Pāriet uz saturu

Ļihačova rūpnīca

Vikipēdijas lapa
Ļihačova rūpnīca
Завод имени Лихачёва
Darbības joma autobūve
Dibināts 1916. gads
Beidza pastāvēt 2013. gads (bankrots)
2015. gads (slēgšana)
2020. gads (nojaukšana)
Galvenais birojs Maskava, Karogs: Krievija Krievija
Produkti kravas automašīnas
vieglās automašīnas
ledusskapji
Tīmekļa vietne amo-zil.ru

Ļihačova rūpnīca (krievu: Завод имени Лихачёва), jeb saīsināti ZIL (krievu: ЗИЛ), bija autobūves uzņēmums PSRS un Krievijā, kas darbojās no 1916. gada līdz 2016. gadam.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rūpnīcas izveidošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sergejs un Stepans Rabušinski apspriež rūpnīcas būvi tās ieplānotajā vietā (1916)
1916. gada rūpnīcas plāns

Rūpnīca izveidota 1916. gadā valsts programmas par autobūves ražotnes attīstību Krievijā ietvaros. Šī programma paredzēja Krievijā uzbūvēt sešas jaunas autobūves rūpnīcas. Vienu no rūpnīcām apņēmās izveidot tirdzniecības nams "Kuzņecovs, Rabušinski" (Кузнецов, Рябушинские).

Pēc noslēgtajiem līgumiem tika plānots rūpnīcā uzsākt licencētu 1915. gada parauga kravas automašīnas FIAT 15 Ter ražošanu. Līgums, ko brāļi Rabuškini noslēdza ar uzņēmumu FIAT, bija ar ļoti stingriem nosacījumiem. Par katru saražoto AMO automašīnu itāļu uzņēmumam bija jāmaksā 1000 franki ar norunu, ka gadā tiks saražotas vismaz 1500 auto vienības. Par katru saražoto auto virs norunātā daudzuma, itāļu uzņēmums saņēma 500 frankus. Bez visa tā FIAT saņēma 1 100 000 frankus līdz ar rūpnīcas atvēršanu. Tāpat Rabušinski apņēmās neeksportēt savu saražoto produkciju.[1]

Paju sabiedrība "Maskavas automobiļu biedrība" (Автомобильное московское общество), jeb saīsināti AMO, tika izveidota 1916. gada 18. maijā, savukārt 2. augustā tika likts pamatakmens autobūves rūpnīcai. Atsevišķu rūpnīcas korpusu fasādes veidojis arhitekts Konstantīns Meļņikovs.

Saistībā ar 1917. gada revolūciju un tās izraisīto inflāciju, paaugstinātajām kredītu procentu likmēm un valsts transporta sistēmas attīstības plāna pārtraukšanu, šajā gadā bija uzceltas tikai divas trešdaļas no plānotajās rūpnīcas.[2] Rūpnīcā atradās apmēram 500 pilnībā jaunas no ASV iepirktas ražošanas iekārtas.[3]

Jau laikus saprotot, ka līgumā noteiktajā laikā nepaspēs saražot pirmās 150 automašīnas, rūpnīcas vadība nolēma no Itālijas iepirkt detaļu komplektus un uzsākt auto komplektēšanu. 1916. gada decembrī no Itālijas uz Maskavu tika izsūtīti pirmie detaļu komplekti.[1] Pavisam rūpnīcā tika sakomplektētas 1319 kravas automašīnas FIAT 15 Ter.[3] Kad detaļu komplekti beidzās, tad nepabeigtā rūpnīca pārtapa par lielu remontdarbnīcu.

Autoremonta rūpnīca

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 15. augustā Tautsaimniecības augstākā padome balstoties uz Tautas komisāru padomes izdotā dekrēta pasludināja visu AMO īpašumu par republikas īpašumu.[3] Kā ieganstu nacionalizācijai izmantoja Rabušinsku līguma laušana ar Kara komisariātu. Rūpnīcas celtniecība lēnām tika turpināta. Bez kravas mašīnu FIAT 15 Ter komplektēšanas no atlikušajiem detaļu komplektiem, tika ražotas dzelzceļa vagonu rezerves daļas, vulkanizatori un petrolejas lampas. 1918. gada oktobrī rūpnīca uzsāka no frontes atvesto kravas automašīnu kapitālos remontus.[1]

