Smirnas okupācija
 | Šī raksta neitralitāte ir apšaubāma. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pārrakstot tekstu neitrālā valodā. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
| Izmiras okupācija | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Grieķu-turku kara un kampaņa no Turcijas neatkarības kara | |||||||||
 Grieķu karavīri stājas ierindā, 1919. gada maijs. | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
.svg){kind=small} Turku revolucionāri |
.svg){kind=small} Grieķija | ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
|
Kemals pašā¹ |
Aristidis Stergiadis | ||||||||
| 1. komandieris pilsētas atjaunošanas laikā. | |||||||||
Izmiras okupācija notika laikā no 1919. gada 21. maija līdz 1922. gada 8. septembrim, kad Grieķijas bruņotie spēki virskomisāra Aristida Sterigiada vadībā ieņēma Smirnu (tag. Izmira Turcijā). Okupācija notika līdztekus Antantes organizētajai Osmaņu impērijas sadalīšanai. Grieķijas premjers Eleuterioss Veneziloss, karalis Konstantīns I un armijas vadība cerēja izmantot gadījumu un īstenot „Megali idejas”, apvienojot Grieķijā visas agrākās Bizantijas grieķu pilsētas, ieskaitot Konstantinopoli.[1] Izmiras okupācija kļuva par strīdus jautājumu Antantes valstu starpā, jo saskaņā ar Lielbritānijas, Francijas un Itālijas noslēgto vienošanos (26.04.1917.) Izmira bija apsolīta Itālijai. Okupācija bija viens no Turku nacionālās kustības izveidi veicinošiem faktoriem, kā arī sekmēja Itālijas un Ankarā izveidotās Turcijas Lielās nacionālās asamblejas politisko tuvināšanos.[2] Pēc okupācijas veiktā Grieķijas teritoriju koncesija, apmaiņā pret Turcijas grieķu kristiešu iedzīvotājiem bija viens no faktoriem, pievienojot Lozannas miera līgumā vienošanos par iedzīvotāju apmaiņu. Iedzīvotāju apmaiņas galvenais mērķis bija divu etniski viendabīgu valstu izveide.[3]
Pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Osmaņu impērijas kapitulācijas Pirmajā pasaules karā, uzvarētājas Antantes valstu pārstāvji pulcējās Parīzes miera konferencē (1919), kurā apsprieda impērijas atlikušo teritoriju sadalīšanu. Pirms konferences Lielbritānija jau bija paspējusi okupēt Stambulu (sk. Konstantinopoles okupācija), Francijas karaspēks bija iesoļojis Kilīkijā (tag. Turcijas Mersinas, Adanas un Osmanijes ilu teritorija), bet Itālijas karaspēks jau bija iegājis Vidusjūras piekrastē pie Antaljas un atsevišķos Anatolijas rietumu krastos.
Itālijai nebija zināms, ka Lielbritānija jau bija apsolījusi Grieķijai ievērojamas teritorijas Mazāzijā (Anatolijā) par atbalstu kara laikā. Paužot savu neapmierinātību ar šādu Lielbritānijas rīcību, Itālijas pārstāvji pameta konferenci un neatgriezās Parīzē līdz pat 5. maijam. Sakarā ar aso Itālijas reakciju, Lielbritānijas premjers Loids Džordžs centās pierunāt Franciju un ASV atbalstīt Grieķiju, lai nepieļautu Itālijas iespējamo tālāko karadarbību Anatolijas rietumos.
Okupācijas tiesiskums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mudrosas pamiera līguma 7. pants nosaka, ka Antantei ir tiesības „okupēt jebkādas stratēģiski svarīgas teritorijas jebkurā laikā, ja radies iespējams apdraudējums Antantei.” [4]
Grieķu okupācijas lielākais atbalstītājs no Antantes puses bija Lielbritānijas premjers Deivids Loids Džordžs, neskatoties uz ievērojamo opozīciju pašmāju ārlietu ministrijā. Lielbritānijas Ārlietu ministrijā uzskatīja, ka Grieķija ar neveiksmīgo Saloniku pārņemšanu savā kontrolē ir pierādījusi savu nespēju nodrošināt kārtību un tai nevar uzticēt pārņemt savā pārvaldē lielas Anatolijas teritorijas.[5] Savai argumentācijai Loids Džordžs bija savācis materiālus ziņojumam par draudiem grieķu minoritātei Izmirā no turku partizāņu puses.[6] Ziņojumu atzinīgi novērtēja ASV prezidents Vudro Vilsons un Žoržs Klemanso piekrita karaspēka izvietošanai, lai nepieļautu tālāku Itālijas spēku virzību.[6] Minētais ziņojums tika izmantots par pamatu arī tālākai Grieķijas karaspēka virzībai Anatolijā aiz Izmiras ila robežām.
