Grieķu—turku karš
| Grieķu—turku karš | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Turcijas neatkarības karš | |||||||||
 Grieķu uzbrukums | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
.svg){kind=small} Grieķijas Karaliste.svg){kind=small} Apvienotā Karaliste |
.svg){kind=small} Turku revolucionāri.svg){kind=small} Krievijas PFSR | ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
|
Leonidass Paraskevopouloss, Anastasioss Papoulass, Georgioss Hatzianestiss |
Mustafa Kemals Ataturks, Ismets Inēnī, Fevzi Čakmaks, Ali Fuat Cebesojs | ||||||||
| Spēks | |||||||||
| 200 000 | 208 000 (bez pilsētu aizsargiem) | ||||||||
| Zaudējumi | |||||||||
|
23 500 kritušie 20 820 gūstekņi |
20 540 kritušie 10 000 ievainotie | ||||||||
Grieķu—turku karš (1919. — 1922.), saukts arī par Mazāzijas karu, bija militāras operācijas, sadalot Osmaņu impēriju Pirmajā pasaules karā. Militārās sadursmes notika starp Grieķijas Karalisti un turku revolucionāriem, kas vēlāk dibināja mūsdienu Turcijas Republiku.
Grieķu militārās operācijas tika uzsāktas pēc tam, kad rietumu sabiedrotie ar Lielbritānijas premjeru Deividu Loidu Džordžu priekšgalā bija Grieķijai apsolījuši daļu Osmaņu impērijas teritorijas. Kara beigās Grieķija tomēr bija spiesta atkāpties no okupētajām teritorijām un atgriezties tās pirmskara robežās. Papildus Lozannas miera līgumam tika noslēgta vienošanās par iedzīvotāju apmaiņu, pārceļot Grieķijas turkus uz Turciju, kā arī Turcijas grieķus uz Grieķiju.
Zaudējums Grieķijas, Armēnijas un Francijas Trešās republikas karā pret Turciju lika visām pusēm atcelt Sevras līgumu un sanākt uz jaunām pārrunām, lai noslēgtu Lozannas līgumu, ar kuru tika atzīta Turcija un tās teritorija Trāķijas austrumos un Anatolijā.
Pirmsākumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ģeopolitiskais konteksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Militārā konflikta pamata cēloņi meklējami Osmaņu impērijas sadalīšanā, kas bija rezultāts Pirmā pasaules kara iznākumam. Sadalīšanas ietvaros Antantes valstis sankcionēja Grieķijas karaspēka izvietošanu Smirnā (tag. Izmira). Pēc kara Osmaņu impērija bija sagrauta un uzvarējušās Antantes valstis 1920. gada 10. augustā parakstīja Sevras līgumu par impērijas sadalīšanu ietekmes sfērās.
Papildus oficiālajam līgumam tika parakstītas arī vairākas slepenas papildus vienošanās saistībā ar impērijas sadalīšanu. Antantes valstis savā starpā viena otrai bija devušas savstarpēji pretrunīgus solījumus, it īpaši saistībā ar Grieķijas interesēm Mazāzijā.[1]
1919. gada Parīzes miera konferencē Elefterioss Venizeloss aizstāvēja plašākas Hellēņu valsts ideju („Megali idejas”), kas paredzēja apvienot grieķu apdzīvotās teritorijas ziemeļu Epīrā, Trāķijā un Mazāzijā. Antante un jo īpaši Lielbritānijas premjers Deivids Loids Džordžs Grieķijai apsolīja teritoriju paplašināšanu osmaņu zemēs ar nosacījumu, ka Grieķija piedalītos karā kopā ar sabiedrotajiem. Grieķijai apsolītajās teritorijās ietilpa grieķu apdzīvotā austrumu Trāķija, Imbrosas sala, Tenedosas sala un Smirna ar tās apkārtni.
Šāda vienošanās bija pretrunā ar 1917. gada 26. aprīlī Lielbritānijas, Francijas un Itālijas parakstīto līgumu par Itālijas interešu sfērām Tuvajos Austrumos, kurā ietilpa arī Izmira.
