Čārlijs Čaplins

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Čārlijs Čaplins
Charlie Chaplin
Ap 1920. gadu.
Dzimis 1889. gada 16. aprīlī
Londona, Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Miris 1977. gada 25. decembrī (88 gadu vecumā)
Vīveja, Vauda, Karogs: Šveice Šveice
Tautība Brits
Darbības gadi 1899–1976
Dzīvesbiedrs Mildreda Herisa (1918–1920)
Lita Greja (1924–1927)
Polete Godarda (1936–1942)
Ūna O'Nīla (1943–1977, līdz Čaplina nāvei)
Paraksts Firma de Charles Chaplin.svg
Mājaslapa www.charliechaplin.com

Čārlijs Čaplins (angļu: Charlie Chaplin), pilnajā vārdā Sers Čārlzs Spensers Čaplins (angļu: Sir Charles Spencer Chaplin, dzimis 1889. gada 16. aprīlī, miris 1977. gada 25. decembrī), bija angļu komēdiju aktieris, kinorežisors, producents, scenārists un komponists. Čaplins kļuva par vienu no slavenākajiem filmu veidotājiem amerikāņu kino klasiskās Holivudas ērā, darbojoties mēmā kino žanrā.

Čaplins izklaides industrijā strādāja vairāk nekā 70 gadu. Čārlija Čaplina populārākais tēls bija Klaidonis, kuru viņš attēloja, tērpies klamzīgās biksēs un pārmērīgi lielās kurpēs, ar ūsām, spieķi un katliņu galvā.

Divas reizes Čaplins saņēma Kinoakadēmijas goda balvu - 1929. gadā par filmu "Cirks" (The Circus, 1928) un 1972. gadā par mūža ieguldījumu. Balvu par labāko oriģinālmūziku Čaplins saņēma 1973. gadā - par mūziku 1952. gada filmai "Rampas ugunis" (Limelight) (kopā ar Reju Rešu un Leriju Raselu).

1975. gadā par ieguldījumu kinomākslā karaliene Elizabete II iecēla Čārliju Čaplinu bruņinieku kārtā.[1]

Ģimene, bērnība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hannas Čaplinas portrets (1885), uzstājās ar skatuves vārdu Lilija Hārlija

Čaplins piedzima Londonā 1889. gada 16. aprīlī. Viņa vecāki Čārlzs un Hanna (dzimusi Hila) bija vodeviļas aktieri. Pēc pāris gadiem viņi pārstāja dzīvot kopā, un Čaplins palika kopā ar māti un pusbrāli Sidneju. Mātei Hannai vairs nebija pastāvīgu ienākumu, tēvs viņus finansiāli neatbalstīja, situācija aizvien pasliktinājās. Septiņu gadu vecumā Čaplins tika ievietots "darba mājā" (workhouse), kas paredzēta bez līdzekļiem palikušu cilvēku izmitināšanai. Pēc 18 mēnešiem viņš atgriezās pie mātes, bet 1898. gadā kopā ar pusbrāli atkal tika nosūtīts uz "darba māju". Māte cieta no garīga rakstura saslimšanas, psihozes, un 1898. gada septembrī tika ievietota garīgi slimo patversmē. Dēli tika nosūtīti pie tēva, kas bija kļuvis par alkoholiķi. Pēc 2 gadiem tēvs nomira no aknu cirozes. Mātes stāvoklis uz neilgu laiku uzlabojās, bet 1903. gadā viņa atkal nokļuva patversmē. Pēc 8 mēnešiem bija vēl viens stāvokļa uzlabošanās periods, bet 1905. gadā viņas saslimšana kļuva neatgriezeniska, un viņa palika patversmē līdz 1921. gadam (kad Čaplins aizveda viņu uz Kaliforniju; mirusi 1928. gadā).[2]

