Vitebska
| Vitebska |
|||
|---|---|---|---|
| Віцебск, Витебск | |||
Vitebska
|
|||
|
|||
 Vitebska
|
|||
| Koordinātas: 55°11′40″N 30°11′43″E / 55.19444°N 30.19528°EKoordinātas: 55°11′40″N 30°11′43″E / 55.19444°N 30.19528°E | |||
| Valsts |  Baltkrievija |
||
| Apgabals | Vitebskas apgabals | ||
| Rajons | apgabala pilsēta | ||
| Pirmoreiz minēta | 974. g. | ||
| Magdeburgas tiesības | 1597. g. | ||
| Citi nosaukumi | Witebsk — poļu | ||
| Iedzīvotāji (2013) | |||
| • kopā | 370 645 | ||
| Mājaslapa | http://www.vitebsk.gov.by/ | ||
 Vitebska Vikikrātuvē |
|||
Vitebska, arī Vicjebska un Vicebska (baltkrievu: Віцебск, krievu: Витебск) ir pilsēta Baltkrievijas ziemeļaustrumos pie Daugavas, Vitebskas apgabala centrs. Krievijas impērijas laikā tā bija centrs Vitebskas guberņai, kurā ietilpa arī Latgale.
Satura rādītājs
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rakstos pirmoreiz pieminēta 1021. gadā, tomēr par pilsētas dzimšanas gadu tiek uzskatīts 974. gads (arī 914., 947.)[1], kad Kijevas Krievzemes kņaziene Olga dibinājusi pilsētu kriviču apmetnes vietā.
Vitebska 12. gadsimtā ietilpa neatkarīgajā Polockas kņazistē un bija tirdzniecības centrs starp Baltijas un Melno jūru. 13. gs. vidū Vitebskas kņazi nokļuva Smoļenskas kņazu atkarībā. 1274. gadā Zelta Ordas hans Mengu-Timurs padarīja Smoļenskas kņazu Gļebu Rostislaviču par savu vasali un arī Vitebska bija spiesta maksāt meslus Zelta Ordas mongoļu valdniekiem.
1320. gadā tā tika iekļauta Lietuvas Dižkunigaitijā, bet 1569. gadā — Polijas-Lietuvas valstī. 1597. gadā Vitebskai tika piešķirtas Magdeburgas tiesības. 1772. gadā Pirmās Polijas dalīšanas rezultātā Vitebska tika iekļauta Krievijas impērijā.
Krievijas sastāvā Vitebska kļuva par ievērojamu ebreju centru, 20. gadsimtā sākumā to bija vairāk kā puse no pilsētas iedzīvotājiem. No 1892. līdz 1919. gadam Vitebskā eksistēja Jehudas Pena (dzīvojis arī Daugavpilī un Rīgā) ebreju mākslas skola. Pena skolnieku vidū bija Els Ļisickis, Marks Šagāls un Osips Zadkins. Kopš 1921. gada Vitebska bija Baltkrievijas PSR sastāvā, bet kopš 1991. gada - neatkarīgajā Baltkrievijā. 2. pasaules kara laikā Vitebskas vecā apbūve tika nopostīta.
Cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc etniskā sastāva vairums pilsētas iedzīvotāju ir baltkrievi (80,47 %), krievi (12,67%). Pēc reliģiskās piederības - apmēram 80% no ticīgajiem ir pareizticīgie.
Vitebskas mākslas skolā mācījušies Els Ļisickis, Marks Šagāls un Osips Zadkins. Vēlāk par mākslas pasniedzēju strādājis Kazimirs Maļevičs.
Vitebskā dzimuši:
- Žoress Alfjorovs (Жорес Иванович Алфёров, 1930) — krievu fiziķis
- Aleksandrs Beļavskis (1964) — latviešu hokejists
- Isers Harels (1912—2003) — Izraēlas drošības dienestu vadītājs
- Sjarhejs Korniļenka (Сяргей Карніленка, 1983) — futbolists
- Sjarhejs Ļahovičs (Сяргей Ляховіч, 1976) — bokseris
- Dzmitrijs Markavs (Дзмітрый Маркаў, 1974) — kārtslēcējs
- Vitaļs Radzivonavs (Віталь Радзівонаў, 1983) — futbolists
- Braņislavs Samoilavs (Браніслаў Самойлаў, 1985) — riteņbraucējs
- Iļja Smirins (Илья Юльевич Смирин, 1968) — Izraēlas šahists
- Tamāra Tiškeviča (Тамара Андреевна Тышкевич, 1931-1997) — padomju lodesgrūdēja
- Immanuils Veļikovskis (Иммануил Великовский/Immanuel Velikovsky, 1895-1979) — amerikāņu psihoanalītiķis/vēsturnieks
- Osips Zadkins (Ossip Zadkine, 1890—1967) — franču tēlnieks
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Шишанов В. 974, 947 или 914? // Витебский проспект. 2005. № 45. 10 нояб. С.3.
Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vitebska |
- Shishanov V. A. Vitebsk Museum of Modern Art: history of creation and collection. 1918-1941. - Minsk: Medisont, 2007. - 144 p. (krieviski)
- Любезный мне город Витебск…. Мемуары и документы. Конец XVIII — начало XIX в. / Вступ. ст., науч., коммент., сост., публ. В. А. Шишанова. Мн.: Асобны Дах, 2005. 40 с. (krieviski)
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Vitebskas pašvaldības mājaslapa (krieviski)
- Tūrisma objekti Vitebskā (krieviski)
|