Kara pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Uzreiz pēc karaspēka ienākšanas, Grieķijas premjera Elefteriosa Venizelosa vadībā tika izveidota okupēto teritoriju kara pārvalde. Venizelosa plānos bija anektēt Izmiru, lai īstenotu Sevras līgumā (10.08.1920.) noteiktos mērķus.[7] Uzreiz pēc Itālijas spēku ienākšanas Antaljā, viņš nekavējoties deva pavēli sūtīt karaspēku uz Izmiru.
Karaspēka ienākšana (1919. gada 15. maijs)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1919. gada 15. maijā Izmirā ieradās 20 tūkstoši Grieķijas karavīru[8] un ar Grieķijas, Francijas un Lielbritānijas kara flotes atbalstu pārņēma savā kontrolē pilsētu ar tās apkārtni. Vietējā grieķu un citu kristiešu minoritāte (saskaņā ar Osmaņu impērijas oficiālajiem datiem, bet, saskaņā ar Grieķijas datiem — vairākums[9]) sveica karaspēku kā atbrīvotājus. Citos vēstures avotos norādīts, ka kristiešu kopiena „bija gandrīz vairākums, jeb liela minoritāte Smirnas vilājetā, kas atrodas turku apdzīvotajā Anatolijā.”[10]
Okupācijas pirmā diena[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Karaspēka ienākšanas aizsegā, saskaņā ar vairāku aculiecinieku stāstīto, vairākas civiliedzīvotāju un militārpersonu grupas organizēja pret musulmaņiem vērstu vardarbību. No Von Mikuša piezīmēm:[11]
| “ | Kristiešu pūlis trako un kliedz... Vairāki cilvēki tiek sadurti. Vīriešiem liek noņemt no galvas feskas un tās samīdīt, kas ir lielākais negods muhamedānim — visi, kas nepaklausa, tiek nogalināti ar zobeniem. Sievietēm no sejām tiek norauti lakati. Pūlis uzbrūk muhamedāņa mājai. | ” |
Notikumiem Izmirā bija arī vairāki liecinieki no Antantes valstīm. Savā ziņojumā ASV karakuģa Arizona komandieris raksta:[12]
| “ | Neapbruņotiem, veciem vīriem un citiem neaizsargātiem turku civilistiem uzbrūk grieķi un nogalina, sadurot ar nažiem vai durkļiem. Pēc tam norauj viņiem visu vērtīgo un apģērbu, bet ķermeņus iemet jūrā... | ” |
Izmirā dzīvojušais brits Donalds Uitals raksta:[13]
| “ | Vietā starp muitas namu un viesnīcu „Kramer Palace” es nejauši piedzīvoju aptuveni trīsdesmit neapbruņotu vīru slaktiņu, kas tika vesti ar paceltām rokām. Visu slepkavošanu paveica grieķu karavīri... Tālāk pie Kordelio laivu piestāšanās vietas redzēju vēl vairāk nošautos. | ” |
Turku rīcība okupācijas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmos okupācijas divus mēnešus ASV senātam raksturoja Džeimss Harbords, kura uzdevums bija Osmaņu impērijā analizēt armēņu kristiešu stāvokli:[14][15]
| “ | Grieķijas karaspēks un tiem pievienojušies vietējie grieķi uzsāka vispārēju musulmaņu iedzīvotāju masu slepkavošanu un pakļaušanu spīdzināšanai, kas līdzinās vairāk inkvizīcijai un ir jebkurā gadījumā barbarisks humānisma likumu pārkāpums. Musulmaņu iedzīvotāji pieredzēja milzīgas šausmas. Tie sauca palīgā. Nevainīgo un vajāto Smirnas musulmaņu izkliegtais sauciens atbalsojās visā zemē. Visa tauta cēlās kā viens, lai stātos pretī grieķu barbariskajiem ienaidniekiem. Pilsētās un pat ciematos tika sarīkotas sapulces, lai Antantei un pārējai civilizētajai pasaulei sūtītu simtiem telegrammu ar žēlīgiem lūgumiem palīdzēt un aizstāvēt. | ” |
Turku reakcija uz karaspēka ienākšanu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Okupācija bija pazemojums vairumam turku un musulmaņu iedzīvotāju. Turku armijai bija pavēlēts nešaut, bet turku nacionālists Hasans Tahšins pūlī nošāva grieķu karognesēju.[16] Tad grieķu karavīri sāka turku baraku un valsts iestāžu ēku apšaudi. Pirmajā dienā tika nogalināti aptuveni 300—400 turki un 100 grieķi.[17]
Grieķu karaspēka ienākšana paātrināja Turcijas neatkarības kara sākšanos un Samsunā 1919. gada 19. maijā ieradās Mustafa Kemals Ataturks. Ataturks izveidoja nacionālistu kustību un pagaidu valdību Ankarā, pasludinot par nelikumīgu Stambulas valdību, kas bija parakstījusi 1920. gada 10. augustā Sevras miera līgumu un cedējusi Grieķijai tās okupētās teritorijas.