Vairāki vēsturnieki uzskata, ka tieši Grieķijas īstenotā Izmiras okupācija izraisīja Turku nacionālās kustības veidošanos. Piemēram, Arnolds Dž. Tojnbī (Arnold J. Toynbee) uzskata, ka:[2]
| “ | Karš, kas izcēlies šajā laikā starp Turciju un Grieķiju ir turku dzimtenes Anatolijas aizstāvēšanas karš. Tas ir rezultāts sabiedroto imperiālisma politikai, rīkojoties svešā zemē un, pārāk zemu vērtējot tās resursus un spēkus. To izprovocēja nenodrošinātā Grieķijas okupācijas karaspēka iebrukums... | ” |
Galveno notikumu kopsavilkums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Galvenā kara militārā vēsture sākas ar Mudrosas pamieru. Visu kara periodu var iedalīt trijās daļās:
- pirmā fāze (1919. gada maijs — 1920. gada oktobris), kad Grieķijas karaspēks iebrūk Anatolijā un ieņem pozīcijas Egejas jūras krastā;
- otrā fāze (1920. gada oktobris — 1921. gada augusts), kad notiek Grieķijas karaspēka ofensīva;
- trešā fāze (1921. gada augusts — 1922. gada augusts), kad kara stratēģiskā vadība pāriet Turcijas karaspēka pusē.
Izmiras okupācija (1919. gada maijs)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ar Grieķijas, Francijas un Lielbritānijas flotes atbalstu, 1919. gada 15. maijā Grieķijas karaspēka divdesmit tūkstoši karavīru tika izsēdināti Izmirā (bij. Smirna) un pārņēma to savā kontrolē. Kā juridisks attaisnojums okupācijai, sabiedrotie atsaucās uz Mudrosas pamiera līguma 7. pantu, kurā noteikts, ka sabiedrotajiem ir tiesības okupēt stratēģiskus objektus gadījumā, kad radusies situācija apdraud sabiedroto drošību.
Gan Izmirā, gan citur dzīvojošie kristieši (galvenokārt grieķi un armēņi, kas pēc Turcijas oficiālajiem datiem bija reliģiskā minoritāte,[3] bet pēc Grieķijas datiem bija vairākums[4]) sveica Grieķijas karaspēku kā atbrīvotājus. Toties vairākums musulmaņu karaspēku uzskatīja par iebrucējiem. Raugoties uz karaspēka ienākšanu kopumā, jāsecina, ka sabiedrība uz to reaģēja pasīvi un tai pretojās tikai nelieli turku brīvprātīgo grupējumi pilsētas ārējos rajonos. Osmaņu impērijas karaspēka vienības Grieķijas karaspēkam padevās bez pretestības vai atkāpās uz lauku rajoniem. Osmaņu kareivjiem bija pavēlēts nepretoties un tikai viens nacionāli noskaņots turks Hasans Tahsins pūlī sašāva grieķu karognesēju.[5] Grieķijas kareivji uzreiz atklāja uguni pret turku barakām un valsts iestāžu ēku. Konflikta pirmajā dienā tika nogalināti 300—400 turku un 100 grieķi.[5]
Uzreiz pēc Grieķijas karaspēka ienākšanas Izmirā, sākās masu slepkavības. Grieķijas armija nogalināja lielu daļu turku inteliģences, žurnālistus un atvaļinātos virsniekus un par nožēlu šī tendence no Izmiras tika pārņemta arī citās Anatolijas austrumu pilsētās, kur bija ienācis Grieķijas karaspēks.
Grieķu ofensīva vasarā (1920)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1920. gada vasarā Grieķu armija īstenoja vairākas veiksmīgas uzbrukuma operācijas Lielās Menderesas (turku: Büyük Menderes, grieķu: Meander) upes ielejas virzienā, kā arī Karšijakā (turku: Karşıyaka, grieķu: Peramos) un Alašehirā (turku: Alaşehir, grieķu: Philadelphia). Galvenais šīs ofensīvas mērķis bija radīt aizsardzības zonu ap Izmiru un tās ietvaros grieķu spēki bija izpletušies pa visu rierumu un ziemeļrietumu Anatoliju.
Sevras līgums (1920. gada augusts)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pateicībā par Grieķijas armijas ieguldījumu sabiedroto pusē, tie piekrita nodot Grieķijas pārvaldībā austrumu Trāķiju un Izmiras ilu. Ar šo līgumu Anatolijā tika izbeigts Pirmais pasaules karš un noteikts Osmaņu impērijas liktenis. Saskaņā ar to, impērija vairs nepastāvēja kā Eiropas lielvara.
1920. gada 10. augustā Osmaņu impērijas valdība parakstīja Sevras līgumu, cedējot Trāķiju Grieķijai līdz pat Čataldžas robežām. Turklāt impērija atteicās par labu Grieķijai no tiesībām uz Imbrosu un Tenedosu, paturot tikai nelielu Stambulas daļu, Marmora jūras salas un šauru zemes joslu Eiropas kontinentā. Stambulas šaurumus nodeva starptautiskas komisijas pārvaldībā un tos tagad varēja lietot jebkura valsts.
Tika paredzēts arī nodot Grieķijas iestādēm suverēnās varas izpildu funkciju Izmirā un tās apkārtējās teritorijās, atstājot Osmaņu impērijai tiesības turēt pilsētas ārējā fortā karogu. Nododot Grieķijai izpildu varas tiesības, formāli suverēnā vara joprojām piederēja sultānam. Saskaņā ar līgumu Izmirā bija jāizveido savs parlaments un, ja piecu gadu laikā pilsēta izlemtu pievienoties Grieķijas Karalistei, Tautu savienībai būtu jāsarīko tās iedzīvotāju plebiscīts, lai apstiprinātu šādu pilsētas lēmumu.
Osmaņu impērija[6][7] un Grieķija[8] šo līgumu tā arī neratificēja.
Grieķu ekspansija (1920. gada oktobris)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1920. gada oktobrī Grieķijas armija turpināja virzīties dziļāk Anatolijas austrumos, ko atbalstīja arī Loids Džordžs, lai piespiestu Osmaņu impērijas un Turku revolucionāru vadību parakstīt Sevras līgumu. Karaspēka virzība tika uzsākta, kamēr Grieķijā pie varas bija Elefteriosa Venizelosa liberālā koalīcija, bet vēlāk to nomainīja Dimitrioss Gounariss. Galvenais operācijas mērķis bija piespiest Turku revolucionārus ar Mustafa Kemalu priekšgalā sākt izlīguma sarunas. Grieķu armija virzījās tālāk, pateicoties tās skaitliskajam pārsvaram un modernajam bruņojumam, un cerēja, ka notiks tūlītēja sadursme, kurā tie sagraus maznodrošināto turku karaspēku. Grieķijas armijai netika izrādīta liela pretestība un turku spēki paspēja ātri atkāpties un izvairīties no ielenkuma. Lielbritānijas Pirmais Admiralitātes lords Vinstons Čērčils šajā sakarā teica: „Grieķu formējumi bez apdraudējuma virzījās pa lauku ceļiem cauri vairākām neglītām ielejām un sastaptie turki sekoja spēcīgas un saprātīgas vadības pavēlēm, nozūdot Anatolijas nomalēs.”[9]
Grieķijas valdības maiņa (1920. gada novembris)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1920. gada novembrī Grieķijas karali Aleksandru I sakoda karaliskajā dārzā turētais pērtiķis un karalis mira sepses dēļ. Šis negadījums ieguvis iesauku „pērtiķa kodiens, kas mainīja grieķu vēsturi.”[10] Venizelosa mērķis bija izbeigt monarhiju un proklamēt Grieķijā republiku, bet viņš arī saprata, ka šādu pavērsienu nepieļautu Eiropas lielvaras.
Tā kā karalis Aleksandrs I mira un viņam nebija pēcnācēju, 1920. gada 1. novembrī tika sarīkotas vispārējās vēlēšanas, kas izvērtās par politisku knfliktu starp Venizelosu un karali Konstantīnu. Venizelosam naidīgi noskaņotie kā argumentus izmantoja viņa apvainojumus nespējā pildīt iekšējās pārvaldes funkcijas un autoritātismu, jo viņa valdība bez pārvēlēšanas bija pie varas kopš 1915. gada. Turklāt šis politiskais bloks vēlējās izbeigt valsts dalību konfliktos Anatolijā, bet nenorādīja nekādus praktiskus piemērus, kā tas darāms. Toties Veneziloss popularizēja uzskatu, ka karš turpināms, lai gan jau ilgu laiku karā nebija gūts nekāds progress. Lielākā daļa Grieķijas iedzīvotāju jau bija noguruši no kara un no Venizelosa režīma, tādēļ vēlējās pārmaiņas. Venizelosa spārns parlamentā ieguva tikai 118 no 369 deputātu vietām. Zaudējums vēlēšanās bija liels trieciens un vairākiem Venizelosa atbalstītājiem nācās pamest valsti.
