupas dalībniekiem.[2] Dibināja Ukrainas Tautas kustību, pirmo nekomunistisko partiju Ukrainā (1988). 1991. gadā kandidēja Ukrainas prezidenta amatam, tomēr zaudēja Leonīdam Kravčukam. Pēc 1994. gada kritizēja Leonīda Kučmas politiku un plānoja piedalīties 1999. gada Ukrainas prezidenta vēlēšanās. Gāja bojā autokatastrofā.[1]
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis lauku skolotāju ģimenē. Sākotnēji studēja filoloģiju Kijivas Universitātē, bet pēc pirmā semestra pārgāja uz Žurnālistikas fakultāti.
1958. gadā, pēc konflikta augstskolā, viņš pārtrauca studijas un devās uz domnu celtniecības projektu Ždanovā. 1960. gadā ar izcilību absolvēja universitāti, viņa diplomdarba nosaukums bija "Publicistiskais darbs par Borisu Hrinčenko".
No 1960. līdz 1964. gadam strādāja vairākos Kijivas un Ļvivas laikrakstos un televīzijas kanālos.
1964. gadā pārcēlās uz Višhorodu, kur piedalījās Kijivas ūdenskrātuves būvniecībā. Tājā pašā gadā pabeidza doktorantūru un pretendēja uz aspirantūru Kijivas Pedagoģiskajā institūtā, taču politisku uzskatu dēļ viņam neļāva studēt.
1965. gada 5. septembrī kopā ar Ivanu Dzjubu un Vasiļu Stusu protestēja kinoteātrī "Ukraina" filmas "Aizmirsto senču ēnas" pirmizrādes laikā. Par piedalīšanos protestā viņu atlaida no darba un nopratināja milicijā.
1967. gada novembrī notiesāts uz sešiem gadiem stingrā režīma kolonijā. Pēc atbrīvošanas 1969. gadā strādāja par novērotāju Aizkarpatijas meteoroloģiskajā stacijā, par racēju arheoloģiskajā ekspedīcijā un par krāvēju Ļvivas dzelzceļa stacijā. No 1970. gada publicēja pagrīdes žurnālu "Ukraiņu Vēstnesis", par ko 1972. gadā tika notiesāts uz sešiem gadiem kolonijā un trim gadiem izsūtījumā. Sodu izcieta Mordvijā un Jakutijā. Atbrīvots 1978. gadā.
1980. gada maijā viņu atkal arestēja un izsūtīja uz Jakutiju. Atbrīvots 1983. gadā, bet Ukrainas PSR teritorijā varēja atgriezties tikai 1985. gadā.
1980. gadu beigās aktīvi piedalījās ukraiņu nacionālajā kustībā, kļūstot par Ukrainas Tautas kustības pirmo līderi. Vēlāk veicināja vairākas nacionāli orientētas akcijas. Viena no tām bija 1990. gada 21. janvāra cilvēku ķēde, kuru veltīja Apvienošanās akta 71. gadadienai.
1991. gadā kandidēja Ukrainas prezidenta amatam, tomēr cieta sakāvi, uzvarot tikai Rietumukrainā. 1994. un 1998. gadā tika ievēlēts Augstākajā Radā no Ukrainas Tautas kustības saraksta, bija arī šīs partijas vadītājs. No 1995. līdz 1999. gadam bija laikraksta Час-Тіmе galvenais redaktors.[3]
1999. gada 25. marta autokatastrofā Čornovila automobilis sadūrās ar KAMAZ smago automašīnu. Sadursmes rezultātā Čornovils un viņa palīgs Jevhens Pavlovs uzreiz gāja bojā.[1]
Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2003. gadā Ukrainas Nacionālā banka izdeva Čornovila piemiņai veltītu 2 hrivnu monētu. 2006. gadā Ukrainas prezidents Viktors Juščenko atklāja Čornovilam veltītu pieminekli.
2009. gadā tika izdota Čornovilam veltīta Ukrainas pastmarka.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 Peter Marusenko. «Vyacheslav Chornovil obituary». The Guardian, 1999. gada 16. aprīlī.
- ↑ «THE HELSINKI GROUPS, DECEMBER 1976». chronicle-of-current-events.com.
- ↑ Віктор Каспрук. «Від радянської до української: історичні зміни в українській журналістиці». Детектор медіа, 2015. gada 21. augustā.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vjačeslavs Čornovils.- Ukrainian Weekly newspaper biography
- Vyacheslav Chornovil's Death
- Pictures of the Monument
- Obituary, The Times
- "He who awake the Stone state" (DVD) in the library of the Kyiv-Mohyla Academy Arhivēts 2012. gada 1. martā, Wayback Machine vietnē.
|