No 1919. līdz 1923. gadam rūpnīcā tika remontēti ārzemju modeļu kravas automašīnas un veidota dzinēju ražošanas nodaļa. Visvairāk atjaunotas tika ASV ražojuma kravas automašīnas White TAD. Šīm automašīnām tika uzstādīti jauns dzinējs, sajūgs un pārnesumkārba. 1922. gada beigās AMO jau ražoja 75% no White komplektējošajām rezerves daļām.[4] Šāda modernizēta kravas automašīna saucās White-AMO (Уайт-АМО). Bija plānots uzsākt šī modeļa sērijveida ražošanu, tomēr priekšroka tika dota vieglākam FIAT 15 Ter, kuram bija pieejama tehniskā dokumentācija. Savukārt White-AMO dokumentācija un remonta iekārtas tika nodotas Pirmajam Valsts autoremonta rūpnīcai, kur uz tās bāzes tika izveidota kravas automašīna JA-3(Я-3), kas tika ražots no 1925. līdz 1928. gadam.

No 1920. gada AMO piedalījās padomju tanku programmā, kurā no februāra līdz jūlijam tika saražoti 24 dzinēji Krievu Reno (Русский Рено) tankiem.

Pirmās padomju kravas automašīnas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc pilsoņu kara beigām valsts sāka ieguldīt vairāk resursus jaunas tehnikas izveidē. 1922. un 1923. gadā Darba un aizsardzības padome ieguldīja līdzekļus izmēģinājuma autobūvē AMO rūpnīcā. Kā izejas modelis tika izvēlēts FIAT 15 Ter, kas bija labi kalpojis frontes līnijā.[1] 1923. gada jūnijā PSRS Valsts plānā tika apstiprināts darba uzdevums laika posmam no 1923. līdz 1927. gadam. Tomēr jau 1924. gada martā rūpnīca saņēma konkrētu valsts uzdevumu izstrādāt pirmo padomju kravas mašīnu.

Pirmā kravas mašīna AMO-F-15 (АМО-Ф-15), tika uzbūvēta 1924. gada novembrī. Drīz pēc tam desmit jauno automašīnu kolona piedalījās parādē Sarkanajā laukumā, un 25. novembra pusdienlaikā trīs automašīnas no Sarkanā laukuma devās pirmajā padomju automašīnu braucienā maršrutā Maskava — Tvera — Višnijvoločeka — Novgoroda — Ļeņingrada — Luga — Vitebska — Smoļenska — Roslavļa — Maskava. Šis pārbrauciens apliecināja pietiekamu AMO produkcijas kvalitāti un no 1925. gada marta tika uzsākta AMO-F-15 sērijveida ražošana.[4]

1925. gadā AMO rūpnīca pārdēvēta par 1. Valsts automobiļu rūpnīcu. No 1927. gada rūpnīcas direktors bija Ivans Ļihačovs. Ražošanas apjoms auga un modelis piedzīvoja divas modernizācijas.[3]

Tomēr kravas automašīnas cena pārmērīgi liela: 1928. gadā AMO-F-15 maksāja 8500 rubļus, tajā pašā laikā automašīna Ford Model A ar piegādi uz Krieviju maksāja 800—900 rubļus.[1] Kā arī konveijera ražošanas apmērs valstij, kas attīstīja industrializāciju bija nepietiekams. 1928. gadā tika lemts par pilnīgu rūpnīcas pārbūvi un jauna kravas automašīnas modeļa izstrādi.

Lielā modernizācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1930. gadā ražošanai AMO rūpnīcā tika iegādāta ASV kravas automašīnas Autocar-5S licence. No ASV nopirktajām rezerves daļām sakomplektētā kravas automašīna saucās AMO-2. 1931. gadā pēc konveijera palaišanas šis modelis tika pārsaukts par AMO-3, savukārt dzinēja jauda salīdzinot ar sākotnējo modeli tika palielināta no 54 līdz 72 ZS. Šajā pašā gadā rūpnīca tika pārdēvēta par Staļina rūpnīcu jeb saīsināti ZIS (Завод имени Сталина, ЗИС). Pēc modeļa modernizācijas 1933. gadā tas tika pārdēvēts par ZIS-5 (ЗИС-5). 1934. gadā tika pabeigta rūpnīcas lielā rekonstrukcija un uzsāka ZIS-5 sērijveida ražošanu. Diennakts laikā tika saražotas 60 kravas automašīnas. Uz ZIS-5 bāzes tika izveidotas 25 modifikācijas, no kurām 19 tika ražotas sērijveidā.

