Trakumsērga

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Medicīniskā brīdinājuma ikona
Brīdinājums: Vikipēdija nevar aizstāt ārstu!

Trakumsērga ir visu zīdītāju dzīvnieku sugu tai skaitā arī cilvēku infekcijas slimība, kuru izraisa trakumsērgas vīruss no rabdovīrusu (Rhabdoviridae) grupas. Tā ir centrālās nervu sistēmas vīrusinfekcija.

Trakumsērgas vīrusu izraisa specifisku encefalītu (galvas smadzeņu iekaisums) dzīvniekiem un cilvēkiem. Inficējas ar siekalām pie sakošanas. Pēc tam, vīrusam pārvietojoties pa nerviem, vīruss sasniedz siekalu dziedzerus un galvas smadzeņu garozu, kur rada iekaisumu un izsauc smagas, neatgriezeniskas sekas. Trakumsērga sastopama visos kontinentos, izņemot Austrāliju. Trakumsērga nav reģistrēta valstīs, kuras atrodas uz salām: Lielbritānija, Japāna, Jaunzēlande, Kipra, Malta. Šī slimība nav sastopama arī Norvēģijā, Šveicē, Somijā, Spānijā, Portugālē.

Ar trakumsērgu slimo tikai zīdītāji, savukārt putni, rāpuļi, zivis un abinieki ar trakumsērgu neslimo[1]. Par dabisku rezervuāru kalpo savvaļas dzīvnieki un klaiņojošie suņi un kaķi, kuri var ilgstoši nēsāt infekciju, nenobeidzoties vairāku dienu garumā pēc inficēšanās.

Latvijā galvenie trakumsērgas izplatītāji dabā ir lapsas un jenotsuņi, no kuriem parasti inficējas mājdzīvnieki (suņi, kaķi, mājlopi) un cilvēks[2].

Katru gadu Latvijā pēc kontakta ar slimiem dzīvniekiem vai dzīvniekiem ar aizdomām par trakumsērgu tiek vakcinēti divi-trīs tūkstoši cilvēku. 2003. gadā Latvijā tika reģistrēts pēdējais apstiprinātais saslimšanas gadījums cilvēkam, Daugavpils rajona Ambeļu pagasta iedzīvotājam. Cietušais nebija griezies pēc medicīniskās palīdzības sakarā ar suņa kodienu un tāpēc vakcināciju nav saņēmis. Pacients miris 2003 gada 5. augustā, un diagnoze "trakumsērga" tika apstiprināta laboratoriski[3]. Cilvēkam inficēšanās ar trakumsērgas vīrusu gandrīz vienmēr noved pie nāves. Vienīgais efektīvais veids, kā pasargāt veselību un dzīvību ir vakcinācija, kas uzsākta nekavējoties pēc iespējamās inficēšanās[4].

Brīdinājums par orālās trakumsērgas vakcīnas izvietošanu

Izveseļošanās pēc saslimšanas ar šo infekciju ir ļoti maz. 2009. gadā vien ir tikai zināmi 8 gadījumi, kad cilvēki ir izveseļojušies no trakumsērgas[nepieciešama atsauce], starp kuriem 5 gadījumi nebija laboratoriski apstiprināti. Tādēļ trakumsērga ir viena no bīstamākajām infekcijas slimībām, jo iznākums parasti ir nāvējošs. No trakumsērgas ik gadu pasaulē mirst aptuveni 55 000 cilvēki. Ik gadu 29. septembrī tiek atzīmēta Pasaules trakumsērgas diena[5]. Latvija vairākkārt piedalījās Pasaules trakumsērgas dienā. Veterinārā dienesta pārstāvji organizēja izglītojošus pasākumus, kuru laikā varēja dabūt izsmeļošu informāciju par šo slimību. Ka arī dažas Latvijas veterinārās klīnikas piedāvāja vakcinēt mājdzīvniekus ar bezmaksas vakcīnu prasot apmaksāt vienīgi veterinārārsta darbu ar 50 % atlaidi[6][7]

Klīniskā aina[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Inkubācijas periods ilgst no 10 dienām līdz pat 2 gadiem, bet biežāk tas ir no 30 — 90 dienām, pie kam imūniem cilvēkiem vidēji tās ir 77 dienas, bet neimūniem cilvēkiem — 54 dienas.

Simptomi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar trakumsērgu inficējies vīrietis, 1959.

