Ļeņingradas blokāde

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ļeņingradas blokāde
Daļa no Otrā pasaules kara
RIAN archive 178610 Moscow Avenue in Leningrad led to the front during the 1941-1945 Great Patriotic War.jpg
Armijas vienība uz Maskavas prospekta 1941. gada decembrī
Datums 1941. gada 8. septembris1944. gada 27. janvāris
Vieta Ļeņingrada, Karogs: Padomju Savienība PSRS (tagad Sanktpēterburga, Karogs: Krievija Krievija)
Iznākums Sarkanās Armijas uzvara
Karotāji
Karogs: Vācija Vācija
Karogs: Somija Somija
Karogs: Itālija Itālija
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Komandieri
Vilhelms fon Lēbs
Georgs fon Kihlers
Karls Gustavs Mannerheims
Kliments Vorošilovs
Georgijs Žukovs
Ivans Fedjuņinskis
Mihails Hozins
Leonīds Govorovs
Vladimirs Tribucs
Upuri
> 140 000 Militārais personāls: > 300 000
Civiliedzīvotāji: > 600 000
Frontes līnija 1941. gada 21. septembrī
Iedzīvotāji iegūst ūdeni no aviobumbas izrautas bedres

Ļeņingradas blokāde (krievu: Блокада Ленинграда) bija 872 dienu ilgs Vācijas un Somijas spēku veikts Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) aplenkums Otrā pasaules kara laikā.

Aplenkums sākās 1941. gada 8. septembrī, kad tika nogriezts pēdējais sauszemes savienojums ar pilsētu. Lai gan 1943. gada 18. janvārī Sarkanajai Armijai izdevās atbrīvot šauru joslu uz Ļeņingradu, pilnīga blokādes pārtraukšana pabeigta 1944. gada 27. janvārī.

Vienīgā Ļeņingradas nebloķētā puse bija Lādogas ezers, lai gan to sasniedza aplencēju artilērija un aviācija. Bezledus apstākļos pilsētu apgādāja ar peldlīdzekļiem, bet ziemas laikā — ar autotransportu pa ledu; šis ceļš tika nosaukts par "Dzīvības ceļu". Pirmajā ziemā, kad vēl nebija pienācīgi noorganizēta pilsētas apgāde, Ļeņingradā iestājās bads, un katru dienu gāja bojā vairāki tūkstoši civiliedzīvotāju.

Sākotnēji, kad tika izstrādātas pirmās koncepcijas par iebrukumu PSRS, bija paredzēts iznīcinēt pretinieka preifērijas centru, proti, Maskavu, veltot tam visus bruņotos spēkus. Neskatoties uz ģenerālštāba iebildumiem, Ādolfs Hitlers izvēlējās saskaldīt iebrucēju spēkus trīs virzienos — ziemeļi, centrs un dienvidi, izvirzot tiem stratēģiskos mērķus, kuri būtu jāizpilda iebrukuma pirmajā fāzē, kurai sekotu sākotnējās koncepcijas izpilde. Ziemeļos armijas primārais mērķis bija Ļeņingrada kā viens no spēcīgākajiem PSRS centriem. Būtisks faktors ziemeļos bija revanšistiski noskaņotie somi, kuri Ziemas kara rezultātā zaudēja par labu PSRS aptuveni 20% no savas teritorijas. Neskatoties uz to, ka somi piekrita piedalīties uzbrukumā PSRS, tomēr tie nekļuva par vāciešu sabiedrotajiem, proti, viņu piedalīšanās kampaņā izpaudās kā zaudēto teriotriju ieņemšana. No tālāka iebrukuma viņi atteicās. Lai arī somi piedalījās Ļeņingradas blokādē, viņi atteicās asistēt vāciešiem, uzbrūkot pilsētai, kas būtiski samazināja vāciešu izredzes pakļaut Ļeņingradu. Otrā pasaules kara vēsturē pretrunīgi tiek vērtēts Hitlera lēmums nosūtīt vācu formācijas, kas piedalījās blokādē, uz Maskavu. Šī lēmuma dēļ vācieši tā arī nepkļāva pilsētu, vāciešiem neizdevās arī uzvarēt kaujā par Maskavu. Savukārt padomju valdība pat apzinoties briesmas neveica pietiekamus pasākumus, lai evakuētu civiliedzīvotājus. Turklāt padomju vara pilsētā iebrukuma sākumposmā rīkojās neprofesionāli, haotiski. Tas noveda pie upuriem, no kuriem varēja izvairīties. Tikai pēc padomju augstākās vadības rīcības un jaunu vadītāju nosūtīšanas uz Ļeņingradu situācija izmainījās. Kopumā blokāde saistīja būtiskus vācu spēkus, kā arī vēlāk kalpoja par placdarmu turpmākajai padomju karadarbībai, pēc tam, kad PSRS atguvās no pirmajiem satricinājumiem.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]