Pelēkā žurka

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pelēkā žurka
Rattus norvegicus (Berkenhout, 1769)
Pelēkā žurka
Pelēkā žurka
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Grauzēji (Rodentia)
Dzimta Peļu dzimta (Muridae)
Apakšdzimta Vecās pasaules peles (Murinae)
Ģints Žurkas (Rattus)
Suga Pelēkā žurka (R. Norvegicus)
Sinonīmi
  • Rattus caraco Pallas, 1779
  • Rattus caspius Oken, 1816
  • Rattus decimallus Pallas, 1779
Izplatība
Brown rat distribution.png

Pelēkā žurka (Rattus norvegicus) ir peļu dzimtas (Muridae) grauzējs. Tas ir viens no zīdītājiem, kas visvieglāk pielāgojies dzīvei dažādos apstākļos. Sinantropa suga, dzīvo cilvēku tuvumā, pārtiek no barības pārpalikumiem, pārnēsā slimības. Bieži sastopamas atkritumu izgāztuvēs.

Pelēkās žurkas dzimtene ir Tālie Austrumi.[1]

Izskats un īpatnības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkās žurkas ķermeņa garums sasniedz līdz pat 30 cm, astes garums 18-30 cm. Žurku svars gan mēdz būt dažāds, no 100 līdz 600 grami. Tēviņi ir nedaudz smagāki par mātītēm. Žurkām ir ļoti laba dzirde. Ausis ir mazas, ar biezāku apspalvojumu nekā parastajai žurkai.

Pelēkajām žurkām ir 16 zobi: divi priekšzobi un seši dzerokļi katrā žoklī. Nav priekšdzerokļu un ilkņu, kā tas ir citiem grauzējiem.

Tā kā žurkai ir labi attīstīta oža, tā var viegli atrast barību.

Žurkas kažoks ir gludāks, un spalvas garākas nekā melnajai žurkai, kas pasargā dzīvnieku no aukstuma un mitruma.

Priekšķepas žurka lieto, lai ēšanas laikā turētu barību. Ja grib barību kaut kur pārnest, tur to zobos.

Žurku balsis atgādina sprauslāšanu, murrāšanu un pīkstēšanu.

Vide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Puķu kastē

Pelēkā žurka var pielāgoties jebkuram klimatam uz zemes, izņemot polāros reģionus. Starp zīdītājiem tikai mājas pele ir pasaulē vēl plašāk izplatīta nekā pelēkā žurka. Žurkas ir sastopamas visos vides tipos un arvien lielākā skaitā parādās laukos - dzīvojamo un saimniecības ēku tuvumā, izgāztuvēs, kanalizāciju sistēmās zem pilsētām vai māju drupās. Pilsētās dzīvo ēku tuvumā, tomēr reti to iekšienē. Ja iespējams, žurka apmetas ūdens tuvumā, jo ļoti veikli peld. Vietās, kur ir bieza augu valsts, žurka izrok neskaitāmus savstarpēji savienotus tuneļus, bieži grāvmalās vai līdzīgās vietās.

Žurka ir sabiedrisks dzīvnieks, kas dzīvo ģimeņu klanos. Kaut arī šāda kolonija nav liela, tās locekļi necieš cita klana žurkas, un nikni dzen projām svešinieces. Reizēm, aizstāvot savu klanu, svešinieces pat nogalina.

Kolonijas iekšienē valda stingra hierarhija. Tas nozīmē, ka augstāk stāvošās žurkas atzīst vienīgi sev vienlīdzīgās žurkas. Klana locekļi cits citu atpazīst pēc smakas. Ja netrūkst barības, atsevišķi klani ieņem nelielas teritorijas - tikai dažu metru diametrā.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēd saulespuķu sēklas

Pelēkā žurka patiešām ēd visu. Dodas baroties galvenokārt naktī, bet to var ieraudzīt jau pievakarē. Žurkai nav īpaši laba redze, bet šo trūkumu kompensē lieliskā oža, kas viņai vienmēr palīdz atrast kaut ko ēdamu. Žurkas labprāt ēd labību, kas atrodas maisos klētīs vai tīrumos. Ēd arī ļoti daudz dzīvās barības. Medī citus mazos grauzējus un reizēm savu ēdienkarti bagātina, dodoties uz putnu kūti, kur uzbrūk vistām vai jaunajām pīlēm.

Ja žurkas ir izsalkušas, mēdz uzbrukt pat tik lielam dzīvniekam kā trusis. Gluži tāpat kā citi grauzēji, žurkas visu apgrauž, jo viņām ir jānolīdzina visu laiku ataugušie priekšzobi. Kaut arī žurkas ēd visu, tās neuzticas nepazīstamai smakai. Cilvēki cenšas tās iznīcināt ar saindētu ēsmu, bet šie dzīvnieki ļoti ātri iemācās iepazīt un izvairīties no bīstamas barības.

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkās žurkas mātīte var sākt vairoties, kad sasniegusi 115 g svaru (apmēram 11 nedēļu vecumā). Pirms pārošanās starp tēviņu un mātīti nenotiek nekāda lakstošanās, un arī vēlāk žurkas neveido pastāvīgus pārus. Tēviņi nepiedalās mazuļu audzināšanā. Mātīte dažādās pazemes alās veido apaļu, nekārtīgu migu, izmantojot jebkuru pieejamo materiālu, piemēram, salmus vai polietilēna maisiņu daļas.

21 - 24 dienas pēc pārošanās piedzimst 6 - 11 mazuļi. Sākumā tie ir bezpalīdzīgi, akli un pilnīgi atkarīgi no mātes aprūpes. Māte viņus baro apmēram trīs nedēļas. Pēc tam mazuļi pamet migu, bet māte atkal var kļūt grūsna. Labvēlīgos apstākļos mātītei ir 3 - 5 metieni gadā, citreiz pat līdz 7 metieniem. Viena mātīte dažu mēnešu laikā var izveidot veselu žurku koloniju un gada laikā tai var būt vairāk par 40 pēcnācēju.

Pelēkā žurka un cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

18. gadsimtā kā pasažieris „zaķis“ šīs žurkas ar kuģu kravām ieradās Eiropā un ātri vien no visām piejūras ostām izstūma melno žurku, kas ievērojami sliktāk spēj pielāgoties apstākļu maiņai. Pelēkā žurka cilvēkam ir kļuvusi par lielu problēmu, jo pārnēsā daudz slimību, piemēram, salmonelozi, un rada lielus zaudējumus. Cilvēki jau simtiem gadu nesekmīgi cenšas iznīcināt žurkas. Milzīgās atjaunošanās spējas un prasme izmantot jebkura veida barību, šiem dzīvniekiem nodrošina izdzīvošanu.

Pasuga[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkās žurkas iedala divās pasugās:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dzīvnieku pasaulē,Izdevējs UAB IMP BALTIC, 56 karte, ISBN 9986-9333-7-4

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]