Jaunizveidotā Dimitriosa Gounarisa valdība ierosināja noturēt plebiscīdu par karaļa Konstantīna atgriešanos tronī. Ievērojot to, ka karalis bija neitrāls Pirmā pasaules kara laikā, sabiedrotie uzstādīja ultimātu Grieķijas valdībai, ka karaļa atgriešanās pie varas būs iemesls rietumvalstīm pārtraukt jebkāda atbalsta sniegšanu Grieķijai. Mēnesi vēlāk notika plebiscīts, kurā karali uzaicināja atgriezties tronī. Neilgi pēc karaļa atgriešanās, viņš nomainīja augstos amatos esošos Pirmā pasaules kara virsniekus ar nepieredzējušiem monarhijas atbalstītājiem. Turpmāk par karaspēka komandieri šajā karā tika iecelts Anastasioss Papoulass. Režīma maiņas ietekmē no vairākiem amatiem atkāpās arī citi Venizelosa režīma atbalstītāji. Grieķijas karaspēks, kas atradās Izmirā un virzijās uz Ankaru Anatolijā, tika iztīrīts no Venizelosa atbalstītājiem.
Ineni (İnönü) kaujas (1920. gada decembris — 1921. gada marts)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1920. gada martā Grieķijas karaspēks bija devies uzbrukumā divās frontēs uz Eskišehiru (turku: Eskişehir): no ziemeļrietumiem un no Izmiras, kā arī apvienoja spēkus visās okupētajās zonās. 1921. gada sākumā Grieķijas karaspēkam izdevās nedaudz pavirzīties uz priekšu, bet tie sastapās ar ievērojamu Turku revolucionāru pretspēku viņu izveidotajās tranšejās. Turki tagad jau bija daudz labāk sagatavoti un bruņoti kā pastāvīgi bruņotie spēki.
Pirmo reizi Grieķijas armiju apturēja pirmajā Ineni kaujā (11.01.1921.). Neskatoties uz to, ka tā bija salīdzinoši maza sadursme, jo tajā karoja tikai viena Grieķijas divīzija, šim notikumam bija ievērojama politiskā nozīme un tas bija signāls tam, ka nedrīkst nenovērtēt Turku revolucionāru potenciālo spēku. Sabiedrotie uz to reaģēja, izsakot priekšlikumu Londonas konferencē grozīt Sevras līgumu un šajās pārrunās piedalījās gan Osmaņu impērijas pārstāvji, gan Turku revolucionāri.
Atsevišķas vienošanās bija jau panāktas ar Itāliju, Franciju un Lielbritāniju, bet tām nepiekrita Grieķija, jo tā joprojām uzskatīja, ka tai ir pietiekami lielas stratēģiskās priekšrocības, lai uzstātos no spēka pozīcijām. 27. martā Grieķijas karaspēks veica jaunu uzbrukumu (otrā Ineni kauja), kurā Turku revolucionāri cieta zaudējumus un atkāpās. Lielbritānija atbalstīja Grieķijas teritoriālās ambīcijas, bet nevēlējās sniegt jebkādu militāru atbalstu, lai neizprovocētu Franciju. Turki, savukārt, bija saņēmuši ievērojamu palīdzību no jaunizveidotās PSRS.[11]
Turku revolucionāri gūst atbalstu
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šajā laikā visās pārējās frontēs bija panākts Turcijai labvēlīgs atrisinājums, kas deva iespēju daudz vairāk resursus novirzīt cīņai pret Grieķijas armiju. Francija un Itālija jau bija paspējušas ar Turku revolucionāriem noslēgt līgumus. Turki no Itālijas un Francijas iepirka papildus bruņojumu, tādējādi nostājoties savienībā pret Lielbritāniju, kas atbalstīja Grieķijas armiju.[12]
Starp Turku revocionāriem un jauno PSRS izveidojās draudzīgas attiecības, kuras tika apstiprinātas ar Maskavas līgumu (1921). Stabilās attiecības ar PSRS deva iespēju atbrīvot vēl lielāku karaspēka daļu kaujām pret Grieķijas armiju. Mustafa Kemala valdībai PSRS piešķīra arī papildus munīciju un finansējumu.[13]
Afjinkarahisaras un Eskišehiras kauja (1921. gada jūlijs)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No 1921. gada 27. jūnija līdz 20. jūlijam pastiprinātā Grieķijas armija deviņu divīziju sastāvā sāka milzīgu uzbrukuma operāciju pret Turku revolucionāriem, kurus vadīja Ismets Ineni. Uzbrukums notika frontē Afjonkarahisara (tag. Afjona)—Kitahja—Eskišehira. Grieķijas plāns bija sadalīt Anatoliju divās daļās, jo šīs pilsētas atradās uz svarīgākās dzelzceļa līnijas, kas savienoja iekšzemi ar piejūras reģionu. Spēcīgā turku aizsardzība tika pārrauta un Grieķija iekaroja visus šos stratēģiski svarīgos punktus. Tai vietā, lai galīgi sagrautu turku spēkus un tos novājinātu, Grieķijas karaspēks apstājās. Līdz ar to, neskatoties uz sakāvi, turki spēja izvairīties no ielenkuma un veica stratēģisku atkāpšanās manevru Sakarjas upes virzienā, kur izveidoja savas pēdējās aizsardzības līnijas.
