Žurkas
| Žurkas Rattus, (Fischer de Waldheim, 1803) |
||||||||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
 Pelēkā žurka (Rattus norvegicus) |
||||||||||||||||
|
||||||||||||||||
Žurkas, žurku ģints (Rattus) ir peļu dzimtas (latīņu: Muridae) grauzēji. Ir zināmas 56 sugas, kas pārsvarā dzīvo tropu un subtropu mežos. Visplašāk izplatītās sugas ir pelēkā žurka (Rattus norvegicus) un melnā žurka (Rattus rattus), kuras kopā ar cilvēkiem ir izplatījušās pa visu pasauli. Vienīgās vietas, kur žurkas nav radušas sev mājvietu, ir aukstie Arktikas un Antarktikas apvidi, kā arī dažas okeānu salas[1]. Latvijā ir sastopamas abas sugas; gan pelēkā žurka, gan melnā žurka[2].
Žurkas var viegli pieradināt un turēt mājās izklaidei kā mājdzīvniekus. Ir selekcionēts daudz speciālu šķirņu (līniju), ko izmanto gan turēšanai mājās, gan zinātniskiem pētījumiem un dažādu medicīnisko preparātu pārbaudei. Zinātniskiem pētījumiem ir selekcionētas laboratorijas žurkas. Daudzas tautas pasaulē žurkas izmanto pārtikā; Āfrikā, Āzijā, kā arī Austrālijā aborigēni medī žurkas, Indijā žurkas tiek audzētas kā delikatese[3].
Ir dzīvnieki, kurus sauc par žurkām, bet tās nav "īstas" žurkas, un tās nepieder pie žurku ģints (Rattus), piemēram, bandikota žurkas (Bandicota).
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Izskats un ieradumi
Žurkas ir palieli grauzēji, salīdzinot ar pelēm, abas pieder pie peļu dzimtas Vecās pasaules peļu apakšģints (Murinae). Ir pieņemts mazākos grauzējus saukt par pelēm, lielākos par žurkām. Žurku svars parasti nepārsniedz 500 g. Žurku ķermeņa garums 8 - 30 cm, astes garums apmēram līdzīgs ķermeņa garumam.
Žurkas viegli iedzīvojas kaimiņos cilvēkam, līdz ar to nodara lielu postu, apēdot un bojājot pārtiku, un pārnēsājot dažādu slimību ierosinātājus un parazītus. Tomēr jāatzīmē, ka žurkas, kas nedzīvo cieši blakus cilvēkam, bet atrod savu vietu savvaļā, ir veselīgas un izturīgas, toties pilsētas žurkas cieš no vienveidīgas un barības vielām nabadzīgas barības, un saslimst ar dažādām slimībām, pārnesot tās cilvēkiem. Žurkas dzīvo 2 - 5 gadus.
Mājas žurkas ir draudzīgākas kā savvaļas žurkas, tās ir mierīgas, ziņkārīgas un labprāt kontaktē ar cilvēku. Atkarībā no šķirnes, to krāsa var būt ļoti dažāda. Lielākā daļa mājas žurku šķirņu ir selekcionētas no pelēkajām žurkām, lai gan pieradinātas ir arī melnās žurkas.
[izmainīt šo sadaļu] Žurkas Eiropā
Kādreiz žurkas dzīvoja tikai Āzijā. Attīstoties tirdzniecībai, žurkas nonāca Eiropā, bet vēlāk izplatījās pa visu pasauli. Ir uzskats, ka melno žurku dzimtene ir Indija. Latvijā melnās žurkas parādījās ap 11.—12. gadsimtu. Pelēkās žurkas ienāca vēlāk. Pētnieku domas dalās par to, kad Eiropā ienāca pelēkās žurkas. Vieni uzskata, ka no savas dzimtenes Ķīnas tās emigrējušas jau ap 10. gadsimtu, citi, ka tas noticis vēlāk. Ir ziņas, ka 16. gadsimtā nezināmu iemeslu dēļ noticis pelēko žurku demogrāfiskais sprādziens, tās pārpeldējušas Volgas upi un devušās tālāk uz Eiropu. Latvijā pelēkās žurkas parādījās 18. gadsimtā. Būdamas agresīvākas par melnajām žurkām un spējīgas piemēroties dažādiem dzīves apstākļiem, tās iekaroja aizvien plašākas teritorijas, izspiezdamas no ierastajām dzīvesvietām miermīlīgās veģetārietes melnās žurkas.
19. gadsimta beigās, kad sāka attīstīties medicīnas zinātne, žurkas sāka izmantot eksperimentiem. Žurkas cilvēkam ir ļoti līdzīgas. Ir pierādīts, ka aptuveni 90 procentu gēnu žurkām un cilvēkiem ir līdzīgi[4].
[izmainīt šo sadaļu] Sistemātika
- ģints Žurkas (Rattus)
|
|
|
|
|
|
[izmainīt šo sadaļu] Atsauces
[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites
