Zinātniskais komunisms
Zinātniskais komunisms ir marksisma-ļeņinisma teorijas sastāvdaļa, kas izskaidro komunisma izveides un attīstības likumsakarības. Tā balstās uz Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa izstrādātajiem teorētiskajiem principiem par šķiru cīņu, kapitālisma sabrukšanu un sociālisma uzvaru, kā arī uz Vladimira Ļeņina un vēlāk Padomju Savienības vadītāju izstrādātajiem idejām par komunisma sabiedrības praktisko veidošanu.
Zinātniskais komunisms arī ietver dažādus ekonomiskus, sociālus un politiskus aspektus, kas skar, piemēram, valsts lomu, izglītību, kultūru un indivīda lomu sabiedrībā. Padomju Savienībā un citās sociālistiskajās valstīs tas tika pasniegts kā obligāts mācību priekšmets augstskolās, lai izglītotu nākamās paaudzes marksisma-ļeņinisma ideju garā.
Tomēr pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā zinātniskā komunisma teorijas praktiskā īstenošana nonāca strupceļā, un daudzās valstīs tās ietekme ir būtiski samazinājusies vai zudusi pavisam.
Pamatprincipi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Šķiru cīņa: Sabiedrības attīstību virza šķiru cīņa starp proletariātu (strādnieku šķira) un buržuāziju (kapitālistu šķira).
- Kapitālisma sabrukšana: Kapitālisms ir pretrunu pilna sistēma, kas neizbēgami noved pie savu pretrunu saasināšanās un sabrukuma.
- Sociālisma un komunisma uzvara: Pēc kapitālisma sabrukuma notiks pāreja uz sociālismu, kurā ražošanas līdzekļi būs sabiedriski īpašumā, un galīgais mērķis ir izveidot komunisma sabiedrību, kurā nebūs šķīras un valsts.