Karjeras sākums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Deviņu gadu vecumā tēvs Čaplinu iekārtoja deju trupā. Kopā ar to Čaplins no 1899. līdz 1900. gadam devās koncerttūrēs pa Angliju. Čaplins strādāja kopā ar trupu, bet viņa vēlēšanās bija uzstāties publikai kā aktierim komiķim. Māte bija parūpējusies, lai Čaplins apmeklētu skolu, tomēr vēlāk 13 gadu vecumā viņš skolu pameta un strādāja gadījuma darbus, vienlaicīgi cenšoties kļūt par aktieri. 14 gadu vecumā viņš reģistrējās Londonas Vestendas teātra aģentūrā un sāka tēlot nelielas lomas. Viņa talants tika pamanīts, un 16 gadu vecumā viņš spēlēja jau nozīmīgākas lomas teātrī Duke of York's Theatre. Vēlāk Čaplins kopā ar savu brāli Sidneju devās tūrēs ar komisku skeču programmu. Brālis viņam izkārtoja noklausīšanos pie Freda Karno. Čaplina pirmā uzstāšanās Londonas Kolizejā bija tik veiksmīga, ka ar viņu tika parakstīts līgums. 1910. gadā Čaplins jau bija guvis skatītāju atzinību, un Karno viņu uzaicināja līdzi tūrē pa ASV.[3]

Čārlijs Čaplins filmā "Klaidonis" (1915)

Pirmās filmas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1913. gadā, kad Čaplins jau otro reizi atradās tūrē pa ASV, viņu uzaicināja pievienoties kinokompānijai New York Motion Picture. Viņš parakstīja līgumu par 150 dolāriem nedēļā un sāka strādāt studijā Keystone Studios Losandželosā, kuras vadītājs bija Maks Senets. Pēc pāris mēnešiem 1914. gadā iznāca pirmā filma ar Čaplina piedalīšanos Making a Living. Čaplinam filma nepatika, un viņš izdomāja, ka turpmāk viņam ar kaut ko jāizceļas. Viņam radās doma par īpašu kostīmu lomai, un, kad Čaplins bija sameklējis apģērbu, radās arī viņa slavenais Klaidoņa tēls.[4] Turpmākajās filmās viņš iejutās šajā tēlā, centās panākt sižetos tēlam atbilstošu ideju realizāciju, nonāca līdz pat kofliktiem ar režisoriem. Čaplins pierunāja Senetu uzticēt viņam filmas režisēt pašam. Tapa filma Caught in the Rain (1914), kas bija veiksmīga. Turpmāk Čaplins gandrīz vienmēr režisēja savas filmas, kas iznāca apmēram reizi nedēļā.

Kinokarjeras attīstība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čaplins strauji kļuva populārs. 1914. gada beigās pie jauna līguma slēgšanas nākamajam gadam Čaplins prasīja 1000 dolāru nedēļā, bet Senets nepiekrita. Tad Čaplins saņēma labāku piedāvājumu no kompānijas Essanay Studios un pārgāja uz to. Tur viņš savāca aktieru komandu, pievērsās filmēšanai ar lielāku uzmanību, filmas tapa ilgākā laika posmā nekā iepriekš. Viņa Klaidoņa tēls kļuva maigāks un romantiskāks. Pagrieziena punkts bija filma "Klaidonis" (The Tramp, 1915), Čaplinu sāka atzīt arī kritiķi. 1915. gadā viņa radītais tēls jau bija izvērties par kultūras notikumu.

Čaplins bija kļuvis par kinoindustrijas pirmo starptautisko zvaigzni. Viņš saņēma piedāvājumus no vairākās kinostudijām, un rezultātā noslēdza līgumu ar Mutual Film, kas paredzēja atlīdzību 670 000 dolāru gadā. Tādējādi Čaplins 26 gadu vecumā kļuva par vienu no visaugstāk apmaksāto cilvēko pasaulē.[5] 1916. gadā Čaplinam tika piešķirta studija Losandželosā, kurā vņš uzņēma filmas, veltot arvien vairāk laika filmu mākslinieciskai pusei. 1917. gadā tapušas kritiķu augsti novērtētas filmas Easy Street, The Cure, The Immigrant, The Adventurer.[6]

Kadrs no Čaplina 1921. gada filmas "Mazulis", Čārlijs Čaplins un Džekijs Kūgans.