Citu valstu attieksme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tā kā Itālijai tika atņemts viss, kas tai tika agrāk solīts, tā nekavējoties pauda savas simpātijas pret turku nacionālistiem. Drīz vien arī Francija pasludināja pamieru ar Mustafa Kemala armiju. Lielbritānija turpināja karot ar Kemala armiju un deva savu akceptu Venizelosam turpināt karaspēka virzību tālāk Anatolijā, lai vājinātu nacionālistu spēkus.
Administratīvās reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Okupācijas laikā pilsētā tika izveidotas vairākas Grieķijas institūcijas. Tika dibināta pirmā Izmiras universitāte un tās pamatlicējs bija grieķu matemātiķis Konstantīns Karateodorijs.[18]
Pilsētas iedzīvotāju sadzīves apstākļu uzlabošanai tika ieviestas vairākas programmas:
- bezmaksas bakterioloģiskā, higiēniskā un darbspēju veselības pārbaude visiem iedzīvotājiem;
- bezmaksas vakcīnu izgatavošana un izplatīšana;
- jaunu sanitārtehnisko komunikāciju izbūve visas pilsētas mērogā;
- dažādi inženiertehniskie darbi, piem. malārijas apkarošanai un purvāju nosusināšanai;
- trahomas apkarošana;
- tīfa apkarošana (dispanseri, ārstniecības iestādes, slimnīcas, iedzīvotāju ēku dezinfekcija u.c.);
- pieaugušajiem: ārstniecības iestādes;
- bērniem: dažādas aprūpes iestādes;
- ārstniecības personāla apmācība un sagatavošana;
- iedzīvotāju reģistra izveidošana;
- īpašā medicīnas statistikas dienesta ieviešana.[18]
Turku karaspēka atgriešanās (1922. gada septembris)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Grieķijas karaspēka operācija Anatolijā piedzīvoja smagu izgāšanos un jau 1922. gadā Grieķijas spēkus bija ielenkuši Mustafa Kemala spēki, kas grieķus spieda atpakaļ uz Izmiru. Lielbritānijas pārstāvis Izmirā rakstīja: „Grieķi ir sapratuši, ka viņiem būs jāaiziet, bet aizejot viņi ir nolēmuši atstāt aiz sevis pilnīgu iznīcību, neņemot vērā, kam tas vēlāk kaitētu. Viss, kas ir viņu spēkos aizvest, tiks savākts līdzi uz Grieķiju un tādejādi turki paliks bez pajumtes.”[19] Turku ātrā virzība grieķiem nedeva daudz iespēju realizēt šādus nodomus, bet šī iznīcināšanas taktika aiz grieķiem atstāja lielas teritorijas ar graustiem un atstāja visus Izmiras iedzīvotājus tuvu badam.[5][19] Aptuveni 3.000 cilvēku tika nogalināti tikai Alašehiras nodedzināšanā vien.[19]
9. septembrī Izmirā ienāca turku karaspēks, bet grieķu iestādes pilsētu bija jau pametušas divas dienas iepriekš. Sākās plašas nekārtības un šoreiz no turku iedzīvotāju un karaspēka puses kristiešu iedzīvotāji pieredzēja vairākus uzbrukumus. Grieķu Izmiras arhibīskaps Krisostomoss tika nogalināts linča tiesā, ko sarīkoja karavīru un civiliedzīvotāju pūlis. 13. septembrī pilsētas armēņu mikrorajonā izcēlās ugunsgrēks, kas izplatījās visā kristiešu apdzīvotajā pilsētas piekrastē un tā rezultātā pilsēta bija pilnībā izpostīta. Vairāki avoti norāda, ka dedzināšanu sarīkojis pats Mustafa Kemals Ataturks, bet izpildījušas dažādas militarizētas vienības un fanātiķi, kas pilsētā kopā ar armiju ieradušies no Anatolijas vidienes. Vairāki citi avoti norāda, ka šajā ugunsgrēkā ir vainojami paši grieķi un armēņi.[20]
Rezultāts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Grieķija ar Izmiras okupāciju neievēroja Itālijas, Lielbritānijas un Francijas 1917. gada 26. aprīļa vienošanos, kurā bija paredzēts Itālijas interešu sfērā iekļaut arī Izmiru. Reaģējot uz šādu grieķu rīcību Itālijas pārstāvji demonstratīvi pameta Parīzes miera konferenci (1919) un atsāka tajā piedalīties tikai 5. maijā. Itālijas izstāšanās no sarunām sekmēja Deivida Loida Džordža centienus pārliecināt Franciju un ASV par Grieķijas atbalstīšanu, lai nepieļautu tālāku Itālijas spēku virzību Anatolijā.