Nepareizs ir uzskats, ka slimu dzīvnieku var pazīt pēc uzvedības un putām pie mutes. Lielākai daļai dzīvnieku šādi simptomi attīstās slimības pēdēja stadijā vai to nav vispār. Saslimušam dzīvniekam ir neparasta uzvedība: agresīvs suns pēkšņi kļūst maigs un pakļāvīgs; kluss, mierīgs suns izskatās un uzvedas kā mežonīgs dzīvnieks; atteikšanās no ēdiena — suns tā vietā sāk grauzt metāla vai koka priekšmetus; savvaļas dzīvnieki pārstāj baidīties no cilvēkiem un izturas draudzīgi (šādus dzīvniekus cilvēki bieži pārnes mājās). Trakumsērgas simptomi cilvēkam parādās no 9 dienām līdz pat gadam vai vēlāk kopš inficēšanās, biežāk gan 60 dienu laikā. Laika posmā no inficēšanās brīža līdz pirmo klīnisko simptomu sākumam, t.i., inkubācijas perioda laikā, cilvēkam jāsaņem efektīva vakcinācija, kas iznīcina organismā iekļuvušo vīrusu. Slimības sākuma pazīmes ir sāpes koduma vai skrāpējuma vietā, notirpums, nejutīgums, periodiska nieze, drudzis, skeleta muskuļu rigiditāte (stīvums). Slimībai progresējot— apjukums, dezorientācija, hidrofobija (bailes no ūdens), krampju lēkmes, kuras izraisa gaisa plūsma, gaisma vai skaņa, kā arī agresīva uzvedība. Simptomiem saasinoties, parasti dažu dienu laikā attīstās paralīze, rīšanas spazmas, halucinācijas, koma, sirds aritmija, kas beidzas ar slimnieka nāvi.

Slimību periodi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slimībai izšķir 3 fāzes:

  • Melanholijas fāze jeb pirmā fāze ilgst 1- 3 dienas. To pavada paaugstināta ķermeņa temperatūra no 37,2 — 37,3 0 C, raksturojas ar nomāktību, sliktu miegu, bezmiegu, ar nemierīgumu. Jūtamas sāpes koduma vietā, jūtamas pat tad, ja rēta ir sadzijusi.
  • Uzbudinošā fāze jeb otrā fāze ilgst no 4 — 7 dienām. Tā raksturojas ar paaugstinātu jutību maņas orgāniem — spoža gaisma, dažādas skaņas. Slimais kļūst agresīvs, rodas halucinācijas, murgi un baiļu sajūta.
  • Paralīzes fāze jeb trešajā fāzē iestājas acu nervu paralīze. Smaga elpošanas orgānu paralīze izraisa nāvi. Parasti slimība ilgst 5-8 dienas, retāk 10 — 12 dienas.

Diagnostika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liela nozīme ir tam, kurā vietā tiek inficēta, jo tuvāk galvai, jo bīstamāk. Viena no svarīgākajām pazīmēm cilvēkam ir tā, ka rodas rīšanas muskuļu spazmas no tā vien, ka ierauga ūdeni vai ēdienu, kas neļauj pat izdzert glāzi ūdens. Raksturīgi arī siekalošanās, citiem slimiem cilvēkiem no mutes kaktiņiem tek siekalas. Laboratoriska izmeklēšana parasti nav vajadzīga, bet, ja to uzsāk, tā dod iespēju izstrādāt jaunu trakumsērgas antigēnu. Inkubācijas periodā noteikt trakumsērgas klātbūtni organismā nav iespējams. Arī izmantojot siekalu analīzi pēc klīnisko simptomu parādīšanās rezultāti ne vienmēr ir precīzi. Viennozīmīgu labratorisku apstiprinājumu par slimību var saņemt tikai pēc slimnieka nāves.

Profilakse[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trakumsērgas profilakse nozīmē trakumsērgas apkarošanu starp dzīvniekiem: tas ir vakcināciju mājas un meža zvēriem, karantīnas uzlikšanu u.c. pasākumiem. Ja cilvēkus sakož slims dzīvnieks nekavējoties jāveic brūces dezinfekcija un aprūpe. Brūci parasti mazgā ar lielu daudzumu tekoša ūdens un ziepēm, apstrādā ar 40 — 7- grādu spirtu, vai ar joda šķīdumu, ievada antibakteriālo imūnglobulīnu vai nu rētā, vai mīkstajos audos ap to. Pēc vietējas rētas apkopšanas nekavējoties izdara specifisko ārstēšanu, kura noslēdzas ar antibakteriālu vakcināciju.

