Šķiedrvielas

Ar šķiedrvielām bagāta pārtika: augļi, dārzeņi un graudu izstrādājumi

Šķiedrvielas jeb balastvielas ir pārtikā esoši ķīmiski savienojumi, ko nespēj hidrolizēt cilvēka gremošanas sistēmas fermenti. Šķiedrvielas pamatā ir polisaharīdi un lignīni, taču ir arī cita veida savienojumi, kas gremošanu ietekmē tāpat kā šķiedrvielas, piemēram, pektīns, kas ķīmiski ir spirta polimērs.

Iedalījums

Pēc šķīdības ūdenī šķiedrvielas var sīkāk iedalīt ūdenī šķīstošajās šķiedrvielās (pektīni, oligosaharīdi, rezistentā ciete) un ūdenī nešķīstošajās šķiedrvielās (celuloze, hemiceluloze, lignīns). Vēl viens šķiedrvielu iedalījums ir viskozajās jeb fekāliju masu palielinošajās šķiedrvielās un fermentējamajās šķiedrvielās.

Uzturā

Tā kā šķiedrvielas organismā netiek sašķeltas, tām nav uzturvērtības, tomēr šķiedrvielas ir nozīmīga uztura daļa, jo sekmē zarnu peristaltiku, gremošanas sulu izdali un holesterīna izvadi no organisma, kā arī veicina zarnu mikrofloras darbību. Dienā vidēji ieteicams uzņemt ap 10 gramiem šķiedrvielu uz 1000 kcal, ievērojot 3:1 nešķīstošo un šķīstošo šķiedrvielu attiecību.

Vienlaikus gan šķiedrvielas kavē arī citu taukvielu un organismam vajadzīgo minerālvielu uzsūkšanos, turklāt daļa ūdenī nešķīstošo šķiedrvielu neveicina zarnu darbību, kā arī ir šķiedrvielas, kas zarnu darbību veicina maz, bet no kurām zarnu traktā veidojas gāzes un īsās taukskābes.

Galvenie šķiedrvielu avoti ir dažādi graudu izstrādājumi (kviešu klijas, auzu pārslas, pilngraudu maize, kviešu putraimi u.c.), rieksti (mandeles, kokosrieksti, zemesrieksti, lazdu rieksti, valrieksti u.c.), pākšaugi (baltās pupiņas, zirņi u.c.), sēnes (baravikas, gailenes u.c.), dārzeņi (selerijas sakne, burkāni, rabarberi, sīpoli, ziedkāposti, baltie galviņkāposti, bietes, kartupeļi u.c.), kā arī augļi un ogas — žāvētas vīģes, žāvētas aprikozes, upenes, cidonijas, mellenes, avenes, kivi, avokado, āboli, ērkšķogas u.c..