Pelēkā žurka

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pelēkā žurka
Rattus norvegicus (Berkenhout, 1769)
Pelēkā žurka
Pelēkā žurka
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Grauzēji (Rodentia)
Dzimta Peļu dzimta (Muridae)
Apakšdzimta Vecās pasaules peles (Murinae)
Ģints Žurkas (Rattus)
Suga Pelēkā žurka (R. Norvegicus)
Sinonīmi
  • Rattus caraco Pallas, 1779
  • Rattus caspius Oken, 1816
  • Rattus decimallus Pallas, 1779
Izplatība
Brown rat distribution.png

Pelēkās žurkas (Rattus norvegicus) ir peļu dzimtas (muridae) grauzēji. Pelēkā žurka ir viens no tiem zīdītājiem, kas visvieglāk pielāgojas dzīvei jebkuros apstākļos. Dzīvo cilvēku tuvumā, pārtiek no barības pārpalikumiem, pārnēsā slimības. Bieži sastopamas atkritumu izgāztuvēs.

Šā dzīvnieka dzimtene ir Tālie Austrumi.[1].

Izskats un īpatnības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkās žurkas ķermeņa garums sasniedz līdz pat 30 cm, astes garums 18-30 cm. Žurku svars gan mēdz būt dažāds, no 100 līdz 600 grami. Tēviņi ir nedaudz smagāki par mātītēm. Žurkām ir ļoti laba dzirde. Ausis ir mazas, ar biezāku apspalvojumu nekā parastajai žurkai.

Pelēkajām žurkām ir 16 zobi: divi priekšzobi un seši dzerokļi katrā žoklī. Nav priekšdzerokļu un ilkņu, kā tas ir citiem grauzējiem.

Tā kā žurkai ir labi attīstīta oža, tā var viegli atrast barību.

Žurkas kažoks ir gludāks, un spalvas garākas nekā parastajai žurkai, kas pasargā dzīvnieku no aukstuma un mitruma.

Priekšķepas žurka lieto, lai ēšanas laikā turētu barību. Ja grib barību kaut kur pārnest, tur to zobos.

Žurku balsis atgādina sprauslāšanu, murrāšanu un pīkstēšanu.

Vide[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Puķu kastē

Pelēkā žurka var pielāgoties jebkuram klimatam uz zemes, izņemot polāros reģionus. Tikai mājas pele apdzīvo vēl plašākas teritorijas. Žurkas ir sastopamas visos vides tipos un arvien lielākā skaitā parādās laukos - dzīvojamo un saimniecības ēku tuvumā, izgāztuvēs, kanalizāciju sistēmās zem pilsētām vai māju drupās. Pilsētās dzīvo ēku tuvumā, tomēr reti to iekšienē. Ja iespējams, žurka apmetas ūdens tuvumā, jo ļoti veikli peld. Vietās, kur ir bieza augu valsts, žurka izrok neskaitāmus savstarpēji savienotus tuneļus, bieži grāvmalās vai līdzīgās vietās.

Žurka ir sabiedrisks dzīvnieks, kas dzīvo ģimeņu klanos. Kaut arī šāda kolonija nav liela, tās locekļi necieš cita klana žurkas, un nikni dzen projām svešinieces. Reizēm, aizstāvot savu klanu, svešinieces pat nogalina.

Kolonijas iekšienē valda stingra hierarhija. Tas nozīmē, ka augstāk stāvošās žurkas atzīst vienīgi sev vienlīdzīgās žurkas. Klana locekļi cits citu atpazīst pēc smakas. Ja netrūkst barības, atsevišķi klani ieņem nelielas teritorijas - tikai dažu metru diametrā.

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēd saulespuķu sēklas

Pelēkā žurka patiešām ēd visu. Dodas baroties galvenokārt naktī, bet to var ieraudzīt jau pievakarē. Žurkai nav īpaši laba redze, bet šo trūkumu kompensē lieliskā oža, kas viņai vienmēr palīdz atrast kaut ko ēdamu. Žurkas labprāt ēd labību, kas atrodas maisos klētīs vai tīrumos. Ēd arī ļoti daudz dzīvās barības. Medī citus mazos grauzējus un reizēm savu ēdienkarti bagātina, dodoties uz putnu kūti, kur uzbrūk vistām vai jaunajām pīlēm.

Ja žurkas ir izsalkušas, mēdz uzbrukt pat tik lielam dzīvniekam kā trusis. Gluži tāpat kā citi grauzēji, žurkas visu apgrauž, jo viņām ir jānolīdzina visu laiku ataugušie priekšzobi. Kaut arī žurkas ēd visu, tas neuzticas nepazīstamai smakai. Cilvēki cenšas tās iznīcināt ar saindētu ēsmu, bet šie dzīvnieki ļoti ātri iemācās iepazīt un izvairīties no bīstamas barības.

Vairošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkās žurkas mātīte var sākt vairoties, kad sasniegusi 115 g svaru (apmēram 11 nedēļu vecumā). Pirms pārošanās starp tēviņu un mātīti nenotiek nekāda lakstošanās, un arī vēlāk žurkas neveido pastāvīgus pārus. Tēviņi pat nepiedalās mazuļu audzināšanā. Mātīte dažādās pazemes alās veido apaļu, nekārtīgu migu, izmantojot jebkuru pieejamo materiālu, piemēram, salmus vai polietilēna maisiņu daļas.

21 - 24 dienas pēc pārošanās piedzimst 6- 11 mazuļi. Sākumā tie ir bezpalīdzīgi, akli un pilnīgi atkarīgi no mātes aprūpes. Māte viņus baro apmēram trīs nedēļas. Pēc tam mazuļi pamet migu, bet māte atkal var kļūt grūsna. Labvēlīgos apstākļos mātītei ir 3 - 5 metieni gadā, citreiz pat līdz 7 metieniem. Viena mātīte dažu mēnešu laikā var izveidot veselu žurku koloniju un gada laikā var būt vairāk par 40 pēcnācēju.

Pelēkā žurka un cilvēki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

18. gadsimtā kā pasažieris „zaķis“ šīs žurkas ar kuģu kravām ieradās Eiropā un ātri vien no visām piejūras ostām izstūma parasto žurku, kas ievērojami sliktāk spēj pielāgoties apstākļu maiņai. Pelēkā žurka cilvēkam ir kļuvusi par lielu problēmu, jo pārnēsā daudz slimību, piemēram, salmonelozi, un rada lielus zaudējumus. Cilvēki jau simtiem gadu nesekmīgi cenšas iznīcināt žurkas. Milzīgās atjaunošanās spējas un prasme izmantot jebkura veida barību, šiem dzīvniekiem nodrošina izdzīvošanu.

Pasuga[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelēkās žurkas iedalās vēl divās pasugās:

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dzīvnieku pasaulē,Izdevējs UAB IMP BALTIC, 56 karte, ISBN 9986-9333-7-4

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]