Izmiras okupācija bija viens no galvenajiem argumentiem, kādēļ tika sarīkota iedzīvotāju apmaiņa starp Grieķiju un Turciju.
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Konstantinopoles okupācija
- Turcijas neatkarības karš
- Pirmais pasaules karš
- Osmaņu impērijas sadalīšana
- Okupācija
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Norman M. Naimark, Fires of Hatred: ethnic cleansing in twentieth-century Europe, Harvard University Press 2002 p. 44 online version: Google Books
- ↑ Mustafa Kemala pašā runa Ankarā, 1919. gadā: "Soylev ve demecler".
- ↑ Pilnīgs jautājuma iztirzājums aprakstīts rakstā Iedzīvotāju apmaiņa starp Grieķiju un Turciju.
- ↑ Stanford J.Shaw, History of the Ottoman Empire and Modern Turkey, Cambridge University Press 1977 p. 342
- ↑ 5,0 5,1 Lord Kinross, Atatürk. p.153.
- ↑ 6,0 6,1 Peter Kincaid Jensen, 1979. International Journal of Middle East Studies. Vol.10, No.4, (Nov.1979), p.554
- ↑ Andrew Mango, Atatürk. p217.
- ↑ Lord Kinross, Atatürk. p.154
- ↑ Hellenic Army General Staff, 1957, Ο Ελληνικός Στρατός εις την Σμύρνην (O Ellenikos Stratos eis ten Smirnev), p.56
- ↑ http://books.google.com/books?id=DEYNKvzs14IC&pg=PA367&dq=genocide+%2Bgreek&sig=jAXMOzBgnb1O21nfnPoVnlNOWsA#PPA367,M1
- ↑ Von Mikusch, Mustafa Kemal, pp192—193.
- ↑ F. O. 371-4218, no. 91491, Mallet (for Balfour) to Curzon, Paris, 1919, enclosure no. 9 " Commanding Officer U.S.S. Arizona to Senior Naval Officer, Constantinople", Smyrna 18 May 1919.
- ↑ F. O. 371-4218, no. 91630, Mallet (for Balfour) to Curzon, Paris, 1919, transmitting "reports received either direct or through the American delegation of the atrocities perpetrated by the Greek troops in Smyrna. The reports are detailed, circumstantial, and trustwhorthy, and there can unfortenetly be no doubt of the disgraceful conduct of the Greek troops or of the lack of control of the Greek authorities" Statement of Donald Whittal, Smyrna, 18 May 1919.
- ↑ James Harbord, Conditions in the Near East: Report of the American Military Mission to Armenia; The report can be accessed at [1]
- ↑ James Harbord, ibid; pp30—31
- ↑ Andrew Mango, Atatürk, p.217
- ↑ Andrew Mango, Atatürk. p.217
- ↑ 18,0 18,1 Dobkin, Marjorie Housepian, Smyrna: The Destruction of a City
- ↑ 19,0 19,1 19,2 Andrew Mango, Atatürk. p343.
- ↑ Peter Kincaid Jensen, 1979. International Journal of Middle East Studies p564
- Report of the Inter-Allied Commission of Inquiry (May — September 1919)PDF (556 KiB) on the Greek occupation in Western Anatolia, by the Members of the Commission; Adm. Bristol, the US Delegate; Gen. Hare, the British Delegate; Gen. Bunoust, the French Delegate; Gen. Dall'Olio, the Italian Delegate. The statements in defense of the Greek government presented by Col. Mazarakis.