1917. gadā Čaplins noslēdza līgumu par 8 filmu uzņemšanu par 1 miljonu dolāru ar First National filmu izplatītāju kompāniju, kas deva viņam iespēju būt neatkarīgākam savu ideju realizēšanā. Viņš uzcēla savu kinostudiju Sanseta bulvārī, kas sāka darboties 1918. gada janvārī. Aprīlī iznāca filma A Dog's Life.[7]

1919. gada janvārī Čaplins kopā ar 3 citiem slaveniem aktieriem (Duglasu Fērbenksu, Mēriju Pikfordu un Deividu Vorku Grifitu) nodibināja paši savu filmu izplatīšanas kompāniju United Artists.[8] Čaplins gribēja atmaksāt First National par līguma pārtraukšanu, bet kompānija nepiekrita, un Čaplins turpināja uzņemt filmas saskaņā ar līgumu. Šajā laikā radīta filma "Mazulis" (The Kid, 1921), kas tiek uzskatīta par vienu no pirmajām filmām, kur komēdija apvienota ar drāmu.

Čaplins filmā "Zelta drudzis" (1925).

No 1923. gada, kad Čaplins varēja darboties kā neatkarīgs producents, viņš uzņēma romantisku drāmu ar Ednu Pērvaiensu, kurā pats parādījās pavisam epizodiski. Izrādījās, ka skatītājus nesaistīja filma bez Čaplina, filmas izplatīšanu nācās pārtraukt.[8] Toties nākošā filma "Zelta drudzis" (The Gold Rush, 1925) ar Čaplinu galvenajā lomā guva milzīgus panākumus, kļūstot par vienu no ienesīgākajām mēmā kino filmām. Šīs filmas tapšana prasīja 15 mēnešus, tās izmaksas bija tuvu 1 miljonam dolāru.

Vēlāk sekoja cita veiksmīga filma - "Cirks" (The Circus, 1928). Pirmajā Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā 1929. gadā Čaplins saņēma Kinoakadēmijas goda balvu par šīs filmas radīšanu."[9]

Šajā laikā ASV bija jau sācies skaņu filmu laikmets. Čaplins tomēr negribēja tam sekot un turpināja strādāt mēmā kino žanrā, jo uzskatīja, ka ar skaņas ienākšanu zūd meistarība. Savai filmai "Pilsētas ugunis" (City Lights, 1931) viņš veltīja 21 mēnesi. Skaņas iespējas viņš izmantoja mūzikas ierakstīšanai, daļu no tās pats sarakstīja.[10] Filma guva gan kritiķu atzinību, gan finansiālus panākumus.[8]

Pirms ķerties pie nākošās filmas, Čaplins vairākus gadus nogaidīja, nevarēdams izlemt par iesaistīšanos jaunajā skaņu kino, kas viņam nebija tuvs, bet viņš tomēr negribēja būt vecmodīgs. Tad viņš atrada tēmu, kas viņu ieinteresēja - augošā industrializāzija, kur cilvēka loma kļūst arvien mazāka. 1936. gadā iznāca Čaplina satīriskā filma "Modernie laiki" (Modern Times). Lai gan Čaplins bija plānojis dialogus, mēģinājumu procesā viņš no tiem atteicās. Šī bija pirmā Čaplina filma ar politisku pieskaņu.[8]

Kadrs no filmas "Lielais diktators" (1940).