Trakumsērgas vakcīnu izgudroja un pirmo reizi pielietoja Luijs Pastērs 1885. gada 6. jūlijā, izglābjot no gandrīz drošas nāves deviņgadīgo Žozefu Meisteru.[8]

Mūsdienās vakcīnas tiek ievadītas sešas reizes. Pirmā injekcija ir dienā, kad aiziet pie ārsta, pēc tam 3,7,14,30 un 90 dienā. Ja dzīvnieks, kurš ir kādu sakodis 10 dienu laikā neizrāda nekādus saslimšanas simptomus, tad koduma brīdi viņš nav bijis inficēts ar trakumsērgu. Ja tiek saņemta veterinārārsta apliecība, ka dzīvnieks ir vesels, vakcinācijas kurss tiek pārtraukts. Vakcinācijas laikā un vēl 6 mēnešus pēc tam nedrīkst lietot alkoholu.[nepieciešama atsauce] Cilvēku vakcinācija ir bezmaksas. Ir gadījumi, kad dzīvnieks ar vīrusu var inficēt citus jau 14 dienas pirms klīnisko simptomu parādīšanās, šajā laikā dzīvnieka kodumi ir īpaši bīstami. Trakumsērgas apkarošana ir viena no Eiropas Savienības prioritātēm. Latvijā savvaļas dzīvnieku vakcināciju pret trakumsērgu Pārtikas un Veterinārais Dienests veic kopš 2005. gada[9]. Uzsākot savvaļas dzīvnieku orālo vakcināciju, 2 gadu laikā Latvijā trakumsērgas izplatība ir samazinājusies aptuveni četras reizes, un prognozes liecina, ka tuvāko gadu laikā Latvija varētu kļūt no trakumsērgas brīva valsts. Saskaņā ar trakumsērgas apkarošnas programmu meža dzīvnieku vakcinēšana pret trakumsērgu tiks veikta vēl 2 gadus pēc pēdējā reģistrētā trakumsērgas gadījuma valstī.


Ārstēšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ja parādās klīniskās trakumsērgas pazīmes efektīgas ārstēšanas metodes nav: nākas iztikt ar tādiem medikamentiem, kas atvieglo slimā cilvēka stāvokli. Uzbudinājumu var noņemt ar nomierinošiem līdzekļiem. Elpošanu var kompensēt ar traheotomiju un cilvēku pievienojot pie mākslīgās elpināšanas sistēmas.

Milvoki protokols[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārstēšana ar mākslīgās komas palīdzību. 2004. gadā parādījās paziņojums par to, ka 15 gadīga meitene no ASV Viskonsinas štata Milvoki pilsētas Džīna Gis (Jeanna Giese) spēja izdzīvot pēc inficēšanās ar trakumsērgas vīrusu bez vakcinācijas[10], kaut gan ārstēšana tika uzsākta tikai pēc klīnisko pazīmju parādīšanās. Pie ārstēšanas Gis bija ievesta mākslīgajā komā, pēc kā viņai tika ievadīti preparāti, kas stimulē organisma imūnsistēmu.

Metodes pamatojas uz pieņēmumu, ka vīruss neizraisa neatgriezenisku centrālās nervu sistēmas (CNS) bojājumu, bet izraisa tikai īslaicīgu to funkciju traucējumus. Tādā veidā, ja īslaicīgi ”atslēdz” slimo daļu smadzeņu, tad organisms pakāpeniski var izstrādāt pietiekamā daudzumā antivielu, lai uzveiktu vīrusu. Tā meitene atradās komā veselu nedēļu, šajā nedēļā viņai tika doti arī medikamenti. Tā viņa pēc vairākiem mēnešiem tika izrakstīta no slimnīcas, bez trakumsērgas pazīmēm. Šī metode tika nosaukta Milvoki protokols (en. Milwaukee protocol).

Bez tam gandrīz visi pārējie mēģinājumi izmantot šo pašu metodi pie citiem pacientiem nav nesuši panākumus. Starp mediķiem vēl joprojām ir diskusijas, kāpēc spēja izdzīvot Džīna Gis. Citi domā, ka viņa inficējās ar ļoti novājinātu vīrusu, vai arī viņai ir ļoti neparasta imūnsistēma.

2009. gadā Indianpediatrics publicēja rakstu par 8-gadīgo Nelsy Gomez no Kolumbijas , kura šķita veiksmīgi pamodusies no mākslīgās komas, bet mira mēnesi vēlāk no pneimonijas[11] [12][13]

Laikraksti paziņoja par trešo gadījumu, kad cilvēkiem izdevies izārstēties no trakumsērgas bez vakcīnas izmantošanas ir noticis Brazīlijā.[nepieciešama atsauce]16-gadīgais Marciano Menezes da Silva, inficējies 2008. gada septembrī ir izdzīvojis pēc divām nedēļām mākslīgajā komā[14] un 100 dienām intensīvās terapijas nodaļā[15].

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]