Uzsākta augstākās klases vieglās automašīnas ZIS-101 (ЗИС-101) ražošana.

1951. gadā rūpnīcā uzsākta ledusskapju ražošana.

1953. gadā tika uzcelta un pilnībā aprīkota 1. Automobiļu rūpnīca, kas vēlāk pārdēvēta par First Automotive Works, un joprojām ir viena autobūves līderēm Ķīnā. Ķīnas rūpnīcas jaunie speciālisti tika apmācīti, kā arī izgāja praksi, ZIS rūpnīcā. Speciālistu vidū bija arī nākamais Ķīnas Komunistiskās partijas priekšsēdētājs un Ķīnas prezidents Dzjans Dzemiņs.

1954. gadā rūpnīcā izveidoja speciālo konstruktoru biroju, kuru vadīja Vitālijs Gračovs. Viņa vadībā turpmākajās desmitgadēs šajā birojā tika izveidoti desmitiem eksperimentālas konstrukcijas automašīnas, visurgājēji un bruņutehnika. Spectehnikas automašīnu sērija ZIL-135 (ЗИЛ-135) ieguva plašu pielietojumu armijā, izmantojot to kā šasiju dažādām ieroču sistēmām, savukārt "490 komplekss", plašāk zināms kā glābēju komplekss "Zilais putns" (kravas ZIL-4906, vītņrotoru ZIL-2906 un pasažieru ZIL-49061) tika izveidots piezemējušos kosmonautu evakuācijai un tiek izmantots arī mūsdienās.

1956. gadā rūpnīca pārsaukta Ļihačova vārdā.

Kravas automašīnas bez dzinēja pārsega

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1964. gadā masveidā tika ražotas kravas automašīnas ZIL-130. Eiropā popularitāti sāka iemantot kravas automašīnas bez dzinēja pārsega, kas uzlaboja autovadītāja ceļa redzamību, automašīnas vadāmību, kā arī uz tās pašas bāzes ļāva palielināt kravas platformu, tādēļ arī ZIL rūpnīcā sāka izskatīt iespēju ražot šādas kravas automašīnas. Rūpnīcā strādāja cilvēki, kas bija darbojušies pie pirmās padomju kravas automašīnas bez dzinēja pārsega KAZ-605 (КАЗ-605), kuru neapstiprināja sērijveidā ražošanai. Šie cilvēki uzsāka eksperimentālās automašīnas bez dzinēja pārsega ZIL-170 (ЗИЛ-170) izstrādi. Paralēli tam tika uzsākta dīzeļdzinēja kravas automašīnas ZIL-169 (ЗИЛ-169) projektēšana un ZIL-133 (ЗИЛ-133) izstrāde.

Tomēr ZIL vadība nolēma, ka kravas automašīnas bez dzinēja pārsega ZIL-170 ir ar lielāku perspektīvu salīdzinot ar ZIL-169 projektu un tai nepieciešami mazāki izdevumi, jo ZIL-170 dzinēju izgatavoja Jaroslavļas dzinēju rūpnīca, bet dīzeļdzinēju nāktos projektēt un ražot pašiem. Tādēļ visi resursi tika novirzīti ZIL-170 izstrādei, savukārt ZIL-133 un ZIL-169 projekti tika iesaldēti.

Rūpnīca ZIL izstrādāja kravas automašīnu ZIL-170 konstrukciju un veica automašīnas izmēģinājumus, tomēr PSRS Ministru padome 1968. gadā, lai attīstītu sadarbību starp PSRS republikām, nolēma būvēt jaunu rūpnīcu Tatārijas APSR pilsētā Naberežnije Čelni, kur ražot jaunā tipa kravas automašīnas. 1976. gadā rūpnīcai KAMAZ tika nodota visa tehniskā dokumentācija, un tur tika uzsākta kravas automašīnu bez dzinēja pārsega KAMAZ-5320 ražošana. Tomēr līdz pat 1980. gadam rūpnīcā ZIL turpināja pilnveidot jauno KAMAZ modeli un apmācīt jaunās rūpnīcas darbiniekus.