Čaplinu satrauca 1930. gadu politika pasaulē, fašisma izplatīšanās. Viņš izlēma uzņemt filmu, kurā parodēja Hitleru. Čaplins veiksmīgi izmantoja savu Klaidoņa tēla vizuālo līdzību ar Hitleru (vienāds vecums, tādas pašas ūsas, nabadzīga izcelšanās), nomainot galveno tēlu ar ebreju bārddzini, bet saglabājot tā izskatu. Šī filma "Lielais diktators" (The Great Dictator) iznāca 1940. gadā un bija Čaplina pirmā skaņu filma. Čaplins šeit lietoja dialogus, lai labāk varētu izteikt savu politisko vēstījumu. Filma saņēma piecas Amerikas Kinoakadēmijas balvas nominācijas (tai skaitā par labāko filmu, labāko oriģinālscenāriju un labāko aktieri).[11]

Apsūdzības, tiesas procesi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. un 1942. gadā Čaplinam bija attiecības ar aktrisi Džonu Beriju. Čaplins bija pārtraucis ar viņu tikties. Berija bija psihloģiski nelīdzsvarota, rīkojās agresīvi, tika pat divreiz arestēta par to. 1943. gadā viņa vajāja Čaplinu, apgalvojot, ka gaida viņa bērnu. Tā kā Čaplins to neatzina, viņa iesūdzēja Čaplinu tiesā, prasot atzīt paternitāti. Kaut arī vēlāk asins testi paternitāti neapstiprināja, tiesa to neņēma vērā un piesprieda maksāt bērnam uzturlīdzekļus līdz 21 gadu vecumam. Tiesas process tika plaši atspoguļots un nodarīja kaitējumu Čaplina popularitātei.[2]

Publicitāti izmantoja FIB direktors Edgars Hūvers, kam nepatika Čaplina filmās paustie politiskie uzskati. Izmantojot FIB resursus, viņš parūpējās par vēl nopietnākām apsūdzībām pret Čaplinu, kam gan nebija pierādījumu un tiesa Čaplinu attaisnoja. Hūvers Čaplina filmās saskatīja komunisma propagandu. Čaplins bija izteicis atbalstu PSRS cīņai karā pret Hitleru, daži viņa draugi bija komunistiski noskaņoti, viņš bija finansiāli atbalstījis dažas nevēlamas sabiedriskas organizācijas. FIB izveidoja slepenu lietu un vāca materiālus pret Čaplinu, kā arī veicināja negatīvo publicitāti presē, lai panāktu Čaplina izraidīšanu no valsts (Čaplinam nebija ASV pilsonības).[12]

Personīgā dzīve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūna O'Nīla 1943. gadā Santabarbarā, Kalifornijā.

Negatīvi tika atspogoļotas arī Čaplina ceturtās laulības (1943. gadā) ar dramaturga Jūdžīna O'Nīla meitu Ūnu O'Nīlu, jo Čaplinam jau bija 54 gadi, bet Ūnai tikai 18 gadu.

Pirms tam Čaplins jau bija precējies trīs reizes. 1918. gadā viņš apprecējās pirmo reizi ar 17 gadīgu aktrisi Mildredu Herisu. Nākošajā gadā piedzima dēls, bet trīs dienas vēlāk viņš nomira. 1920. gadā viņi izšķīrās.

Nākošo reizi 1924. gadā Čaplins apprecējās ar 16 gadus veco aktrisi Litu Greju. Šajā laulībā piedzima divi dēli, bet arī šī laulība nebija veiksmīga. 1926. gadā Greja pameta Čaplinu un paņēma bērnus. Šķiršanās procesā viņa apsūdzēja Čaplinu neuzticībā. Čaplins konfliktu asi pārdzīvoja un piekrita samaksāt Grejai 600 000 dolāru, kas tajā laikā bija šķiršanās procesos liela summa.

