Georgijs Žukovs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Georgijs Žukovs
Георгий Жуков
Georgijs Žukovs
Personīgā informācija
Dzimis 1896. gada 1. decembrī
Strelkovka (ciems pie mūsdienu Žukovas), Flag of Russia.svg Krievijas impērija
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1974. gada 18. jūnijā (77 gadi)
Maskava, Karogs: Padomju Savienība PSRS
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība krievs
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Padomju Savienības maršals (Маршал Советского Союза)
Dienesta laiks 1915—1957
Valsts Krievijas impērija (1915—1917),
KPFSR (1917—1922),
PSRS (1922—1957)
Struktūra Sauszemes armija
Komandēja Rezerves fronte, Ļeņingradas fronte, Rietumu fronte, 1. Ukrainas fronte, 1. Baltkrievijas fronte.
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Krievijas pilsoņu karš, Halhingolas kauja, Otrais pasaules karš
Apbalvojumi četrkārtējs Padomju Savienības Varonis (Герой Советского Союза), daudzi citi apbalvojumi
Cits darbs PSRS Aizsardzības ministrs (1955—1957)

Georgijs Žukovs (krievu: Георгий Константинович Жуков, dzimis 1896. gada 1. decembrī [v.s. 19. novembrī], miris 1974. gada 18. jūnijā) bija PSRS maršals. Viens no pazīstamākajiem padomju augstākajiem virsniekiem Otrā pasaules kara laikā.

Dzīvesgājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Kalugas guberņā nabadzīga zemnieka ģimenē. Devās peļņā uz Maskavu, kur 1915. gadā iesaukts armijā. Pirmā pasaules kara laikā divreiz apbalvots ar Jura krustu. Pēc Oktobra revolūcijas iestājās boļševiku partijā. Karoja Krievijas pilsoņu karā. 1921. gadā apbalvots ar Sarkanā Karoga Ordeni par Tambovas sacelšanās apspiešanu.[1] 1923. gadā Žukovs kļuva par pulka, bet 1930. gadā - par brigādes komandieri.

1938. gadā tika nosūtīts uz Mongoliju, kur 1939. gada maijā - septembrī komandēja PSRS un Mongolijas spēkus Halhingolas kaujā, kur Žukovs guva uzvaru, tiem laikiem novatoriski izmantojot tanku vienības. Par šo kauju ieguva Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. 1940. gadā Žukovam tika piešķirta ģenerāļa pakāpe. 1940. gadā piedalījās Besarābijas (toreiz Rumānijas daļa, tagad Moldova) militārās okupācijas plānošanā un realizācijā. 1941. gadā maijā piedalījās plāna izstrādē, kurā tika ierosināts izdarīt preventīvu triecienu pret Vāciju, tomēr šo plānu Staļins neakceptēja. [2]

Sākoties Vācijas uzbrukumam PSRS (Lielajam Tēvijas karam Krievijas terminoloģijā), Georgijs Žukovs bija Sarkanās armijas ģenerālštāba priekšnieks, tomēr pēc neveiksmēm kara sākumā tika atcelts no amata un iecelts par Rezerves frontes komandieri. Kā Rezerves frontes pavēlnieks piedalījās Sarkanajai armijai neveiksmīgajā Smoļenskas kaujā, kuras ietvaros vadīja Jeļņas uzbrukuma - vienu no pirmajām operācijām Austrumu frontē, kur Sarkanajai armijai izdevās gūt daļējus panākumus.

Pēc Jeļņas operācijas Žukovs tika norīkots par Ļeņingradas frontes pavēlnieku, bet pēc frontes stabilizācijas pie Ļeņingradas, tika iecelts par Rietumu frontes pavēlnieku, kas Maskavas kaujas laikā cīnījās uz dienvidiem no Maskavas. 1942. gadā kā šīs frontes pavēlnieks Žukovs vadīja Rževas - Vjazmas operāciju (sauktu arī par "Rževas gaļasmašīnu" ("Ржевская мясорубка")), kura kļuva par vienu no asiņainākajām kaujām Austrumu frontē - 4 mēnešu laikā pušu zaudējumi bija no 500 000 līdz 1 000 000 padomju un no 300 000 līdz 450 000 vācu pusē, tomēr operācijas rezultāti bija visai pieticīgi. 1942. gada augustā Žukovs tika nozīmēts par Augstākā Virspavēlnieka vietnieku un PSRS Aizsardzības komisāra pirmo vietnieku, bet par Rietumu frontes virspavēlnieku iecelts Ivans Koņevs.

Stavkas pārstāvis piedalījās Ļeņingradas blokādes pārraušanā un Kurskas kaujā, tomēr Žukova reālais ieguldījums padomju uzvarās tiek vērtēts pretrunīgi. 1944. gada vasarā kā Stavkas pārstāvis kopā ar Aleksandru Vasiļevski vadīja Operāciju "Bagrations", kuras rezultātā tika ieņemta Baltkrievija un Polijas austrumdaļa. 1945. gada aprīlī - maijā kā 1. Baltkrievijas frontes pavēlnieks vadīja Berlīnes kauju un bija padomju pārstāvis bezierumu kapitulācijas akta parakstīšanā 8. maijā Berlīnes pievārtē.

Žukova reālais ieguldījums padomju uzvarā vēl ir vēsturnieku pētniecības objekts. Būdams enerģisks un noteikts komandieris, Žukovs tomēr esot zemu vērtējis atsevišķu kareivju dzīvības, bieži karodams "ar masu", nevis "ar tehniku". Viņš arī esot bijis viens no retajiem padomju komandieriem, kuram bijis drosmes iebilst Staļinam.

Pēc kara Žukovs kļuva par Padomju okupācijas zonas pavēlnieku, tomēr drīz tika atcelts no amata un norīkots par Odesas kara apgabala pavēlnieku, iespējams viņa tolaik milzīgās popularitātes dēļ, kas varētu apdraudēt Staļinu. Vēlāk tika pārcelts uz Urālu kara apgabalu. Pēc Staļina nāves 1953. gadā atgriezās Maskavā un kļuva par aizsardzības ministru. Maršala Žukova vadībā 1954. gada 14. septembrī Padomju armija Tockas poligonā 215 km no Čkalovas veica slepenu atombumbas izmēģinājumu, lai izpētītu sprādziena ietekmi uz militāro tehniku un personālu. Uzskata, ka no radiācijas cieta apmēram 45 000 cilvēku, dažu gadu laika pēc sprādziena no apstarojuma izraisītām slimībām mira vairāki tūkstoši cilvēku.[3]

Aizsardzības ministra amatā Žukovam bija svarīga loma Lavrentija Berijas atstādināšanā no amata. Kā PSRS Aizsardzības ministrs Žukovs vadīja Ungārijas revolūcijas sagrāvi. 1957. gadā Hruščevs atcēla Žukovu no amata. Kad 1964. gadā Hruščevs pats tika atcelts no amata, Žukova militārie nopelni atkal tika publiski atzīti, tomēr būtiskos amatos viņš iecelts netika.

Miris Maskavā 1974. gadā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]