Krīze

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
ZIL rūpnīcas grausti 2018. gada janvārī
ZIL teritorijas kompleksā apbūve 2016. gada jūlijā

1976. gadā rūpnīca iekļuva sarežģītā situācijā, jo ZIL-130 bija jau morāli novecojis, bet jaunais modelis, kam tika veltīti visi resursi ZIL-170 tika atdots tikko uzceltai KAMAZ rūpnīcai. Kā rezultātā ZIL palika ar veco ZIL-130 modeli un diviem sākuma stadijā iesaldētiem ZIL-133 un ZIL-169 projektiem. Bija nepieciešams jauns modelis, tādēļ pirmais tika attīstīts ZIL-133 projekts, kas pēc būtības bija tas pats ZIL-130, tikai ar trim riteņu asīm.

Pēc ZIL-133 ražošanas uzsākšanas, rūpnīca sāka attīstīt ZIL-169 projektu. Projekts sastapās ar grūtībām, jo rūpnīcai nācās pašai izstrādāt jaunu dīzeļdzinēju. Pēc kravas automašīnas izmēģinājumiem nācās pārtaisīt transmisiju un novērst citas nopietnas kļūdas, kā rezultātā ZIL-169 līdz sērijveida ražošanai nonāca tikai perestroikas laikā 1985. gadā, ar indeksu ZIL-4331. Rūpnīcas un tehnoloģisko procesu sagatavošana aizņēma vairākus gadus, tādēļ pilnvērtīgu automašīnas ražošanu varēja uzsākt tikai līdz ar PSRS sabrukumu.

Mūsdienas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2004. gadā kompānija AMO ZIL piedalījās rūpnīcas AMO Plant izveidē Jelgavā (Latvija).

2006. gadā AMO ZIL un Japānas kompānija IHI izveidoja kopīpašumu uz rūpnīcas štancēšanas ceha bāzes. Tur tika štancētas virsbūves daļas Renault, Peugeot, Citroën automašīnu modeļiem.[5]

2008. gadā AMO ZIL plānoja noslēgt sadarbības līgumu smago kravas automašīnu ražošanai ar Ķīnas kompāniju Sinotruk, bet dēļ ekonomiskās krīzes, šīs projekts neti realizēts.

2009. gadā tika noslēgta vienošanas ar Minskas automobiļu rūpnīcu, ka Maskavas pilsētas vajadzībām ZIL rūpnīcā tiks uzbūvētas līdz 500 MAZ kravas automašīnas un Belarus traktorus.

2012. gada beigās Maskavas pašvaldība nolēma saglabāt tikai rūpnīcas 50 hektārus lielo dienvidu daļu (visa rūpnīcas teritorija 2012. gadā bija 300 hektāri), bet pārējo teritoriju nodot dzīvojamo platību un komerciālajai apbūvei.[6][7][8]

2013. gadā ražošana rūpnīcā tika pilnībā apstādināta. 2013. gada 29. oktobrī Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins paziņoja, ka bijušās ZIL rūpnīcas teritorijā būs dzīvokļi 30 tūkstošiem pilsētnieku. Tikšot arī saglabāta autobūve, tikai daudz mazākos apmēros[9]

Modeļu rinda

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Josifs Staļins kārto ZIS-101 logu tīrītāja slotiņas
ZIS-110B Maskavas retro automašīnu muzejā
ZIL-111V
Krievijas prezidenta ZIL-41052
ZIL-4112R

Vieglās automašīnas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sporta automašīnas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
ZIL-112S

Kravas automašīnas (bāzes modeļi)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
ZIL-5301J2
ZIL-4362 и ZIL-433180