Arī trešā Čaplina laulība nebija ilga. 1932. gadā Čaplins iepazinās ar 21 gadīgu aktrisi Poleti Godardu. Viņi apprecējās 1936. gadā, bet 1938. gadā viņi vairs nedzīvoja kopā, un 1942. gadā izšķīrās oficiāli.[2]

Kad Čaplins 1943. gadā apprecējās ceturto reizi, negatīvā publicitāte presē vēl pastiprinājās. Tomēr šī ceturtā laulība ar Ūnu O'Nīlu Čaplinam, atšķirībā no trim iepriekšējām, bija ilgstoša. Viņi nodzīvoja kopā līdz Čaplina nāvei 1977. gadā un ģimenē piedzima 8 bērni.[2]

Pēdējās filmas ASV[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan tiesas procesiem bija nomācoša ietekme uz Čaplina daiļradi, tomēr 1946. gadā viņš beidzot sāka filmēt pirms vairākiem gadiem iesākto scenāriju. Nākošajā gadā šī filma "Verdū kungs" (Monsieur Verdoux, 1947) iznāca uz ekrāniem. Tā bija melnā komēdija, tai ideju Čaplins bija aizguvis no Orsona Velsa.[13] Lai gan Čaplins tika nominēts Amerikas Kinoakadēmijas balvai par labāko oriģinālscenāriju, tomēr viņa filmā paustais vēstījums sastapa naidīgu attieksmi daļā publikas, kā arī pastiprināja negatīvo publicitāti.

Nākamā filma bija "Rampas ugunis" (Limelight, 1952). Tajā Čaplins ielika daudz autobiogrāfiska materiāla, stāstot par publikas aizmirsta komedianta dzīvi. Filmā piedalījās 5 no Čaplina bērniem un pusbrālis Vīlers Draidens. Epizodiskā lomā filmējās slavenais mēmā kino aktieris Basters Kītons. Filmas pirmizrādi Čaplins bija iecerējis Londonā, jo filmas darbības vieta bija tur. Čaplins kopā ar ģimeni atstāja Losandželosu un 1952. gada 17. septembrī no Ņujorkas ar kuģi devās uz Londonu. Jau nākošajā dienā valsts ASV ģenerālprokurors atsauca Čaplina atgriešanās vīzu, paziņojot, ka, lai varētu atgriezties, Čaplinam ir jāiziet nopratināšana par viņa politiskajiem uzskatiem un morālo stāju. Ģenerālprokurors apgalvoja, ka Čaplina lietā ir daudz nopietnu pierādījumu (1980. gados, atklājot FIB arhīvus, gan izrādījās, ka pierādījumu nav). Čaplins jutās aizskarts un nekad vairs neprasīja atgriešanās vīzu.[12] Viņš palika Eiropā, tur viņa jaunāko filmu uzņēma atsaucīgi, atšķirībā no ASV, kur tā tika boikotēta. Tikai pēc 20 gadiem Čaplins saņēma atzinību no ASV - vispirms 1972. gadā Kinoakadēmijas goda balvu par mūža ieguldījumu, un tad 1973. gadā par mūziku tieši šai 1952. gada filmai "Rampas ugunis" (kopā ar Reju Rešu un Leriju Raselu).

Dzīve Eiropā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1953. gadā Čaplins kopā ar ģimeni apmetās uz dzīvi Corsier-sur-Vevey, Šveicē. Savus īpašumus ASV, arī studiju, viņš pārdeva. Viņa sieva Ūna O'Nīla atteicās no ASV pilsonības un pieņēma Lielbritānijas pilsonību.

Čārlija Čaplina māja Corsier-sur-Vevey, Šveicē.

1954. gadā Čaplins uzsāka darbu pie jaunas filmas "Karalis Ņujorkā" (A King in New York). Viņš nodibināja producēšanas kompāniju Attica un filmēšanu veica Šepertona studijā Anglijā. Filma iznāca 1957. gadā, tās sižetā bija daudz kas no Čaplina negatīvās pieredzes ar FIB, daudzas ASV sabiedrības parādības bija attēlotas satīriski. Čaplins filmu ASV neizplatīja, Eiropā tā tika uzņemta ar dažādām atsauksmēm, tomēr komerciāli bija diezgan veiksmīga.[14]

Turpmākajos gados Čaplins rediģēja savas agrāko gadu filmas, gatavoja tām jaunus mūzikas pavadījumus. 1959. gadā viņš izlaida savu filmu apkopojumu The Chaplin Revue, kurā bija iekļautas trīs viņa filmas atjaunotā veidā (A Dog's Life, Shoulder Arms, The Pilgrim). 1957. gadā Čaplins bija sācis rakstīt savu biogrāfiju My Autobiography, kas iznāca 1964. gadā (grāmata 500 lappušu apjomā), kļūstot par bestselleru.