Lēmums apturēt uzbrukumu bija svarīgākais punkts Grieķu karaspēka misijai. Kitahjā uz tikšanos ieradās valsts un karaspēka vadība, tai skaitā karalis Konstantīns I, premjers Dimitrioss Gounariss un ģenerālis Papoulass, lai apspriestu karadarbības tālākos virzienus. Sajūsmā par pēdējām uzvarām, grieķi pilnībā nespēja aptvert īsteno stratēģisko stāvokli, kas nāca par labu turkiem. Vadība sadalījās divās daļās — vieni bija par nežēlīgu trieciena uzbrukumu turku spēkiem Ankaras virzienā, bet otri vēlējās palikt pie iekarotajām teritorijām. Militārie vadītāji bija diezgan piesardzīgi un pieprasīja papildus spēkus, tomēr nespēja pretoties politiķu spiedienam. Esošo okupēto teritoriju paturēšanas ideju aizstāvēja tikai neliela daļa no vadības, tai skaitā Ioanniss Metaksass. Karalim šajā laikā faktiski nepiederēja nekāda vara un viņš diskusijā neielaidās. Pēc mēnesi ilgas diskusijas, kad turki bija jau paspējuši pārkārtot savus aizsardzības spēkus, sākās pirmo Grieķijas vienību pārcelšanās pār Sakarjas upi.
Piezīmes un atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Steven W. Sowards. «Greek nationalism, the 'Megale Idea' and Venizelism to 1923». Twenty-Five Lectures on Modern Balkan History (The Balkans in the Age of Nationalism), 2004-05-07. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-10-15. Skatīts: 2008-09-03.
- ↑ Arnold J. Toynbee and Kenneth P. Kirkwood, Turkey, 1926, London: Ernest Benn, p. 94
- ↑ Yurt Ansiklopedisi, 1982, p.4273, 4274
- ↑ However, official state census statistics of the time clearly illustrate that the population was majorly muslim and Turkish. Hellenic Army General Staff, 1957, Ο Ελληνικός Στρατός εις την Σμύρνην, p.56
- ↑ 5,0 5,1 Mango, Andrew. Atatürk. Overlook Press, 2000. 217. lpp.
- ↑ Lyal S. Sunga. Individual Responsibility in International Law for Serious Human Rights Violations. Martinus Nijhoff Publishers, 1992-01-01. ISBN 0-7923-1453-0.
- ↑ Magnus Bernhardsson. Reclaiming a Plundered Past: archaeology and nation building in modern Iraq. University of Texas Press, 2005-12-20. ISBN 0-292-70947-1.
- ↑ Veidne:DOClink
- ↑ (Kinross 1960, 233. lpp)
- ↑ «Venizelos and the Asia Minor Catastrophe». Skatīts: 2008-09-03.
- ↑ Kapur, H. Soviet Russia and Asia, 1917-1927 Veidne:Pn
- ↑ History Arhivēts 2006. gada 18. oktobrī, Wayback Machine vietnē., Antalya City Website
- ↑ Kapur, H Soviet Russia and Asia, 1917-1927
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Sarkanā krusta ziņojums par karu Arhivēts 2007. gada 13. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
|