Autobusi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • AMO-F-15 (1926—1931) — mazais pilsētas, pasta, tūristu (atvērtā tipa) uz AMO-F-15 šasijas
  • AMO-4 (1932—1933) — pilsētas uz AMO-3 šasijas
  • ZIS-8 (1934—1936) — pilsētas uz ZIS-12 šasijas
  • ZIS-16 (1938—1941) — pilsētas uz ZIS-15 šasijas
  • ZIS-16S (1940—1941) — sanitārais uz ZIS-12 šasijas
  • ZIS-154 (1947—1949) — lielais pilsētas, ar dīzeļa un elektro iekārtu
  • ZIS-155 (1949—1957) — lielais pilsētas uz ZIS-150 šasijas
  • ZIS-127 (1955—1961) — lielais starppilsētu ar dīzeļdzinēju
  • ZIL-129 (1955—1961) — lielais pilsētas, izmēģinājuma
  • ZIL-158 (1957—1959) — lielais pilsētas uz ZIL-164 šasijas
  • ZIL-118 Junost (1961—1970) — mazais, pārstāvnieciskās klases uz ZIL-111 šasijas
  • ZIL-118К Junost (1971—1991) — mazais, pārstāvnieciskās klases uz ZIL-114/ZIL-115 šasijas
  • ZIL-3207 Junost (1991—1999) — mazais, pārstāvnieciskās klases uz ZIL-41047 šasijas
  • ZIL-3250 (1997—2010) — mazais pilsētas, pārstāvnieciskās klases uz ZIL-5301 šasijas

Izmēģinājuma modeļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spectehnika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Raķešu sistēma BM-27 Uragan uz ZIL-135LM bāzes
  • BTR-152 (ZIS-152) (1950—1955) — bruņutransportieris
  • BTR-152V (ZIS-152V) (1955—1957) — bruņutransportieris
  • BTR-152V1 (1957—1962) — bruņutransportieris
  • BAV-485 (ZIS-485) (1952—1958) — amfībija
  • BAV-485A (ZIL-485A) (1959—1962) — amfībija
  • ZIL-135L (1961—1962) — paaugstinātas caurgājības automašīna
  • ZIL-135K, ZIL-135M (1961—1962) — paaugstinātas caurgājības automašīna
  • ZIL-135LM (1963—1964) — paaugstinātas caurgājības automašīna
  • ZIL-135P (1965) — jūras amfībija
  • ZIL-135J (1965) — speciālā šasija ar elektrisko transmisiju un motorriteņiem
  • PEU-1 (1966—1979) — glābēju transportlīdzeklis
  • ZIL-4904 (1972) — vītņrotoru sniega šķēršļu pārvarēšanas transportlīdzeklis
  • Projekts 490 — glābēju komplekss "Zilais putns" (Синяя птица), kas sastāv no trīs visurgājējiem:
    • ZIL-4906 (1975—1991) — kravas visurgājējs
    • ZIL-49061 (1975—1991) — kravas pasažieru visurgājējs
    • ZIL-29061 (1979—1983) — vītņrotoru sniega un purva šķēršļu pārvarēšanas transportlīdzeklis
  • ZIL-4972 (1993—1998) — paaugstinātas caurgājības kravas furgons
  • MDK-433362 (2006) — kombinējamā šasija
  • AC 0,8-40/2 (2000—2005) — ugunsdzēsēju cisterna uz ZIL-530104 šasijas
  • ZIL-5301AR (2006—2009) — evakuators
  • ZIL-5302AR (2004—2008) — evakuators ar manipulatoru
  • ZIL-4329 KM (2009—2012) — ceļu remonta automašīna

Visurgājēji

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • ZIL-132S
  • PKC-1
  • ŠN-68
  • ZIL-4904
  • ZIL-3906

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Реминский В.А. «Первый блин советского автопрома АМО Ф-15» (krievu). Наука и техника. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-01-13.
  2. ↑ Шляхтинский К. Автомобиль в России. ХоббиКнига, 1993.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Шугуров Л. М. Автомобили России и СССР. ИЛБИ, 1993.
  4. ↑ 4,0 4,1 Соколов М. «АМО-Ф15, знакомый и незнакомый» (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-01-11.
  5. ↑ «ООО «Альфа Автоматив Техноложиз»» (krievu). Skatīts: 2020-11-21.[novecojusi saite]
  6. ↑ «Полуостров ЗИЛ» (krievu). autoreview.ru. Skatīts: 2019-12-27.
  7. ↑ «Есть ли жизнь в промзоне» (krievu). Lenta.ru. Skatīts: 2019-12-27.
  8. ↑ «Каким станет ЗИЛ» (krievu). stroi.mos.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-12-12. Skatīts: 2019-12-27.
  9. ↑ «На территории завода ЗИЛ появится район, где будут жить 30 тысяч человек». Новости Mail.Ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-11-05. Skatīts: 2019-12-28.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oficiālā tīmekļa vietne

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ļihačova_rūpnīca&oldid=3916938"