Pēc tam Čaplins uzsāka darbu pie filmas "Grāfiene no Honkongas" (A Countess from Hong Kong, 1967), kurā viņš pats tēloja tikai epizodisku lomu, bet galvenās lomas tēloja slavenie aktieri Marlons Brando un Sofija Lorēna. Tomēr filma neguva panākumus.[14]

1960. gadu beigās Čaplinam pamazām pasliktinājās veselība. Viņš gan turpināja strādāt, izlaida atjaunotā veidā savas filmas "Mazulis" un "Cirks", rakstīja mūziku filmām.

Apbalvojumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čārlijs Čaplins saņem Kinoakadēmijas goda balvu no Džeka Lemona 1972. gada aprīlī.

Pamazām ASV sabiedrībā agrākā, iepriekšējo valdību un FIB veicinātā, negatīvā attieksme pret Čaplinu bija mainījusies. Eiropā viņš bija saņēmis atzinību (1971. gadā Kannu kinofestivālā un 1972. gadā Venēcijas kinofestivālā). ASV Kinoakadēmija arī vēlējās godināt Čaplinu ar goda balvu par mūža ieguldījumu. Čaplins sākumā negribēja doties uz ASV, bet viņu tomēr izdevās pārliecināt. Balvas pasniegšanas ceremonijā klātesošie kājās stāvot godināja Čaplinu ar 12 minūtes ilgām ovācijām, ilgākajām Kinoakadēmijas vēsturē. Čaplins jutās aizkustināts, pieņemot balvu.[15]

Čaplins saņēma pagodinājumu arī no Lielbritānijas, kas FIB ietekmē viņam nebija piešķirts jau daudz agrāk.[16] Karaliene Elizabete II 1975. gadā iecēla Čārliju Čaplinu bruņinieku kārtā.[1]

Nāve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čārlija Čaplina kaps Corsier-sur-Vevey kapsētā, Šveicē.

1970. gadu vidū Čaplins jau bija spiests pārvietoties ratiņkrēslā. Viņš tomēr vēl strādāja, gatavoja mūziku filmai "Parīziete", kas iznāca atjaunotā veidā 1976. gadā. Režisors Ričards Petersons viņu nofilmēja dokumentālā filmā The Gentleman Tramp (1976).

1977. gada oktobrī Čaplina veselības stāvoklis kļuva pavisam slikts. Viņš nomira 25. decembrī Ziemassvētku rītā, 88 gadu vecumā. 27. decembrī viņu apglabāja Corsier-sur-Vevey kapsētā.

1978. gada 1. martā divi bezdarbnieki, imigranti no Polijas un Bulgārijas (Romāns Vardass un Gantčo Gaņevs), Čaplina zārku slepeni izraka un apraka citur. Viņi cerēja saņemt izpirkuma maksu no Čaplina ģimenes, tomēr maijā policija viņus arestēja. Zārks tika atrasts aprakts kādā laukā netālu no Novilas ciemata Šveicē. Pēc tam tas tika atkal apglabāts Corsier-sur-Vevey kapsētā, kapa vietu nosedzot ar dzelzsbetonu.[17]

Piemiņa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sešas no Čaplina filmām iekļautas ASV Kongresa bibliotēkas Nacionālajā filmu reģistrā - "Imigrants" (1917), "Mazulis" (1921), "Zelta drudzis" (1925), "Pilsētas ugunis" (1931), "Modernie laiki" (1936) un "Lielais diktators" (1940).[18]

1981. gadā Čaplinam par godu nosaukts asteroīds 3623 Chaplin.

