Špics

Špics
	Sibīrijas haskijs
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Plēsēji (Carnivora)
Dzimta	Suņu dzimta (Canidae)
Ģints	Suņi (Canis)
Suga	Pelēkais vilks (Canis lupus)
Pasuga	Suns (Canis lupus familiaris)
	Špics Vikikrātuvē

Špics (vācu: Spitze) ir suņu tips, kurš sadalās daudzās šķirnēs. Raksturīgās pazīmes ir biezs, gaišs kažoks, ļoti bieži balts, stāvas, smailas ausis un smails purns. Aste parasti ir pacelta uz augšu un sagriezta ritenī. Špica tipa suņi ir piemēroti aukstam klimatam, tiem ir mitrumizturīgi kažoki, ar ļoti biezu pavilnu. Mazās ausis ir piemērotas tam, lai neapsaltu, ķepu apakšas špiciem apaug ar biezu vilnu, kas sargā ķepas no ledus un sniega.^[1]

Špica tipa suņiem ir saglabājies savvaļas dzīvnieka raksturs, tie ir neatkarīgi, aizdomīgi, tie var būt agresīvi pret nepazīstamiem cilvēkiem vai dzīvniekiem, tādēļ to audzināšanā ir jāiegulda liels darbs. Piemēram, Karēlijas lāčusuni ir gandrīz neiespējami izaudzināt par sabiedrisku suni. Tajā pašā laikā ir špicveidīgie suņi, kas ir ļoti draudzīgi un sabiedriski, līdz ar to pilnīgi nepiemēroti sargāšanai, piemēram, Sibīrijas haskijs.

Izcelsme

Par špicu izcelsmi nav daudz faktu, bet lielākā daļa špicu ir veidojušies arktiskajos reģionos. Lai arī ārēji špics ir diezgan līdzīgs pelēkajam vilkam, arheoloģiski nav atrastas nekādas liecības par vilka un špica tiešu saistību. 5000 gadus veci fosilie špica kauli liecina par to, ka špics ir bijis sakrustojies ar vilku. DNS pētījumi ir apliecinājuši, ka ģenētiski špici ir vistuvākie radinieki pelēkajam vilkam, tādēļ zinātnieki ir izvirzījuši hipotēzi, ka špici ir visvecākais suņu tips.

Vēl nesenā pagātnē, lai iegūtu vilkam līdzīgus suņus, špica tipa suņi tika krustoti ar vilkiem, tādā veidā ir radusies Aļaskas malamuta šķirne.

Pirms 3000 gadiem špica tipa suņi sāka migrēt no Arktikas uz Eiropu, Ziemeļameriku, Āziju un arī uz Āfriku. Šveicē ir atrasti seni špica tipa suņa kauli, kas ir 2000 gadus veci, neviens nešaubās, ka šie suņi ir bijuši priekšteči vācu špicam un shiperkem. Špicveidīgi suņi ir atrodami Sibīrijā un Mongolijā, vairāku gadsimtu laikā tie sasniedza arī Ķīnu un Japānu. Šie Āzijas senie špici kļuva par senčiem čau čau un akita suņiem.

Pielietojums

Špica tipa suņi ir selekcionēti trīs dažādiem nolūkiem: medībām, ganīšanai un nartu vilkšanai. Lielākās šķirnes parasti ir domātas medībām, piemēram, Karēlijas lāčusuns vai norvēģu melnais aļņusuns, abi ir domāti lielu dzīvnieku medībām: lāčiem un aļņiem. Mazākas šķirnes kā somu špics un lundehunds ir paredzēti putnu un mazāku dzīvnieku medībām.

Vislielākās šķirnes, piemēram, Kanādas eskimosu suns un Grenlandes suns, bija paredzētas, lai vilktu nartas. Lielo šķirņu suņus šim nolūkam lietoja līdz 19. gadsimtam. Pamazām cilvēki sāka saprast, ka suņa izmērs nav noteicošs ilgstošai izturībai, tādēļ Sibīrijas haskiji, kas bija daudz mazāki un barības ziņā ekonomiskāki, ieņēma lielo suņu vietu kamanās gan Kanādā, gan Aļaskā. Skandināvijas ziemeļos sāmi kā kamanu suņus lietoja somu Lapzemes suņus

Špicu glītais izskats, tā biezais, mīkstais, bet tajā pašā laikā stingrais kažoks, ritenī rotaļīgi sagrieztā aste ir mudinājusi cilvēkus selekcionēt dekoratīvos špicus, piemēram, amerikāņu eskimosu špics, Aļaskas klikai špics, vācu špics, Pomerānijas špics un papillons.

Špica tipa suņi var tikt iedalīti dažādās klasēs, kā dekoratīvie suņi, ganu suņi, kamanu suņi vai medību suņi.