Zlēkas

Zlēkas
Zlēkas;
	vidējciems
	Zlēkas
	Koordinātas: 57°07′24″N 21°49′20″E / 57.12333°N 21.82222°EKoordinātas: 57°07′24″N 21°49′20″E / 57.12333°N 21.82222°E
Valsts	Latvija
Novads	Ventspils novads
Pagasts	Zlēku pagasts
Platība
• Kopējā	1,5 km2
Augstums	20 m
Iedzīvotāji (2015)
• kopā	284

Zlēkas ir ciems Kurzemē, Ventspils novada Zlēku pagasta centrs. Atrodas pie autoceļu P123 (Zlēkas — Ugāle), V1309 (Piltene—Zlēkas) un V1326 (Ugāle—Cirkale—Zlēkas) krustojuma. Zlēkās atrodas pagasta pārvalde, kultūras nams, luterāņu baznīca, bibliotēka, bērnudārzs "Rūķītis", pasta nodaļa, aptieka un ģimenes ārsts.

Vēsture

Apdzīvotā vieta veidojusies pie Zlēku muižas (Gut Schleck). Zlēku pamatskola, kas dibināta 1796. gadā kā pirmā skola Kurzemē, darbojusies nepārtraukti 220 gadus, līdz slēgšanai 2016. gadā.^[2]^[3]

Zlēku traģēdija

1944. gadā, Otrā pasaules kara noslēguma posmā, daudzi Zlēku pagasta iedzīvotāji sniedza palīdzību padomju partizāniem un izlūkiem, atbalstīja vācu armijas dezertierus. Ostlandes vadītāju ģenerāli Frīdrihu Jekelnu bija saniknojusi kureliešu leitnanta Roberta Rubeņa bataljona militārā pretošanās vācu 16. armijas daļām. No 6. līdz 9. decembrim notika virsnieka vietnieka Aleksandra Druviņa vadītās Rubeņa bataljona cīņas pret vāciešiem. 7. decembrī nogalināja vairākus vācu virsniekus, arī bijušo Salaspils nometnes komandantu SS oberšturmfīreru Kurtu Krauzi un bataljona komandieri kapteini Heldu, kas bija tuvs Jekelna draugs. Tas, iespējams, bija tiešais iegansts, kāpēc 8. decembra vakarā sākās vardarbība pret Zlēku pagasta civiliedzīvotājiem, kas turpinājās visu 9. decembri. Zlēku traģēdijas laikā no 1944. gada 7. līdz 10. decembrim soda ekspedīcija zvērīgi atriebās vietējiem iedzīvotājiem: nodedzināja astoņas mājas un nošāva visus iedzīvotājus, tajā skaitā bēgļus, pavisam ap 160 cilvēku. Pēdējās bataljona cīņas noritēja 9. decembrī pie Vēveru mājām. Dzīvi palikušie rubenieši atkāpjoties pārgāja Vēlogu dambi un izklīda.^[4]

Latvijas Zinātņu akadēmijas loceklis fiziķis Oļģerts Lielausis bija traģēdijas aculiecinieks (1944. gadā viņam bija 14 gadi) un vadīja LZA iniciatīvas grupu, kuras uzdevums bija saglabāt vēsturei informāciju par latviešu pretestības kustību Otrā pasaules kara laikā un tās upuriem. "Bet šī lieta pačibēja un līdz šim nekādi neizdodas to nopietni iekustināt," teicis akadēmiķis. "Zlēkās ir pastrādāts lielākais kara noziegums Latvijas teritorijā, kas līdz šim ir aizmirsts. Zlēku traģēdijas lietu padomju laikā pētīja akadēmiķis Vilis Samsons, kurš pats bija cīnījies padomju partizānos. Domāju, ka Zlēku traģēdijā cietušajiem ir jāparāda pienācīgs gods un šī goda atdošanas vieta simboliski būtu Karātavkalns Zlēkās. 160 cilvēku tika iznīcināti par kureliešu cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu," uzskata Oļģerts Lielausis.^[5]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.^[6]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads	Iedz.	±%
1970	131	—
1979	188	+43.5%
1989	267	+42.0%

Gads	Iedz.	±%
2000	268	+0.4%
2011	261	−2.6%
2021	226	−13.4%

Pētījumi

Iecere par pētījumiem par Zlēku vēsturi no laikiem pirms Kristus līdz mūsdienām radusies Zlēku evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājam Jānim Kalniņam un mecenātiem Zintai un Ģirtam Štekerhofiem, kuri gribējuši, lai arī nākamās paaudzes apjauš kultūrvēsturiskā mantojuma nozīmi. Mākslas zinātnieks, LZA prezidents Ojārs Spārītis uzrakstījis ceļvedi "Zlēku baznīcai 370", bet rakstniece Laimdota Sēle četrus gadus reizi nedēļā ieradās pagastā, tikās ar iedzīvotājiem, lai vāktu mutiskās un rakstiskās liecības un fotogrāfijas par vēsturi un uzrakstītu savu pamatīgo pētījumu. Ceturtdienas rakstniece parasti pavadīja arhīvā vai muzejā.

Grāmata tika laista tautā pasākumā, kurā piedalījās vairāk nekā 100 cilvēku.^[7]

"Šis darbs mani bija paņēmis savā varā tā, ka vairs nevarēju atteikties, un, ja sākumā bijīgi domāju, kā lai izvaicā cilvēku par viņa dzimtas notikumiem, vēlāk sapratu – to var un vajag. Arī mazie notikumi veido raibo dzīves pavedienu, un cilvēki šajā pētījumā bija vissvarīgākie – kā viņu gaišie, tā skumjie brīži. Es centos tuvoties patiesībai.” Laimdota Sēle^[7]