Īzaks Bābels (krievu: Исаа́к Эммануи́лович Ба́бель, dzimis 1894. gada 13. jūlijā, miris 1940. gada 27. janvārī) bija Odesā dzimis ebreju izcelsmes krievu rakstnieks un dramaturgs. Pazīstamākie darbi - 1926. gada stāstu krājums "Jātnieku armija" par Semjona Budjonnija jātnieku armiju un 1931. gadā izdotie "Odesas stāsti" par Odesas ebreju bandītu dzīvi.
Dzimis ebreju ģimenē Odesā, Moldavankas rajonā. Studēja Kijevā, vēlāk devās uz Pēterburgu, kur studēja psihoneiroloģiskajā institūtā. 1916. gadā iepazinās ar Maksimu Gorkiju. 1916. gadā publicēja pirmos stāstus, par kuriem gribēja tikt tiesāts par pornogrāfiju. Pēc Oktobra revolūcijas strādāja valsts iestādēs. 1920. gadā tika nosūtīts kā kara korespondents uz Pirmo jātnieku armiju, kas kļuva par pamatu stāstu krājumam.
1939. gadā arestēts, apsūdzēts "pretpadomju teroristiskā darbībā". 1940. gadā nošauts. 1954. gadā - reabilitēts.