Par Čaplina dzīvi uzņemtas vairākas filmas un izveidotas teātra izrādes. Pazīstamākā no filmām ir Ričarda Atenboro 1992. gadā uzņemtā biogrāfiskā filma "Čaplins", kur titullomu tēlo Roberts Daunijs. Par šo lomu viņš saņēma BAFTA balvu un tika nominēts Amerikas Kinoakadēmijas balvailabākais aktieris galvenajā lomā. Šajā filmā Čaplina mātes Hannas lomu tēlo Čaplina vecākā meita Džeraldīna Čaplina (no ceturtās sievas Ūnas O'Nīlas), par ko tika nominēta Zelta Globusa balvai kā labākā aktrise otrā plāna lomā.

Filmogrāfija (izlase)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1914: Making a Living
  • 1914: Kid Auto Races at Venice
  • 1914: Mabel's Strange Predicament
  • 1914: Caught in the Rain
  • 1915: "Klaidonis" (The Tramp)
  • 1916: The Floorwalker
  • 1916: The Fireman
  • 1916: The Vagabond
  • 1916: One A.M.
  • 1916: The Count
  • 1916: The Pawnshop
  • 1916: Behind the Screen
  • 1916: The Rink
  • 1917: Easy Street
  • 1917: The Cure
  • 1917: "Imigrants" (The Immigrant)
  • 1917: The Adventurer
  • 1918: A Dog's Life
  • 1918: The Bond
  • 1918: Shoulder Arms
  • 1919: Sunnyside
  • 1919: A Day's Pleasure
  • 1921: "Mazulis" (The Kid)
  • 1921: The Idle Class
  • 1922: Pay Day
  • 1923: The Pilgrim
  • 1923: "Parīziete" (A Woman of Paris)
  • 1925: "Zelta drudzis" (The Gold Rush)
  • 1928: "Cirks" (The Circus)
  • 1931: "Pilsētas ugunis" (City Lights)
  • 1936: "Modernie laiki" (Modern Times)
  • 1940: "Lielais diktators" (The Great Dictator)
  • 1947: "Verdū kungs" (Monsieur Verdoux)
  • 1952: "Rampas ugunis" (Limelight)
  • 1957: "Karalis Ņujorkā" (A King in New York)
  • 1959: The Chaplin Revue
  • 1967: "Grāfiene no Honkongas" (A Countess from Hong Kong)

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Comic genius Chaplin is knighted. BBC (4 March 1975). Arhivēts no oriģināla, laiks: 18 November 2010. Atjaunināts: 15 February 2010.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Biography, IMDb.
  3. Already a Star With Karno.
  4. Mastering a new Craft: Keystone.
  5. Quittner, Joshua (8 June 1998). "TIME 100: Charlie Chaplin". Time Magazine.
  6. "The Happiest Days of My Life": Mutual. Charlie Chaplin. British Film Institute.
  7. Independence Won: First National. Charlie Chaplin. British Film Institute.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 United Artists and the Great Features. Charlie Chaplin. British Film Institute. Atjaunināts: 21 June 2012.
  9. The Circus. Encyclopaedia Britannica.
  10. Chaplin as a composer. CharlieChaplin.com.
  11. The Great Dictator. Encyclopaedia Britannica.
  12. 12,0 12,1 Cold War and Exile.
  13. Conquering Sound: Darker themes.
  14. 14,0 14,1 The Last Stage.
  15. Charlie Chaplin prepares for return to United States after two decades. A&E Television Networks. Arhivēts no oriģināla, laiks: 18 November 2010. Atjaunināts: 7 June 2010.
  16. Reynolds, Paul (21 July 2002). "Chaplin knighthood blocked". BBC. Arhivēts no oriģināla 18 November 2010. Atjaunināts: 15 February 2010.
  17. Yasser Arafat: 10 other people who have been exhumed. BBC (27 November 2012). Atjaunināts: 27 November 2012.
  18. National Film Registry. Library of Congress. Atjaunināts: 5 November 2013.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]